“Manas dzimtas vēsture – tā ir daļa no manas valsts vēstures”: ģenealoģiskās izziņas prakses Latvijas skolās
No Thumbnail Available
Date
2024
Authors
Journal Title
Journal ISSN
Volume Title
Publisher
Rīgas Stradiņa universitāte
Abstract
In Chapter 5 of the book "Kinship and State Performance in Contemporary Latvia", Agita Lūse focuses on the environment workshop of the state’s reproduction, namely schools. Lūse investigates the practice of creating family trees in Latvian schools and points out the ambiguous relationship between the publicly presented “family history” and what it is really like. On the one hand, children study and find out the names of their ancestors with interest; nevertheless, these ancestors are not always the ones that the children themselves want to talk about in public. Lūse argues that equating schools with the state or its “ideological apparatus” (Althusser 2006) is simplistic, as direct indoctrination into the state’s narrative is far from what Lūse observes. This chapter demonstrates the ambiguous relationship between the school as a part of the state and kinship ties, which are not always mutually complementary.
Grāmatas "Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā" piektajā nodaļā "“Manas dzimtas vēsture – tā ir daļa no manas valsts vēstures”: ģenealoģiskās izziņas prakses Latvijas skolās" Agita Lūse pievēršas videi, kuru nereti gan teorētiski, gan ikdienas diskusijās mēdz uzskatīt par valsts reprodukcijas kalvi, proti – skolām. Lūse pētī ciltskoku veidošanas prakses Latvijas skolās un norāda uz neviennozīmīgajām attiecībām starp publiski prezentējamo “dzimtas vēsturi” un to, kāda tā realitātē ir. No vienas puses, bērni ar interesi pēta un noskaidro savu senču vārdus, bet, no otras puses, – šie senči ne vienmēr ir tādi, par kuriem pašiem bērniem gribas publiski runāt. Tomēr Lūses etnogrāfija arī liecina par labu uzskatam, ka skolu identificēšana ar valsti vai tās “ideoloģisko aparātu” (Althusser 2006) ir vienkāršota, jo tieša valsts naratīva indoktrinācija ne tuvu nav tas, ko novēro Lūse. Tajā pašā laikā šī nodaļa liek aizdomāties par neviennozīmīgajām attiecībām starp skolu kā valsts sastāvdaļu un radniecības saitēm, kurām ne vienmēr ir savstarpēji komplementējošs raksturs.
Grāmatas "Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā" piektajā nodaļā "“Manas dzimtas vēsture – tā ir daļa no manas valsts vēstures”: ģenealoģiskās izziņas prakses Latvijas skolās" Agita Lūse pievēršas videi, kuru nereti gan teorētiski, gan ikdienas diskusijās mēdz uzskatīt par valsts reprodukcijas kalvi, proti – skolām. Lūse pētī ciltskoku veidošanas prakses Latvijas skolās un norāda uz neviennozīmīgajām attiecībām starp publiski prezentējamo “dzimtas vēsturi” un to, kāda tā realitātē ir. No vienas puses, bērni ar interesi pēta un noskaidro savu senču vārdus, bet, no otras puses, – šie senči ne vienmēr ir tādi, par kuriem pašiem bērniem gribas publiski runāt. Tomēr Lūses etnogrāfija arī liecina par labu uzskatam, ka skolu identificēšana ar valsti vai tās “ideoloģisko aparātu” (Althusser 2006) ir vienkāršota, jo tieša valsts naratīva indoktrinācija ne tuvu nav tas, ko novēro Lūse. Tajā pašā laikā šī nodaļa liek aizdomāties par neviennozīmīgajām attiecībām starp skolu kā valsts sastāvdaļu un radniecības saitēm, kurām ne vienmēr ir savstarpēji komplementējošs raksturs.
Description
Keywords
radniecība, ģenealoģija, skolas, Latvija
Citation
Lūse, A. 2024. “Manas dzimtas vēsture – tā ir daļa no manas valsts vēstures”: ģenealoģiskās izziņas prakses Latvijas skolās. No: Sedlenieks, K., red. Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā. Rīga: RSU, 179.-202. lpp.