2025. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/17141

Browse

Now showing 1 - 20 of 36

Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
Jaunā smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) izraisītā 2019. gada koronavīrusa slimība (Covid-19), par ko pirmo reizi tika ziņots 2019. gada beigās Ķīnā, izraisījusi lielāko 21. gadsimta infekcijas slimību pandēmiju (Kumar (ed.), 2021). Nepilnu piecu gadu laikā ziņots par vairāk nekā 775 miljoniem Covid-19 saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 7 miljoniem nāves gadījumu (WHO Data, Covid-19, 2024) visā pasaulē. Promocijas darbs “Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas” veltīts jaunās koronavīrusa infekcijas radīta aknu bojājuma izpētei. Pētniecība sākta 2020. gada sākumā, kad tikai parādījās pirmie ziņojumu par Covid-19 saslimšanas gadījumiem (Spiteri et al., 2020), kas daļai slimnieku komplicējās ar hipoksiju. Zināšanas par to, ka aknas ir viens no jutīgākajiem orgāniem, reaģējot uz hipoksiju (Xu et al., 2021), kā rezultātā var rasties audu bojājums (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), vedināja uz domu, ka arī Covid-19 pacientiem var attīstīties aknu bojājums. To apstiprināja arī vēlāk publicētie pirmie ziņojumi par Covid-19 pacientu aknu patoloģiju (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). Promocijas darba ietvaros veiktais pētījums ir viens no pirmajiem kompleksajiem pētījumiem par aknu bojājumu Covid-19 pacientiem, kas veikts ilgstošā laika periodā. Darba mērķis bija novērtēt Covid-19 pacientu aknu stāvokli akūtajā slimības periodā un dinamikā pēc 18 līdz 36 mēnešiem, kā arī noteikt ar aknu bojājumu asociētus faktorus un izvērtēt iespējamās ilgtermiņa sekas. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika vērtēts 165 pacientu veselības stāvoklis, kam diagnosticēts pirmreizējs Covid-19 laikposmā no 2020. gada marta līdz decembrim. Lielākā daļa (139) slimnieku akūtajā slimības periodā, kad tika novērtēts to aknu stāvoklis, atradās slimnīcā. Stacionāro pacientu aknu stāvokļa dinamika pēc 18–36 mēnešiem novērtēta 72 personām (A grupa). Daļai (54) pētījumā iekļauto pacientu veselības stāvoklis vērtēts 3–9 mēnešus pēc slimības sākuma un dinamikā 52 personām 18–36 mēnešus pēc saslimšanas (B grupa). Novērtēts Covid-19 pacientu aknu šūnu bojājums un iekaisuma, apoptozes, fibrozes process, kā arī to savstarpējās saistības. Izmaiņas aknās novērtētas, izmantojot dažādas mūsdienīgas, neinvazīvas diagnostikas metodes, tai skaitā aknu apoptozes un fibrozes marķieri, magnētiskā rezonanse (MR), datortomogrāfija (CT), kā arī multiparametriskā ultrasonogrāfija (mpUS). Papildus tam analizēti dažādi aknu stāvokli potenciāli ietekmējošie faktori, tai skaitā cilvēka leikocītu antigēna (HLA) II klases gēnu alēles, sociāldemogrāfiskie faktori, autoimunitāte. Šo procesu izpēte ir svarīga, lai labāk izprastu SARS-CoV-2 izraisītās infekcijas radītā aknu bojājuma patoģenētiskos mehānismus, kā arī ietekmējošos faktorus un ilgtermiņa izmaiņas. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā attīstījās vairāk nekā trešdaļai pacientu, turklāt aptuveni desmitajai daļai saslimušo tika noteikts smags aknu bojājums. Aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā bija saistīts ar Covid-19 norises smagumu un medikamentu lietošanu, un to noteica vairāki mehānismi, tostarp hipoksija, bet būtiskākā loma aknu bojājuma attīstībā bija epiteliālo audu apoptozes procesam, kas saistīts ar SARS-CoV-2 vīrusa tiešu ietekmi. Noteikta saistība hepatocelulāram aknu bojājumam, apoptozes un fibrozes marķieriem ar HLA II klases gēnu alēlēm. Agrīnā pēcinfekcijas periodā, 3–9 mēnešus pēc saslimšanas, daļai slimnieku saglabājās aknu šūnu bojājuma pazīmes, kā arī paaugstināta apoptozes un fibrozes procesu aktivitāte. Lielākajai daļai pacientu 18–36 mēnešu laikā tika novērota atveseļošanās, tostarp mazinājās apoptozes, fibrozes marķieri un mpUS aknu bīdes viļņu dispersijas (SWD) rādītāji. Tomēr nelielai daļai personu izmaiņas saglabājās. Pēc Covid-19 periodā dinamikā pieauga aknu skaņas novājināšanās fenomena (ATI) rādītāji mpUS. Aknu bojājuma noturība bija saistīta ar Covid- 19 norises smagumu un aknu patoloģiju akūtajā slimības periodā. Turklāt personām, kam aknu bojājums tika konstatēts 18–36 mēnešus pēc Covid-19, tas bija saistīts ar vairākiem kardiometabolā riska faktoriem, tostarp zemu augsta blīvuma lipoproteīna (ABL) holesterīna līmeni asinīs. Netika noteikta tieša saistība post-Covid-19 saistītam stāvoklim ar aknu bojājumu. Tomēr atklātas asociācijas ar vairākiem aknu bojājumu raksturojošiem rādītājiem, tostarp autoimūnām slimībām raksturīgām antivielām pret šķīstošo aknu antigēnu (aniti-SLA), kā arī aknu bīdes viļņu elastogrāfijas (SWE) rādītāju mpUS. Nepieciešama šo procesu turpmāka izpēte, lai noskaidrotu aknu bojājuma dinamiku ilgākā laika periodā.
Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
Jaunā smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) izraisītā 2019. gada koronavīrusa slimība (Covid-19), par ko pirmo reizi tika ziņots 2019. gada beigās Ķīnā, izraisījusi lielāko 21. gadsimta infekcijas slimību pandēmiju (Kumar (ed.), 2021). Nepilnu piecu gadu laikā ziņots par vairāk nekā 775 miljoniem Covid-19 saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 7 miljoniem nāves gadījumu (WHO Data, Covid-19, 2024) visā pasaulē. Promocijas darbs “Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas” veltīts jaunās koronavīrusa infekcijas radīta aknu bojājuma izpētei. Pētniecība sākta 2020. gada sākumā, kad tikai parādījās pirmie ziņojumu par Covid-19 saslimšanas gadījumiem (Spiteri et al., 2020), kas daļai slimnieku komplicējās ar hipoksiju. Zināšanas par to, ka aknas ir viens no jutīgākajiem orgāniem, reaģējot uz hipoksiju (Xu et al., 2021), kā rezultātā var rasties audu bojājums (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), vedināja uz domu, ka arī Covid-19 pacientiem var attīstīties aknu bojājums. To apstiprināja arī vēlāk publicētie pirmie ziņojumi par Covid-19 pacientu aknu patoloģiju (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). Promocijas darba ietvaros veiktais pētījums ir viens no pirmajiem kompleksajiem pētījumiem par aknu bojājumu Covid-19 pacientiem, kas veikts ilgstošā laika periodā. Darba mērķis bija novērtēt Covid-19 pacientu aknu stāvokli akūtajā slimības periodā un dinamikā pēc 18 līdz 36 mēnešiem, kā arī noteikt ar aknu bojājumu asociētus faktorus un izvērtēt iespējamās ilgtermiņa sekas. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika vērtēts 165 pacientu veselības stāvoklis, kam diagnosticēts pirmreizējs Covid-19 laikposmā no 2020. gada marta līdz decembrim. Lielākā daļa (139) slimnieku akūtajā slimības periodā, kad tika novērtēts to aknu stāvoklis, atradās slimnīcā. Stacionāro pacientu aknu stāvokļa dinamika pēc 18–36 mēnešiem novērtēta 72 personām (A grupa). Daļai (54) pētījumā iekļauto pacientu veselības stāvoklis vērtēts 3–9 mēnešus pēc slimības sākuma un dinamikā 52 personām 18–36 mēnešus pēc saslimšanas (B grupa). Novērtēts Covid-19 pacientu aknu šūnu bojājums un iekaisuma, apoptozes, fibrozes process, kā arī to savstarpējās saistības. Izmaiņas aknās novērtētas, izmantojot dažādas mūsdienīgas, neinvazīvas diagnostikas metodes, tai skaitā aknu apoptozes un fibrozes marķieri, magnētiskā rezonanse (MR), datortomogrāfija (CT), kā arī multiparametriskā ultrasonogrāfija (mpUS). Papildus tam analizēti dažādi aknu stāvokli potenciāli ietekmējošie faktori, tai skaitā cilvēka leikocītu antigēna (HLA) II klases gēnu alēles, sociāldemogrāfiskie faktori, autoimunitāte. Šo procesu izpēte ir svarīga, lai labāk izprastu SARS-CoV-2 izraisītās infekcijas radītā aknu bojājuma patoģenētiskos mehānismus, kā arī ietekmējošos faktorus un ilgtermiņa izmaiņas. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā attīstījās vairāk nekā trešdaļai pacientu, turklāt aptuveni desmitajai daļai saslimušo tika noteikts smags aknu bojājums. Aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā bija saistīts ar Covid-19 norises smagumu un medikamentu lietošanu, un to noteica vairāki mehānismi, tostarp hipoksija, bet būtiskākā loma aknu bojājuma attīstībā bija epiteliālo audu apoptozes procesam, kas saistīts ar SARS-CoV-2 vīrusa tiešu ietekmi. Noteikta saistība hepatocelulāram aknu bojājumam, apoptozes un fibrozes marķieriem ar HLA II klases gēnu alēlēm. Agrīnā pēcinfekcijas periodā, 3–9 mēnešus pēc saslimšanas, daļai slimnieku saglabājās aknu šūnu bojājuma pazīmes, kā arī paaugstināta apoptozes un fibrozes procesu aktivitāte. Lielākajai daļai pacientu 18–36 mēnešu laikā tika novērota atveseļošanās, tostarp mazinājās apoptozes, fibrozes marķieri un mpUS aknu bīdes viļņu dispersijas (SWD) rādītāji. Tomēr nelielai daļai personu izmaiņas saglabājās. Pēc Covid-19 periodā dinamikā pieauga aknu skaņas novājināšanās fenomena (ATI) rādītāji mpUS. Aknu bojājuma noturība bija saistīta ar Covid- 19 norises smagumu un aknu patoloģiju akūtajā slimības periodā. Turklāt personām, kam aknu bojājums tika konstatēts 18–36 mēnešus pēc Covid-19, tas bija saistīts ar vairākiem kardiometabolā riska faktoriem, tostarp zemu augsta blīvuma lipoproteīna (ABL) holesterīna līmeni asinīs. Netika noteikta tieša saistība post-Covid-19 saistītam stāvoklim ar aknu bojājumu. Tomēr atklātas asociācijas ar vairākiem aknu bojājumu raksturojošiem rādītājiem, tostarp autoimūnām slimībām raksturīgām antivielām pret šķīstošo aknu antigēnu (aniti-SLA), kā arī aknu bīdes viļņu elastogrāfijas (SWE) rādītāju mpUS. Nepieciešama šo procesu turpmāka izpēte, lai noskaidrotu aknu bojājuma dinamiku ilgākā laika periodā.
Liver Injury in the Context of SARS-CoV-2 Infection: Facts, Causes and Consequences. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
The novel coronavirus disease 2019 (COVID-19) caused by severe acute respiratory syndrome coronavirus 2 (SARS-CoV-2), first identified in China in late 2019, has caused the most significant infectious disease pandemic of the 21st century (Kumar (ed.), 2021). In less than five years, more than 775 million COVID-19 cases and more than 7 million deaths have been reported worldwide (WHO Data, COVID-19, 2024). The Doctoral Thesis “Liver injury in the context of SARS-CoV-2 infection: facts, causes and consequences” is dedicated to studying liver damage caused by the new coronavirus infection. The research began in early 2020 when the first reports of COVID-19 cases appeared (Spiteri et al., 2020), complicated in some patients by hypoxia. The knowledge that the liver is one of the most sensitive organs to respond to hypoxia (Xu et al., 2021), resulting in tissue damage (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), led to the hypothesis that also patients with COVID-19 may develop liver damage. This is also supported by the first published reports on liver pathology in patients with COVID-19 (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). This Doctoral Thesis study is one of the first comprehensive studies on liver damage in COVID-19 patients conducted over a long period. The study aimed to assess the liver status of COVID-19 patients in the acute phase of the disease and its dynamics after 18 to 36 months, to identify factors associated with liver damage and to evaluate possible long-term consequences. Most (139) of the patients were hospitalised during the acute phase of the disease when their liver condition was assessed. The dynamics of the liver condition of hospitalised patients after 18–36 months were evaluated in 72 persons (group A). The health status of some (54) patients included in the study was comprehensively observed 3–9 months after the onset of the disease and in dynamics in 52 persons 18–36 months after the disease (group B). Liver cell damage and the processes of inflammation, apoptosis, and fibrosis and their interrelationships were assessed. Liver status was assessed using several modern non-invasive diagnostic methods, including markers of liver apoptosis and fibrosis, magnetic resonance imaging (MRI), computed tomography (CT), as well as multiparametric ultrasonography (mpUS). In addition, various factors potentially influencing liver status were analysed, including human leukocyte antigen (HLA) class II gene alleles, sociodemographic factors, and autoimmunity. Studying these processes is important for better understanding the pathogenetic mechanisms of liver damage caused by SARS-CoV-2 infection, as well as influencing factors and long-term changes. It was found that liver damage developed in more than one third of patients, and one in ten (11 %) patients had severe liver injury during the acute COVID-19 period. Liver damage in the acute COVID-19 period was associated with the severity of COVID-19 and the medications used. Several mechanisms were implicated, including hypoxia. However, the most significant role in the development of liver damage was played by the apoptosis of epithelial tissues, which is associated with the direct effect of the SARS-CoV-2 virus. An association was also established between hepatocellular liver damage, apoptosis and fibrosis markers with HLA class II gene alleles. In the early post-COVID period, 3–9 months after the onset of the disease, some patients retained signs of liver cell damage and increased activity of apoptosis and fibrosis processes. However, in most patients, liver damage was not persistent over time and recovery was observed within 18–36 months, including a decrease in apoptosis, fibrosis markers and mpUS liver shear wave dispersion (SWD) indicators. Liver damage remained in a small number of individuals. In the post-COVID-19 period, the dynamics of liver sound attenuation phenomenon (ATI) indicators in mpUS increased. The persistence of liver damage was associated with the COVID-19 severity and liver injury in the acute period of the disease. In addition, in individuals whose liver damage was detected 18–36 months after COVID-19, it was associated with several cardiometabolic risk factors, including lower high-density lipoprotein (HDL) cholesterol levels in the blood. No direct relationship was established between post-COVID-19-related conditions and liver damage. However, associations were found with several indicators of liver damage, including antibodies to soluble liver antigen (anti-SLA), which are characteristic of autoimmune diseases, and liver shear wave elastography (SWE) indicators on multiparametric ultrasound. Further investigation of these processes is needed to clarify the dynamics of liver damage over a longer period.
Nacionālo bruņoto spēku karavīru fiziskās sagatavotības kontrole. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Blaus, Oskars; Ciematnieks, Uģis; Fernāte, Andra
Mūsdienu ģeopolitiskā situācija Austrumeiropā uzliek par pienākumu katram karavīram būt kaujas gatavībā, līdz ar to būt vispusīgi fiziski sagatavotam. Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes (NBS SzS MKBde) vienībām nekad nav ticis izstrādāts speciālās fiziskās sagatavotības (SFS) un vispārējās fiziskās sagatavotības (VFS) tests, paredzot atsevišķu vienību karavīru kaujas uzdevumu specifiku un provizorisko slodzi, kas ļautu novērtēt karavīru spēju pildīt dienesta pienākumus un paredzētu karavīru spēju veikt svarīgākos kaujaslauka uzdevumus, imitējot kādu no raksturīgākajiem kaujaslauka uzdevumiem, piemēram, ekipējuma, munīcijas, tehnikas pārvietošanu, dažādu šķēršļu pārvarēšanu, ievainotā evakuēšanu, šaušanas pozīciju maiņu u. c. Darba mērķis bija VFS testa izveide, balstoties uz SFS testa kontrolvingrinājumu mijsakarību noteikšanu ar VFS testu kontrolvingrinājumiem, kuros dominē fiziski prasīgākie ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumi. Pētījums tika realizēts vairākos posmos, no 2020. gada septembra līdz 2024. gada martam. Pētījuma I posms: - zinātniski pētnieciskās literatūras avotu, kā arī dokumentu izpēte un analīze. Pētījuma II posms: - izstrādāta anketa karavīriem fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu noteikšanai; - NBS SzS MKBde karavīru anketēšana; - NBS SzS MKBde vienību instruktoru/FS speciālistu anketēšana; - anketu datu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma III posms: grupas intervija (noteikts SzS MKBde SFS tests). Pētījuma IV posms: SzS MKBde karavīru testēšana ar SFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar NBS VFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar Lielbritānijas bruņoto spēku un autora izstrādāto VFS testu; FS testu rezultātu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma V posms: eksperimentāla NBS VFS testa un realizēšanas rekomendāciju izstrāde. Pētījuma anketēšanā piedalījās 123 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri un fiziskās sagatavotības testos 57 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri. Pētījumā karvīru testēšanai tika izmantoti četri lauka testi – viens pielāgots speciālās fiziskās sagatavotības tests un trīs vispārējās fiziskās sagatavotības testi. SFS testa un VFS testu kontrolvingrinājumu korelāciju un regresiju analīze tika veikta, lai pārbaudītu sakarības starp mainīgajiem – Lielbritānijas bruņoto spēku SFS testa kontrolvingrinājumiem un VFS testu kontrolvingrinājumiem. Īstenojot izvirzītos darba uzdevumus un pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika sasniegts darba mērķis – zinātniski pamatotu uz fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu testēšanu balstītu NBS SzS MKBde SFS un VFS testu izveide, aprobēšana un rekomendāciju izstrāde kontrolvingrinājumu kopumu īstenošanai NBS vienībās. Pētījumā izvirzītā hipotēze tika apstiprināta: ja karavīru vispārējās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testā tiks iekļauti kontrolvingrinājumi, kuros dominē izturība, spēks, ātrums, veiklība un to izpausmju formas, tad to rezultāti noteiks karavīru speciālās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testa kontrolvingrinājumu rezultātus vienības specifikai dominējošās fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībās. Par to liecina pētījumā iegūtie testu rezultāti, kas norādīja uz SFS kontrolvingrinājumu, kuri balstīti uz vienības specifikai dominējošām fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībām, un VFS kontrolvingrinājumu, kuros dominē fiziskās īpašības – izturība, spēks, ātrums, veiklība – un to izpausmju formas, savstarpējām mijsakarībām, veicot regresiju un korelāciju analīzi. Izveidotā VFS testa kontrolvingrinājumi – Beep tests (R = 0,686; p < 0,05), “Ilinoisas veiklības tests” (R = 0,562; p < 0,05), pievilkšanās 4 sek. (R = 0,440; p < 0,05) un tāllēkšana no vietas (R = 0,443; p < 0,05) – uzrāda savstarpējās mijsakarības ar kādu no pieciem NBS SzS MKBde noteiktā SFS testa kontrolvingrinājumiem: maršs, uguns un kustība, ievainotā evakuācija, imitēta nestuvju nešana un atkārtota celšana un nešana. VFS kontrolvingrinājums “vilkme no zemes” kontrolvingrinājumu kopumā tika iekļauts, balstoties uz citu autoru veikto pētījumu rezultātiem. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika izveidots VFS tests, kas sastāv no kontrolvingrinājumiem, kuri veicami noteiktā secībā:1) kontrolvingrinājums – tāllēkšana no vietas; 2) kontrolvingrinājums – vilkme no zemes; 3) kontrolvingrinājums – “Ilinoisas veiklības tests”; 4) kontrolvingrinājums – pievilkšanās 4 sek.; 5) kontrolvingrinājums – Beep tests.
Application of Mycobacterium tuberculosis whole-genome sequencing to address epidemiologically and clinically relevant issues and improve tuberculosis control strategies. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Sadovska, Darja; Ranka, Renāte; Bandere, Dace
Despite significant advancements in tuberculosis (TB) diagnostics, treatment, and prevention, the disease remains a major global public health challenge, with only limited reductions in incidence rates observed. In recent years, whole-genome sequencing (WGS) of Mycobacterium tuberculosis isolates has become a key approach for studying various aspects of TB, providing high-resolution insights into strain phylogenetic diversity, drug resistance mechanisms, disease transmission dynamics, and recurrence causes. Although WGS offers a promising alternative to widely implemented molecular and culture-based M. tuberculosis analysis methods, further improvements in sequencing data analysis strategies are needed to fully unlock its potential for addressing critical scientific, epidemiological, and clinical challenges in TB control. This doctoral thesis aimed to apply WGS to M. tuberculosis isolates from Latvian patients to address unresolved epidemiologically and clinically relevant issues impacting TB control and propose improvements for current WGS data analysis strategies. This research focused on two key subsets of patients with TB: those who experienced recurrent TB episodes and those suspected of being part of the same TB clusters based on epidemiological data and conventional genotyping results. The studied population included adults and children with pulmonary or extrapulmonary TB. M. tuberculosis isolates were subjected to WGS for genetic-variant-based strain genotyping, phylogenetic analyses, determination of the causes of recurrent TB episodes, identification of epidemiologically relevant TB clusters, delineation of transmission chains, detection of mixed-strain infections, and WGS-based drug susceptibility testing (DST). Relevant clinical and epidemiological data and results from previous M. tuberculosis isolate analyses were retrieved from patients’ medical records. Conventional genotyping (spoligotyping and insertion sequence 6110 restriction fragment length polymorphism analysis) and phenotypic DST results were compared with WGS findings. Patients’ diagnoses, sputum smear microscopy results, specimen collection timelines, contact tracing and geospatial data were integrated to interpret the WGS results according to the analysis objective. WGS-assigned lineages and sub-lineages generally agreed with the spoligotyping results of the M. tuberculosis isolates studied, with both methods revealing significant variability in M. tuberculosis genotypes in Latvia, even within specific TB patient subsets. The isolates within the two most prevalent M. tuberculosis genotype families in Latvia, Beijing and LAM, exhibited greater genetic relatedness than isolates from other genotype families, with varying drug resistance distribution frequencies observed among different M. tuberculosis spoligotypes. Distinguishing between the two possible causes of TB recurrence (endogenous reactivation and exogenous reinfection) was more precise when performed as a part of the TB cluster transmission chain delineation. This approach integrated WGS data with relevant clinical and epidemiological information, as identifying pairwise single nucleotide variant (SNV) distances and analysing differing SNVs between isolates proved insufficient. Using genetic distance thresholds of 12 SNVs for identifying epidemiologically relevant TB clusters and 5 SNVs for inferring recent transmission events proved effective in a low-to-moderate TB incidence setting. However, the close genetic relatedness of isolates belonging to Beijing and LAM genotype families, which are highly prevalent in Latvia, should be considered during TB cluster identification to avoid the risk of false clustering. Limitations in TB transmission chain delineation included unidentified active TB cases, variability in M. tuberculosis mutation rate, low genetic variability of the pathogen, and tight specimen collection timeline of genetically identical isolates. The proposed integrated approach significantly complemented epidemiological investigation and conventional genotyping results, enabling more accurate identification of source cases and evaluation of index cases. However, its application may not be necessary for all epidemiologically relevant cases. Lastly, discordances between phenotypic and WGS-based DST among the studied isolates were attributed to the technical complexities of phenotypic tests, the variable effects of genetic variants on the minimal inhibitory concentration of drugs, and insufficient data on drug-resistance-conferring variants. While WGS-based DST cannot fully replace pDST, combining these methods provides the most accurate assessment of drug resistance patterns. To conclude, this research provided valuable insights into the TB transmission dynamics in Latvia, the genetic diversity of M. tuberculosis genotypes circulating in the country, and the distribution of drug-resistance-conferring variants among these genotypes. It also highlighted challenges in phenotypic and WGS-based DST, evaluated different WGS-based strategies for determining the causes of recurrent TB, and proposed an integrative approach for delineating TB transmission chains. These findings support the potential of integrating WGS into routine practice as part of a comprehensive local TB surveillance program.
Mycobacterium tuberculosis pilna genoma sekvencēšanas lietojums epidemioloģiski un klīniski nozīmīgu jautājumu risinājumiem un tuberkulozes kontroles stratēģiju uzlabošanai. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Sadovska, Darja; Ranka, Renāte; Bandere, Dace
Neskatoties uz būtiskiem sasniegumiem tuberkulozes (TB) diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē, slimība joprojām ir globāli nozīmīgs sabiedrības veselības izaicinājums un novērota tikai ierobežota incidences samazināšanās. Pēdējos gados Mycobacterium tuberculosis izolātu pilna genoma sekvencēšana (whole-genome sequencing, WGS) ir kļuvusi par vadošo pieeju dažādu aspektu izpētē TB gadījumos, nodrošinot detalizētus ieskatus celmu filoģenētiskajā daudzveidībā, kā arī atziņas par zāļu rezistences mehānismiem, slimības transmisijas dinamiku un recidīvu cēloņiem. Lai gan M. tuberculosis WGS sniedz daudzsološu alternatīvu plaši lietotām molekulāro un fenotipisko analīžu metodēm, papildu uzlabojumi ir nepieciešami sekvencēšanas datu analīzes stratēģijās, lai maksimāli izmantotu WGS potenciālās iespējas, risinot nozīmīgas zinātniskas, epidemioloģiskas un klīniskas TB kontroles problēmas. Šī promocijas darba mērķis bija veikt M. tuberculosis izolātu WGS no pacientiem Latvijā, lai izpētītu TB kontroli ietekmējošas epidemioloģiski un klīniski nozīmīgas neatrisinātās problēmas un piedāvātu uzlabojumus esošajās datu analīzes stratēģijās. Šajā pētījumā galvenokārt tika analizētas divas TB pacientu izlases: pacienti ar TB recidīviem un potenciāli iesaistītie TB transmisijas klasteros, pamatojoties uz epidemioloģiskajiem datiem un konvencionālās genotipēšanas rezultātiem. Pētāmajā populācijā tika iekļauti pieaugušie un bērni ar plaušu vai ārpusplaušu TB. M. tuberculosis izolātiem tika veikta WGS uz ģenētiskajiem variantiem balstītai celmu genotipēšanai, filoģenētiskajām analīzēm, TB recidīvu cēloņu noteikšanai, epidemioloģiski nozīmīgu TB klasteru identifikācijai, transmisijas ķēžu analīzei, vairāku celmu koinfekciju noteikšanai un uz WGS datiem balstītai zāļu jutības pārbaudei. Pētījumam nepieciešamie klīniskie un epidemioloģiskie dati, kā arī iepriekš veikto M. tuberculosis izolātu analīžu rezultāti tika atlasīti no pacientu medicīniskās dokumentācijas. Konvencionālās genotipēšanas (spoligotipēšanas un insercijas sekvences 6110 restrikcijas fragmentu garuma polimorfisma analīzes) un fenotipiskās zāļu jutības pārbaudes dati tika salīdzināti ar WGS rezultātiem. Pacientu diagnozes, krēpu mikroskopiskās izmeklēšanas rezultāti, paraugu iegūšanas datumi, kā arī kontaktpersonu izsekošanas un ģeotelpiskie dati tika integrēti WGS rezultātu interpretācijā atbilstoši analīzes mērķim. WGS datu analīzes rezultātā noteiktās celmu līnijas (lineage) un apakšlīnijas (sub-lineage) bija atbilstošas pētāmo M. tuberculosis izolātu spoligotipēšanas rezultātiem. Iegūtie dati liecināja par ievērojamu M. tuberculosis genotipu daudzveidību Latvijā, ņemot vērā specifiskās pētāmās TB pacientu izlases. Divu Latvijā izplatītāko M. tuberculosis genotipu – Beijing un LAM – izolātiem bija tuvāka ģenētiskā radniecība nekā citu identificēto genotipu izolātiem, turklāt tika novērots atšķirīgs zāļu rezistences sastopamības biežums starp dažādiem M. tuberculosis spoligotipiem. TB recidīvu cēloņu noteikšana, kas paredz endogēnas reaktivācijas diferencēšanu no eksogēnas reinfekcijas, bija precīzāka, kad tika veikta kā daļa no TB klastera transmisijas ķēdes analīzes. Šī pieeja apvieno WGS datu analīzi ar būtisku klīnisko un epidemioloģisko informāciju, jo ar viena nukleotīda variantu (single nucleotide variant, SNV) distances noteikšanu un atšķirīgu SNV analīzi starp izolātiem nebija pietiekami informatīvi. Ģenētiskās distances sliekšņu piemērošana epidemioloģiski nozīmīgu TB klasteru (12 SNV) un nesenas transmisijas gadījumu (5 SNV) noteikšanai izrādījās efektīva zemas līdz vidējas TB incidences apstākļos. Tomēr, identificējot TB klasterus, ir jāņem vērā Latvijā izplatītāko Beijing un LAM genotipu izolātu tuvā ģenētiskā radniecība, lai novērstu kļūdainu klasterizāciju. TB transmisijas ķēžu analīzi ierobežoja neidentificēti aktīvas TB gadījumi, M. tuberculosis mutācijas ātruma mainīgums, zems patogēna ģenētiskais mainīgums un īss laika intervāls starp paraugu iegūšanas datumiem ģenētiski identisku izolātu gadījumos. Piedāvātā integrētā pieeja būtiski papildināja epidemioloģiskās izmeklēšanas un konvencionālās genotipēšanas rezultātus, nodrošinot precīzāku infekcijas avotu noteikšanu un indeksa gadījumu (index case) izvērtēšanu. Taču šī pieeja var nebūt nepieciešama visu epidemioloģiski nozīmīgu gadījumu analīzei. Visbeidzot, nesakritības starp pētāmo izolātu fenotipisko un uz WGS datiem balstīto zāļu jutības pārbaudi tika pamatotas ar fenotipisko testu tehnisko sarežģītību, ģenētisko variantu mainīgo ietekmi uz medikamentu minimālo inhibējošo koncentrāciju, kā arī nepietiekamo informāciju par zāļu rezistenci izraisošiem variantiem. Lai gan uz WGS datiem balstītā zāļu jutības pārbaude nespēj aizstāt fenotipisko metodi pilnībā, abu pieeju kombinācija nodrošina visprecīzāko zāļu rezistences profila novērtējumu. Noslēgumā – pētījums ir sniedzis vērtīgas atziņas par TB transmisijas dinamiku Latvijā, valstī cirkulējošo M. tuberculosis genotipu ģenētisko daudzveidību un zāļu rezistenci izraisošu ģenētisko variantu izplatību šo genotipu starpā. Tika akcentēti izaicinājumi zāļu jutības pārbaudes metodēs, izvērtētas trīs uz WGS datu analīzi balstītās stratēģijas recidīvu cēloņu noteikšanai un piedāvāta integrētā pieeja transmisijas ķēžu analīzei. Pētījuma rezultāti apstiprina WGS ieviešanas potenciālu rutīnas praksē kā daļu no vietējās TB uzraudzības programmas.
Application of Mycobacterium tuberculosis whole-genome sequencing to address epidemiologically and clinically relevant issues and improve tuberculosis control strategies. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Sadovska, Darja; Ranka, Renāte; Bandere, Dace
Despite significant advancements in tuberculosis (TB) diagnostics, treatment, and prevention, the disease remains a major global public health challenge, with only limited reductions in incidence rates observed. In recent years, whole-genome sequencing (WGS) of Mycobacterium tuberculosis isolates has become a key approach for studying various aspects of TB, providing high-resolution insights into strain phylogenetic diversity, drug resistance mechanisms, disease transmission dynamics, and recurrence causes. Although WGS offers a promising alternative to widely implemented molecular and culture-based M. tuberculosis analysis methods, further improvements in sequencing data analysis strategies are needed to fully unlock its potential for addressing critical scientific, epidemiological, and clinical challenges in TB control. This doctoral thesis aimed to apply WGS to M. tuberculosis isolates from Latvian patients to address unresolved epidemiologically and clinically relevant issues impacting TB control and propose improvements for current WGS data analysis strategies. This research focused on two key subsets of patients with TB: those who experienced recurrent TB episodes and those suspected of being part of the same TB clusters based on epidemiological data and conventional genotyping results. The studied population included adults and children with pulmonary or extrapulmonary TB. M. tuberculosis isolates were subjected to WGS for genetic-variant-based strain genotyping, phylogenetic analyses, determination of the causes of recurrent TB episodes, identification of epidemiologically relevant TB clusters, delineation of transmission chains, detection of mixed-strain infections, and WGS-based drug susceptibility testing (DST). Relevant clinical and epidemiological data and results from previous M. tuberculosis isolate analyses were retrieved from patients’ medical records. Conventional genotyping (spoligotyping and insertion sequence 6110 restriction fragment length polymorphism analysis) and phenotypic DST results were compared with WGS findings. Patients’ diagnoses, sputum smear microscopy results, specimen collection timelines, contact tracing and geospatial data were integrated to interpret the WGS results according to the analysis objective. WGS-assigned lineages and sub-lineages generally agreed with the spoligotyping results of the M. tuberculosis isolates studied, with both methods revealing significant variability in M. tuberculosis genotypes in Latvia, even within specific TB patient subsets. The isolates within the two most prevalent M. tuberculosis genotype families in Latvia, Beijing and LAM, exhibited greater genetic relatedness than isolates from other genotype families, with varying drug resistance distribution frequencies observed among different M. tuberculosis spoligotypes. Distinguishing between the two possible causes of TB recurrence (endogenous reactivation and exogenous reinfection) was more precise when performed as a part of the TB cluster transmission chain delineation. This approach integrated WGS data with relevant clinical and epidemiological information, as identifying pairwise single nucleotide variant (SNV) distances and analysing differing SNVs between isolates proved insufficient. Using genetic distance thresholds of 12 SNVs for identifying epidemiologically relevant TB clusters and 5 SNVs for inferring recent transmission events proved effective in a low-to-moderate TB incidence setting. However, the close genetic relatedness of isolates belonging to Beijing and LAM genotype families, which are highly prevalent in Latvia, should be considered during TB cluster identification to avoid the risk of false clustering. Limitations in TB transmission chain delineation included unidentified active TB cases, variability in M. tuberculosis mutation rate, low genetic variability of the pathogen, and tight specimen collection timeline of genetically identical isolates. The proposed integrated approach significantly complemented epidemiological investigation and conventional genotyping results, enabling more accurate identification of source cases and evaluation of index cases. However, its application may not be necessary for all epidemiologically relevant cases. Lastly, discordances between phenotypic and WGS-based DST among the studied isolates were attributed to the technical complexities of phenotypic tests, the variable effects of genetic variants on the minimal inhibitory concentration of drugs, and insufficient data on drug-resistance-conferring variants. While WGS-based DST cannot fully replace pDST, combining these methods provides the most accurate assessment of drug resistance patterns. To conclude, this research provided valuable insights into the TB transmission dynamics in Latvia, the genetic diversity of M. tuberculosis genotypes circulating in the country, and the distribution of drug-resistance-conferring variants among these genotypes. It also highlighted challenges in phenotypic and WGS-based DST, evaluated different WGS-based strategies for determining the causes of recurrent TB, and proposed an integrative approach for delineating TB transmission chains. These findings support the potential of integrating WGS into routine practice as part of a comprehensive local TB surveillance program.
Reiderisma fenomena transformēšanās, tā funkcionalitātes un tiesiskā regulējuma problemātika Latvijā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Joksts, Jānis; Kudeikina, Inga
Šis promocijas darbs ir veltīts reiderisma fenomena padziļinātai analīzei Latvijā, izvērtējot tā ietekmi uz valsts ekonomisko stabilitāti un tiesisko vidi. Pētījuma centrā tiek aplūkots reiderisms kā prettiesiskas un neētiskas darbības, kuru mērķis ir nelikumīga īpašumu un uzņēmumu aktīvu pārņemšana. Šādas darbības apdraud gan valsts iekšējo ekonomisko drošību, gan investīciju vidi, novirzot uzmanību uz šo problēmu risinājumu nepieciešamību. Darba mērķis ir piedāvāt konkrētus ieteikumus tiesiskā regulējuma pilnveidošanai, lai efektīvi apkarotu reiderismu un radītu drošāku uzņēmējdarbības vidi. Analizētas pašreizējās civiltiesiskās normas un to efektivitāte, kā arī identificēti trūkumi, kas kavē efektīvu reiderisma regulāciju. Pētījumā tiek aktualizēta nepieciešamība pēc skaidrākas reiderisma definīcijas un speciāla tiesiskā regulējuma izstrādes. Promocijas darbā izmantotas dažādas pētnieciskās metodes: analīze, sintēze, indukcija, dedukcija un salīdzinošā metode. Tiek uzsvērta vēsturiskā un teleoloģiskā interpretācija, kā arī tiesību normu sistēmiskā analīze, lai atklātu reiderisma fenomena juridisko ietvaru un ietekmi. Turklāt pētījumā apskatītas korporatīvās pārvaldes shēmas, kas ļauj reideriem īstenot savas darbības, bieži izmantojot arī valsts un pašvaldības iestādes. Darbā piedāvātie risinājumi ietver jaunu reiderisma definīciju un tās integrāciju normatīvajos aktos, lai uzlabotu reiderisma identifikāciju un apkarošanu. Pētījuma nozīmīgums izpaužas sabiedrības izpratnes veicināšanā par šo problemātiku, tādējādi stiprinot juridisko regulējumu un veicinot drošāku un stabilāku biznesa vidi Latvijā. Promocijas darba rezultāti un secinājumi sniedz teorētisko un praktisko bāzi turpmākiem pētījumiem, koncentrējoties uz tiesību aizsardzību pret reiderismu un mazinot tā negatīvo ietekmi uz uzņēmējdarbību un vispārējo ekonomisko stabilitāti valstī. Šis pētījums kalpos kā pamats plašākām diskusijām par reiderisma novēršanas stratēģijām, palīdzot veidot spēcīgāku tiesisko un ekonomisko vidi Latvijā.
Reiderisma fenomena transformēšanās, tā funkcionalitātes un tiesiskā regulējuma problemātika Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Joksts, Jānis; Kudeikina, Inga
Šis promocijas darbs ir veltīts reiderisma fenomena padziļinātai analīzei Latvijā, izvērtējot tā ietekmi uz valsts ekonomisko stabilitāti un tiesisko vidi. Pētījuma centrā tiek aplūkots reiderisms kā prettiesiskas un neētiskas darbības, kuru mērķis ir nelikumīga īpašumu un uzņēmumu aktīvu pārņemšana. Šādas darbības apdraud gan valsts iekšējo ekonomisko drošību, gan investīciju vidi, novirzot uzmanību uz šo problēmu risinājumu nepieciešamību. Darba mērķis ir piedāvāt konkrētus ieteikumus tiesiskā regulējuma pilnveidošanai, lai efektīvi apkarotu reiderismu un radītu drošāku uzņēmējdarbības vidi. Analizētas pašreizējās civiltiesiskās normas un to efektivitāte, kā arī identificēti trūkumi, kas kavē efektīvu reiderisma regulāciju. Pētījumā tiek aktualizēta nepieciešamība pēc skaidrākas reiderisma definīcijas un speciāla tiesiskā regulējuma izstrādes. Promocijas darbā izmantotas dažādas pētnieciskās metodes: analīze, sintēze, indukcija, dedukcija un salīdzinošā metode. Tiek uzsvērta vēsturiskā un teleoloģiskā interpretācija, kā arī tiesību normu sistēmiskā analīze, lai atklātu reiderisma fenomena juridisko ietvaru un ietekmi. Turklāt pētījumā apskatītas korporatīvās pārvaldes shēmas, kas ļauj reideriem īstenot savas darbības, bieži izmantojot arī valsts un pašvaldības iestādes. Darbā piedāvātie risinājumi ietver jaunu reiderisma definīciju un tās integrāciju normatīvajos aktos, lai uzlabotu reiderisma identifikāciju un apkarošanu. Pētījuma nozīmīgums izpaužas sabiedrības izpratnes veicināšanā par šo problemātiku, tādējādi stiprinot juridisko regulējumu un veicinot drošāku un stabilāku biznesa vidi Latvijā. Promocijas darba rezultāti un secinājumi sniedz teorētisko un praktisko bāzi turpmākiem pētījumiem, koncentrējoties uz tiesību aizsardzību pret reiderismu un mazinot tā negatīvo ietekmi uz uzņēmējdarbību un vispārējo ekonomisko stabilitāti valstī. Šis pētījums kalpos kā pamats plašākām diskusijām par reiderisma novēršanas stratēģijām, palīdzot veidot spēcīgāku tiesisko un ekonomisko vidi Latvijā.
Transformation of Phenomenon of Raiderism, Problem of its Functionality and Legal Regulation in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Joksts, Jānis; Kudeikina, Inga
This PhD dissertation is dedicated to an in-depth analysis of the phenomenon of raiderism in Latvia, evaluating its impact on the country’s economic stability and legal environment. At the heart of this study lies raiderism as a collection of illegal and unethical activities aimed at the illicit takeover of property and business assets. Such actions threaten both the country’s internal economic security and investment environment, highlighting the necessity for solutions to address this issue. The objective of the dissertation is to propose specific recommendations for the enhancement of the legal framework to effectively combat raiderism and create a safer business environment. The study analyzes existing civil laws and their effectiveness, as well as identifies shortcomings that hinder the efficient regulation of raiderism. The research emphasizes the need for a clearer definition of raiderism and the development of special legal regulations. The dissertation employs various research methods, including analysis, synthesis, induction, deduction, and comparative method. The importance of historical and teleological interpretation, as well as systematic analysis of legal norms, is highlighted to uncover the legal framework and the impact of raiderism. Additionally, the research examines corporate governance schemes that enable raiders to implement their activities, often involving state and municipal bodies. The proposed solutions within the study include offering a new definition of raiderism and its integration into regulatory acts to improve the identification and combating of raiderism. The significance of the research is expressed in enhancing public awareness about this issue, thereby strengthening the legal framework and promoting a safer and more stable business environment in Latvia. The results and conclusions of the doctoral dissertation provide a theoretical and practical basis for further research, focusing on legal protection against raiderism and reducing its negative impact on business activities and overall economic stability in the country. This study will serve as a foundation for broader discussions on strategies for preventing raiderism, aiding in the creation of a stronger legal and economic climate in Latvia.
Nacionālo bruņoto spēku karavīru fiziskās sagatavotības kontrole. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Blaus, Oskars; Ciematnieks, Uģis; Fernāte, Andra
Mūsdienu ģeopolitiskā situācija Austrumeiropā uzliek par pienākumu katram karavīram būt kaujas gatavībā, līdz ar to būt vispusīgi fiziski sagatavotam. Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes (NBS SzS MKBde) vienībām nekad nav ticis izstrādāts speciālās fiziskās sagatavotības (SFS) un vispārējās fiziskās sagatavotības (VFS) tests, paredzot atsevišķu vienību karavīru kaujas uzdevumu specifiku un provizorisko slodzi, kas ļautu novērtēt karavīru spēju pildīt dienesta pienākumus un paredzētu karavīru spēju veikt svarīgākos kaujaslauka uzdevumus, imitējot kādu no raksturīgākajiem kaujaslauka uzdevumiem, piemēram, ekipējuma, munīcijas, tehnikas pārvietošanu, dažādu šķēršļu pārvarēšanu, ievainotā evakuēšanu, šaušanas pozīciju maiņu u. c. Darba mērķis bija VFS testa izveide, balstoties uz SFS testa kontrolvingrinājumu mijsakarību noteikšanu ar VFS testu kontrolvingrinājumiem, kuros dominē fiziski prasīgākie ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumi. Pētījums tika realizēts vairākos posmos, no 2020. gada septembra līdz 2024. gada martam. Pētījuma I posms: - zinātniski pētnieciskās literatūras avotu, kā arī dokumentu izpēte un analīze. Pētījuma II posms: - izstrādāta anketa karavīriem fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu noteikšanai; - NBS SzS MKBde karavīru anketēšana; - NBS SzS MKBde vienību instruktoru/FS speciālistu anketēšana; - anketu datu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma III posms: grupas intervija (noteikts SzS MKBde SFS tests). Pētījuma IV posms: SzS MKBde karavīru testēšana ar SFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar NBS VFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar Lielbritānijas bruņoto spēku un autora izstrādāto VFS testu; FS testu rezultātu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma V posms: eksperimentāla NBS VFS testa un realizēšanas rekomendāciju izstrāde. Pētījuma anketēšanā piedalījās 123 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri un fiziskās sagatavotības testos 57 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri. Pētījumā karvīru testēšanai tika izmantoti četri lauka testi – viens pielāgots speciālās fiziskās sagatavotības tests un trīs vispārējās fiziskās sagatavotības testi. SFS testa un VFS testu kontrolvingrinājumu korelāciju un regresiju analīze tika veikta, lai pārbaudītu sakarības starp mainīgajiem – Lielbritānijas bruņoto spēku SFS testa kontrolvingrinājumiem un VFS testu kontrolvingrinājumiem. Īstenojot izvirzītos darba uzdevumus un pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika sasniegts darba mērķis – zinātniski pamatotu uz fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu testēšanu balstītu NBS SzS MKBde SFS un VFS testu izveide, aprobēšana un rekomendāciju izstrāde kontrolvingrinājumu kopumu īstenošanai NBS vienībās. Pētījumā izvirzītā hipotēze tika apstiprināta: ja karavīru vispārējās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testā tiks iekļauti kontrolvingrinājumi, kuros dominē izturība, spēks, ātrums, veiklība un to izpausmju formas, tad to rezultāti noteiks karavīru speciālās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testa kontrolvingrinājumu rezultātus vienības specifikai dominējošās fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībās. Par to liecina pētījumā iegūtie testu rezultāti, kas norādīja uz SFS kontrolvingrinājumu, kuri balstīti uz vienības specifikai dominējošām fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībām, un VFS kontrolvingrinājumu, kuros dominē fiziskās īpašības – izturība, spēks, ātrums, veiklība – un to izpausmju formas, savstarpējām mijsakarībām, veicot regresiju un korelāciju analīzi. Izveidotā VFS testa kontrolvingrinājumi – Beep tests (R = 0,686; p < 0,05), “Ilinoisas veiklības tests” (R = 0,562; p < 0,05), pievilkšanās 4 sek. (R = 0,440; p < 0,05) un tāllēkšana no vietas (R = 0,443; p < 0,05) – uzrāda savstarpējās mijsakarības ar kādu no pieciem NBS SzS MKBde noteiktā SFS testa kontrolvingrinājumiem: maršs, uguns un kustība, ievainotā evakuācija, imitēta nestuvju nešana un atkārtota celšana un nešana. VFS kontrolvingrinājums “vilkme no zemes” kontrolvingrinājumu kopumā tika iekļauts, balstoties uz citu autoru veikto pētījumu rezultātiem. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika izveidots VFS tests, kas sastāv no kontrolvingrinājumiem, kuri veicami noteiktā secībā:1) kontrolvingrinājums – tāllēkšana no vietas; 2) kontrolvingrinājums – vilkme no zemes; 3) kontrolvingrinājums – “Ilinoisas veiklības tests”; 4) kontrolvingrinājums – pievilkšanās 4 sek.; 5) kontrolvingrinājums – Beep tests.
Physical Fitness Control of Soldiers of the National Armed Forces. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Blaus, Oskars; Ciematnieks, Uģis; Fernāte, Andra
The current geopolitical situation in Eastern Europe makes it mandatory for every soldier to be combat-ready and thus physically prepared. The unit of the Motorized Infantry Brigade of the Land Forces of the National Armed Forces has never had special physical fitness and general physical fitness tests developed for it, which would take into account the specificity of the combat tasks and provisional load of the unit's soldiers, that would allow to assess the soldiers’ ability to perform their service duties and to predict the soldiers’ ability to perform the most important combat exercises, imitating one of the most characteristic combat exercises, such as moving the equipment, ammunition and machinery, passing through various obstacles, evacuating the casualties, changing the firing position, etc. The aim of the study was to create a GPF test based on the analysis of the interrelations between the SPF test control exercises and the GPF test control exercises, which focus on the physically demanding daily/service and training/combat tasks. The research was conducted in several phases from September 2020 to March 2024. Phase I of the Research: - Exploration and analysis of scientific research literature sources and documents. Phase II of the Research: - Development of a questionnaire for soldiers to identify physically demanding daily/service and training/combat tasks; - Surveying soldiers of the MIB LF NAF; - Surveying instructors/GP specialists of the MIB LF NAF units; - Compilation of questionnaire data, statistical processing, and analysis. Phase III of the Research: - Group interview (determination of the MIB LF SPF test). Phase IV of the Research: - Testing of MIB LF NAF soldiers with the SPF test; - Testing of MIB LF NAF soldiers with the NAF GPF test; - Testing of MIB LF NAF soldiers with the GPF test developed by the author and used by the British Armed Forces; - Compilation of PF test results, statistical processing, and analysis. Phase V of the Research: - Development of an experimental NAF GPF test and implementation of recommendations. In the study, 123 professional service soldiers from the MIB LF NAF participated in the survey, and 57 professional service soldiers from the MIB LF NAF participated in the physical fitness tests. Four field tests were used to test the soldiers in the study: one adapted special physical fitness test and three general physical fitness tests. The correlation and regression analysis of the SPF and GPF test control exercises was conducted to test the relationships between the variables – control exercises from the British Armed Forces SPF test and control exercises from the GPF test. By implementing the set work tasks and based on the results obtained, the objective of the work was achieved – the creation, approval, and development of recommendations for the implementation of a scientifically grounded MIB LF NAF SPF and GPF test based on the physically demanding daily/service and training/combat tasks. The hypothesis of the study was confirmed – if the general physical fitness assessment test for soldiers includes control exercises focused on endurance, strength, speed, agility, and their forms of manifestation, then the results will determine the outcomes of the special physical fitness assessment test control exercises relevant to the unit’s specific physically demanding daily and combat tasks. This is evidenced by the test results obtained in the study, which indicate the interrelations between the SPF control exercises, based on the physically demanding daily and combat tasks relevant to the unit's specifics, and the GPF control exercises focused on physical attributes – endurance, strength, speed, agility, and their forms, through performing regression and correlation analysis. The created GPF test control exercises – Beep Test (R = 0.686; p < 0.05), the Illinois Agility Test (R = 0.562; p < 0.05), pull-ups for 4 seconds (R = 0.440; p < 0.05), and standing long jump (R = 0.443; p < 0.05) – show interrelations with one of the five SPF test control exercises identified by the MIB LF NAF – marching, fire & movement, casualty evacuation, simulated stretcher carrying, and repeated lifting and carrying. The GPF control exercise “Deadlift” was included as a whole based on the results of studies conducted by other authors. Based on the results obtained, the GPF test was developed, consisting of the following control exercises to be performed in a specific order: 1) Control exercise – Standing Long Jump; 2) Control exercise – Deadlift; 3) Control exercise – Illinois Agility Test; 4) Control exercise – Pull-ups for 4 seconds; 5) Control exercise – Beep Test.
Functional Outcome and Mortality of Cardioembolic Stroke Patients Dependent on Antithrombotic Therapy. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Jurjāns, Kristaps; Miglāne, Evija; Priede, Zanda
Stroke, classified by the World Health Organisation (WHO) as a cardiovascular disease, remains a leading cause of mortality and morbidity, while ischaemic stroke (IS) is the second most common cause of death and a significant contributor to disability-adjusted life years (DALYs) lost worldwide. Latvia has an exceptionally high IS incidence and mortality rate compared to other European countries, mainly due to cardioembolic stroke (CS), a severe IS subtype often linked to non-valvular atrial fibrillation (NVAF). Despite advances in treatment, the prevalence of CS is expected to rise, posing a considerable burden on the ageing population. Effective management of NVAF with oral anticoagulants (OACs), particularly target-specific oral anticoagulants (TSOACs), could potentially reduce CS incidence and improve long-term outcomes, yet their use remains suboptimal. This Thesis aims to evaluate the impact of antithrombotic therapy on mortality and long-term functional outcomes in CS patients within the Latvian population. The Thesis is structured in three parts to address various aspects of CS prevention and patient care. The first aspect focuses on primary CS prevention strategies. The second aspect delves into the characteristics and demographics of CS patients during hospitalisation. And the third aspect examines secondary prevention strategies and long-term functional outcomes for these patients. Findings indicate that CS is the most prevalent and severe IS subtype in Latvia. CS patients are typically older, predominantly female, and have higher rates of comorbid conditions. Despite higher reperfusion therapy rates, CS leads to longer hospitalizations, poorer outcomes, and higher in-hospital and long-term mortality. There is significant underuse of antithrombotic medications in NVAF patients, often due to age and stroke severity biases. OACs improve functional outcomes and survival in CS patients, with TSOACs preferred over vitamin K antagonists (VKAs) due to a better safety profile. Proper use of TSOACs is linked to lower long-term mortality and improved functional independence, underscoring their importance in secondary stroke prevention.
Functional Outcome and Mortality of Cardioembolic Stroke Patients Dependent on Antithrombotic Therapy. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Jurjāns, Kristaps; Miglāne, Evija; Priede, Zanda
Stroke, classified by the World Health Organisation (WHO) as a cardiovascular disease, remains a leading cause of mortality and morbidity, while ischaemic stroke (IS) is the second most common cause of death and a significant contributor to disability-adjusted life years (DALYs) lost worldwide. Latvia has an exceptionally high IS incidence and mortality rate compared to other European countries, mainly due to cardioembolic stroke (CS), a severe IS subtype often linked to non-valvular atrial fibrillation (NVAF). Despite advances in treatment, the prevalence of CS is expected to rise, posing a considerable burden on the ageing population. Effective management of NVAF with oral anticoagulants (OACs), particularly target-specific oral anticoagulants (TSOACs), could potentially reduce CS incidence and improve long-term outcomes, yet their use remains suboptimal. This Thesis aims to evaluate the impact of antithrombotic therapy on mortality and long-term functional outcomes in CS patients within the Latvian population. The Thesis is structured in three parts to address various aspects of CS prevention and patient care. The first aspect focuses on primary CS prevention strategies. The second aspect delves into the characteristics and demographics of CS patients during hospitalisation. And the third aspect examines secondary prevention strategies and long-term functional outcomes for these patients. Findings indicate that CS is the most prevalent and severe IS subtype in Latvia. CS patients are typically older, predominantly female, and have higher rates of comorbid conditions. Despite higher reperfusion therapy rates, CS leads to longer hospitalizations, poorer outcomes, and higher in-hospital and long-term mortality. There is significant underuse of antithrombotic medications in NVAF patients, often due to age and stroke severity biases. OACs improve functional outcomes and survival in CS patients, with TSOACs preferred over vitamin K antagonists (VKAs) due to a better safety profile. Proper use of TSOACs is linked to lower long-term mortality and improved functional independence, underscoring their importance in secondary stroke prevention.
Kardioemboliska insulta funkcionālais iznākums un mirstība atkarībā no antitrombotiskās terapijas, klīniskiem un demogrāfiskiem datiem. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Jurjāns, Kristaps; Miglāne, Evija; Priede, Zanda
Pasaules Veselības organizācija insultu pieskaita kardiovaskulārajām slimībām, kas ir galvenais nāves iemesls visā pasaulē, išēmisks insults (AII) ir otrais izplatītākais nāves cēlonis un trešais biežākais invaliditātes koriģēto dzīves gadu (DALYs – disability-adjusted life years) iemesls. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā saslimstība ar AII ir ļoti augsta, tam iemesls varētu būt lielāks kardioemboliska insulta (KEI) īpatsvars. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka KEI ir smagākais no AII subtipiem, un tas bieži tiek saistīts ar nevalvulāru ātriju fibrilāciju (NVĀF). Pēdējo gadu laikā būtiski uzlabojušās insulta profilakses un akūtās ārstēšanas iespējas šim insulta subtipam, tomēr, populācijai novecojot, tiek prognozēts, ka KEI sastopamība būtiski pieaugs, radot papildu slogu veselības aprūpes sistēmai un sabiedrībai. Atbilstoši pieejamām vadlīnijām visiem pacientiem ar NVĀF insulta profilaksē nepieciešams saņemt perorālos antikoagulantus (OAC), bet nav skaidru rekomendāciju sekundārās profilakses izvēlē pacientiem ar izteiktu neiroloģisko deficītu pēc pārciesta insulta. Līdz ar to liela daļa šo pacientu nesaņem adekvātu sekundāro profilaksi. Līdzīgi pētījumi par ilgtermiņa mirstību un funkcionālo iznākumu pašreiz literatūrā nav publicēti, jo lielākajā daļā pētījumu pacientus nenovēro ilgāk par 90 dienām, tādēļ nav skaidri zināms, kas notiek ar šiem pacientiem vēlākā periodā. Promocijas darba mērķis ir novērtēt antitrombotiskas terapijas ietekmi uz mirstību un ilgtermiņa funkcionālo iznākumu KEI pacientiem Latvijā. Promocijas darbs ir strukturēts trijās daļās, lai izvērtētu dažādus KEI profilakses un pacientu aprūpes aspektus. Pirmajā daļā tiek izvērtēti dažādi primārās profilakses aspekti gan no pacienta, gan ārsta skatpunkta. Otrajā daļā tiek izvērtēti un salīdzināti KEI pacientu klīniskie un demogrāfiskie dati, savukārt trešajā daļā aplūkota KEI sekundārā profilakse un ilgtermiņa funkcionālais iznākums. Rezultāti liecina, ka KEI patiesi ir visizplatītākais un klīniski smagākais AII apakštips Latvijā. KEI pacienti galvenokārt ir vecāki, tie biežāk ir sieviešu dzimuma un bieži ir multimorbīdi. Lai gan KEI pacienti biežāk saņem reperfūzijas terapiju, šiem pacientiem raksturīgs ilgāks stacionēšanās laiks, nelabvēlīgāks funkcionālais iznākums un augstāka intrahospitālā, kā arī ilgtermiņa mirstība. KEI profilakse pacientiem ar NVĀF ir nepietiekama, lielai daļai pacientu nesaņemot atbilstošus medikamentus vecuma un/vai agrīni nelabvēlīga insulta funkcionālā iznākuma dēļ. OAC lietošana uzlabo ilgtermiņa funkcionālo iznākumu un samazina mirstību KEI pacientiem. Tiešas darbības antikoagulantiem (TSOAC) ir būtiskas priekšrocības pār K vitamīna antagonistiem galvenokārt to drošības profilu dēļ. Efektīva TSOAC lietošana KEI profilaksē pacientiem ar NVĀF ir saistīta ar labāku ilgtermiņa funkcionālo iznākumu un zemāku mirstību.
Endovascular Transvenous Femoropopliteal Bypass and its Effectiveness Compared to Open Bypass in the Treatment of Long Segment Superficial Femoral Artery Occlusion. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Rumba, Roberts; Krieviņš, Dainis; Gardovskis, Jānis
Lower extremity peripheral artery disease (PAD) is among the most common manifestations of atherosclerosis. Due to aging of population, this pathology is only expected to rise in prevalence. It causes significant reduction of quality of life and, in case of critical limb ischemia, poses serious threat to limb and patient’s life. Superficial femoral artery (SFA) is often severely affected by atherosclerosis, making it the focus of extensive research and innovation in vascular technology. Short and simple lesions can be managed effectively by standard endovascular modalities, whereas long and complex SFA pathologies historically were treated by open femoropopliteal bypass. However, patients with severe SFA disease are usually in advanced age, often frail, highly comorbid and thus have increased risk for open surgery. For the past two decades, vascular surgeons and invasive radiologists have debated and studied the question of which revascularisation method is superior in case of long and complex SFA lesions. Advocates of endovascular technique state lower periprocedural morbidity and mortality, shorter length of hospital stay and less wound complications. Proponents of open surgery claim higher long-term patency, less secondary interventions and lower rates of amputation. In an effort to combine the benefits of both approaches, endovascular transvenous femoropopliteal (ETFP) bypass was introduced. In this endovascular procedure, bypass from proximal SFA to above-the-knee popliteal artery is created through the deep venous system. This novel technique was investigated thoroughly in different aspects. The study was conducted in Pauls Stradiņš Clinical University Hospital between 2015 and 2020. It comprised of 52 patients (54 procedures) in study group and two control groups – 83 patients in prosthetic and 48 patients in venous bypass group. Patients with Rutherford 3–5, ankle-brachial-index (ABI) < 0.7, long (> 10 cm) TASC C and D lesions and at least one patent crural vessel were included in study group. Only patients for whom both open and endovascular treatment was feasible were included in this study. All procedures were performed by a designated team of vascular surgeons and interventional radiologists. Control groups were formed of patients with long SFA lesions who were not eligible for ETFP bypass procedure and who agreed to take part in this follow-up patency study. Following all procedures and open surgeries, control visits were performed with 6-month intervals for a total duration of 3 years. During visits, clinical assessment, plethysmography (study group) and Duplex ultrasound (DUS) was performed to assess graft patency, inflow and outflow vessels, and venous system in patients with transvenous grafts. Transvenous bypass group received dual antiplatelet treatment throughout the 3-year follow-up. Patients in control groups received either standard aspirin monotherapy, dual antiplatelet therapy, or anticoagulants if indicated by coronary artery disease or arrhythmia, respectively. The dissertation is organised as a collection of four peer-reviewed publications. First of all, we analysed and published long term venous results, which consisted of clinical and physiology assessment. Secondly, we published data regarding ETFP bypass patency. This allows us to compare it to other endovascular treatment methods. Following that, we compared the results of ETFP bypass to open surgery, both with saphenous vein and prosthetic bypass. In parallel, we conducted a study analysing DUS and ABI in the follow-up surveillance of patients after ETFP bypass. To the best of my knowledge, there are no publications reporting venous system physiology data in the context of ETFP bypass. Our results indicate that ETFP bypass does not significantly alter venous clinical symptoms and function within 3-year follow-up period. Venous system is capable of adaptation to a large stent-graft without reducing functional performance. Although we noted and early increase in venous symptoms, these changes were transient and returned to baseline by 6-months. Risk of symptomatic deep vein thrombosis following ETFP bypass is low. However, significant number of patients developed asymptomatic non-occlusive thrombi on stent-graft. Therefore, we recommend adding a low-dose anticoagulant to postprocedural medical regimen for one year. We were among the few centres in the world to publish patency data of this innovative technique. In our centre, primary patency was acceptable at 12-months (72.2 %) but reduced to 43.8 % at 3 years. Secondary patency was 92.6 % at 12 months and remained high during the study period (73.9 % at 3 years). This indicates the need for stringent surveillance and secondary interventions to maintain optimal patency of this novel device. Comparison with open femoropopliteal bypass gave us valuable practical insight. Our results demonstrate superiority of venous bypass over ETFP and prosthetic open bypass. ETFP bypass is an option with comparable primary-assisted and secondary patency to venous bypass, but will require reinterventions to provide favourable results. Whenever adequate saphenous vein is available and surgery can be tolerated, it should be the first-line option for above-the-knee open revascularisation. Prosthetic bypass should only be used if no other options are available. Diagnostic modalities used for follow-up were DUS and ABI measurements. Our study results indicate that both of these tools in combination provide the best opportunity to diagnose device-related and vascular problems. Timely diagnosis and intervention are necessary to improve our results. In summary, ETFP bypass is the method of choice for patients with infection and inadequate vein for bypass, as well as for severely adipose patients. In addition, dense scar tissue are present following previous irradiation and open surgery, thus ETFP bypass should be considered in these situations as well.
Endovascular Transvenous Femoropopliteal Bypass and its Effectiveness Compared to Open Bypass in the Treatment of Long Segment Superficial Femoral Artery Occlusion. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Rumba, Roberts; Krieviņš, Dainis; Gardovskis, Jānis
Lower extremity peripheral artery disease (PAD) is among the most common manifestations of atherosclerosis. Due to aging of population, this pathology is only expected to rise in prevalence. It causes significant reduction of quality of life and, in case of critical limb ischemia, poses serious threat to limb and patient’s life. Superficial femoral artery (SFA) is often severely affected by atherosclerosis, making it the focus of extensive research and innovation in vascular technology. Short and simple lesions can be managed effectively by standard endovascular modalities, whereas long and complex SFA pathologies historically were treated by open femoropopliteal bypass. However, patients with severe SFA disease are usually in advanced age, often frail, highly comorbid and thus have increased risk for open surgery. For the past two decades, vascular surgeons and invasive radiologists have debated and studied the question of which revascularisation method is superior in case of long and complex SFA lesions. Advocates of endovascular technique state lower periprocedural morbidity and mortality, shorter length of hospital stay and less wound complications. Proponents of open surgery claim higher long-term patency, less secondary interventions and lower rates of amputation. In an effort to combine the benefits of both approaches, endovascular transvenous femoropopliteal (ETFP) bypass was introduced. In this endovascular procedure, bypass from proximal SFA to above-the-knee popliteal artery is created through the deep venous system. This novel technique was investigated thoroughly in different aspects. The study was conducted in Pauls Stradiņš Clinical University Hospital between 2015 and 2020. It comprised of 52 patients (54 procedures) in study group and two control groups – 83 patients in prosthetic and 48 patients in venous bypass group. Patients with Rutherford 3–5, ankle-brachial-index (ABI) < 0.7, long (> 10 cm) TASC C and D lesions and at least one patent crural vessel were included in study group. Only patients for whom both open and endovascular treatment was feasible were included in this study. All procedures were performed by a designated team of vascular surgeons and interventional radiologists. Control groups were formed of patients with long SFA lesions who were not eligible for ETFP bypass procedure and who agreed to take part in this follow-up patency study. Following all procedures and open surgeries, control visits were performed with 6-month intervals for a total duration of 3 years. During visits, clinical assessment, plethysmography (study group) and Duplex ultrasound (DUS) was performed to assess graft patency, inflow and outflow vessels, and venous system in patients with transvenous grafts. Transvenous bypass group received dual antiplatelet treatment throughout the 3-year follow-up. Patients in control groups received either standard aspirin monotherapy, dual antiplatelet therapy, or anticoagulants if indicated by coronary artery disease or arrhythmia, respectively. The dissertation is organised as a collection of four peer-reviewed publications. First of all, we analysed and published long term venous results, which consisted of clinical and physiology assessment. Secondly, we published data regarding ETFP bypass patency. This allows us to compare it to other endovascular treatment methods. Following that, we compared the results of ETFP bypass to open surgery, both with saphenous vein and prosthetic bypass. In parallel, we conducted a study analysing DUS and ABI in the follow-up surveillance of patients after ETFP bypass. To the best of my knowledge, there are no publications reporting venous system physiology data in the context of ETFP bypass. Our results indicate that ETFP bypass does not significantly alter venous clinical symptoms and function within 3-year follow-up period. Venous system is capable of adaptation to a large stent-graft without reducing functional performance. Although we noted and early increase in venous symptoms, these changes were transient and returned to baseline by 6-months. Risk of symptomatic deep vein thrombosis following ETFP bypass is low. However, significant number of patients developed asymptomatic non-occlusive thrombi on stent-graft. Therefore, we recommend adding a low-dose anticoagulant to postprocedural medical regimen for one year. We were among the few centres in the world to publish patency data of this innovative technique. In our centre, primary patency was acceptable at 12-months (72.2 %) but reduced to 43.8 % at 3 years. Secondary patency was 92.6 % at 12 months and remained high during the study period (73.9 % at 3 years). This indicates the need for stringent surveillance and secondary interventions to maintain optimal patency of this novel device. Comparison with open femoropopliteal bypass gave us valuable practical insight. Our results demonstrate superiority of venous bypass over ETFP and prosthetic open bypass. ETFP bypass is an option with comparable primary-assisted and secondary patency to venous bypass, but will require reinterventions to provide favourable results. Whenever adequate saphenous vein is available and surgery can be tolerated, it should be the first-line option for above-the-knee open revascularisation. Prosthetic bypass should only be used if no other options are available. Diagnostic modalities used for follow-up were DUS and ABI measurements. Our study results indicate that both of these tools in combination provide the best opportunity to diagnose device-related and vascular problems. Timely diagnosis and intervention are necessary to improve our results. In summary, ETFP bypass is the method of choice for patients with infection and inadequate vein for bypass, as well as for severely adipose patients. In addition, dense scar tissue are present following previous irradiation and open surgery, thus ETFP bypass should be considered in these situations as well.
Endovaskulāra transvenoza femoropopliteāla šuntēšana un tās efektivitāte salīdzinājumā ar vaļēju šuntēšanu gara segmenta virspusējās ciskas artērijas oklūzijas ārstēšanā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Rumba, Roberts; Krieviņš, Dainis; Gardovskis, Jānis
Perifēro artēriju slimība (PAS) ir viena no biežākajām aterosklerozes izpausmēm. Sabiedrībai novecojot, ir sagaidāms PAS gadījumu skaita pieaugums gan Latvijā, gan visā pasaulē. PAS rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos, turklāt var novest pie kritiskas kāju išēmijas, kura apdraud gan ekstremitātes dzīvotspēju, gan pacienta dzīvību. Virspusējā ciskas artērija (VCA) ir asinsvads, kurš visbiežāk tiek skarts kāju artēriju slimības gadījumā. Līdz ar to liela daļa asinsvadu ķirurģijas pētījumu un inovāciju tiek veltītas tam, kā efektīvāk, drošāk un mazinvazīvāk revaskularizēt VCA. Īsas un salīdzinoši vienkāršas stenozes vai oklūzijas jau ilgstoši var efektīvi risināt ar standarta endovaskulārās ārstēšanas iespējām. Savukārt garas un komplicētas hroniskas VCA oklūzijas lielākoties tiek ārstētas ar vaļēju femoropopliteālu šuntēšanu. Tomēr arvien biežāk pacienti ar šādiem VCA slēgumiem ir gados vecāki, ar sliktu vispārējo veselības stāvokli un multiplām blakusslimībām. Šādās situācijās pacientam ir paaugstināts komplikāciju un nevēlamu notikumu risks, veicot vaļēju šuntēšanas operāciju. Pēdējās divās desmitgadēs asinsvadu ķirurgi un invazīvie radiologi intensīvi diskutējuši un pētījuši to, kura revaskularizācijas metode un kuros gadījumos ir pārāka, ārstējot garus un sarežģītus VCA slēgumus. Endovaskulārās ārstēšanas piekritēji norāda uz zemāku komplikāciju, īpaši brūču komplikāciju, risku, kā arī zemāku mirstību perioperatīvajā periodā, kā arī īsāku hospitalizācijas laiku. Savukārt vaļējas šuntēšanas atbalstītāji vērš uzmanību uz ķirurģijas pārākumu ilgtermiņa šunta caurlaidības ziņā, kā arī mazāku nepieciešamību pēc sekundārām intervencēm un zemāku amputāciju risku. Mēģinot apvienot abu minēto metožu priekšrocības, tika radīta endovaskulāra transvenoza femoropopliteāla (ETFP) šuntēšana. Šīs procedūras laikā tiek izveidots šunts no VCA proksimālās daļas līdz caurlaidīgai paceles artērijai virs ceļa locītavas, šuntu implantējot caur dziļo vēnu sistēmu. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centrs kā viens no pirmajiem pasaulē veica šīs procedūras, un sekojoši tika analizēti dažādi ar procedūru saistītie aspekti. Pētījums tika veikts Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā laika posmā no 2015. līdz 2020. gadam. Tajā tika iekļauti 52 pacienti (veiktas 54 procedūras) pētāmajā grupā, kā arī tika izveidotas 2 kontroles grupas – 83 pacienti ar sintētiskās protēzes un 48 pacienti ar autovenozu femoropopliteālu šuntu. Pētāmajā grupā tika iekļauti pacienti ar Rutherforda 3.–5. klīnisko klasi, potītes-augšdelma indeksu (PAI) < 0,7, garām (> 10 cm) VCA oklūzijām un vismaz vienu caurlaidīgu apakšstilba artēriju. Tikai pacienti, kuri bija piemēroti gan endovaskulārai, gan vaļējai šuntēšanai, tika iekļauti pētāmajā grupā. Kontroles grupās tika iekļauti pacienti ar garu VCA oklūziju pēc vaļējas šuntēšanas, kuri neatbilda iekļaušanas kritērijiem endovaskulārajā grupā un kuri piekrita dalībai šuntu caurlaidības novērojuma pētījumā. Pēc revaskularizācijas visiem pacientiem tika veiktas kontroles vizītes ar sešu mēnešu intervālu un kopējo novērojuma ilgumu trīs gadi. Kontroles vizītēs tika veikta klīniskā stāvokļa izvērtēšana, pletismogrāfijas mērījumi (pētāmā grupā) un Duplex ultraskaņas (DUS) izmeklējumi, lai izvērtētu šuntu caurlaidību, ieplūdes un noplūdes asinsvadu stāvokli, venozo sistēmu pacientiem ar transvenoziem šuntiem. Pacienti ETFP grupā saņēma duālu antiagregantu terapiju. Pacienti kontroles grupās pamatā saņēma aspirīna monoterapiju, duālu antiagregantu terapiju (koronāro artēriju slimības gadījumā) vai antikoagulantu (sirds ritma traucējumu gadījumā). Šī disertācija ir strukturēta kā četru recenzētu un starptautiski citētu publikāciju kopa. Vispirms mēs analizējām un publicējām mūsu rezultātus par venozās sistēmas parametru ilgtermiņa izvērtējumu. Tas sastāvēja no klīnisko pazīmju un fizioloģisko parametru analīzes. Otrkārt, tika apkopoti un publicēti ETFP šuntu caurlaidības rādītāji. Tas mums dod iespēju salīdzināt šo endovaskulāro metodi ar citām līdz šim lietotām mazinvazīvās ārstēšanas iespējām. Sekojoši mēs veicām salīdzinājumu starp ETFP šuntēšanu un vaļēju ķirurģisku šuntēšanu gan ar autovēnu, gan sintētisko protēzi. Paralēli šim tika apkopoti dati par ETFP šuntu dinamisku novērošanu pēcoperācijas periodā, izmantojot DUS un PAI mērījumus. Šī ir pirmā publikācija pasaulē par venozās sistēmas fizioloģijas izmaiņām pēc ETFP šuntēšanas. Mēs esam līdz šim vienīgie, kuri izmantoja pletismogrāfiju kā izmeklēšanas metodi un kuriem ir šādi dati. Mūsu rezultāti liecina, ka ETFP šuntēšana nerada būtisku negatīvu ietekmi uz venozās sistēmas funkciju un neizraisa vēnu slimībām raksturīgos simptomus un pazīmes trīs gadu laikā pēc procedūras. Venozā sistēma funkcionāli ir spējīga adaptēties liela kalibra stentprotēzes ievietošanai tajā. Mēs novērojām īslaicīgu vēnu slimības simptomu parādīšanos galvenokārt tūskas veidā, tomēr šīs izmaiņas bija pārejošas un lielākoties izzuda 6 mēnešu laikā. Simptomātiskas dziļo vēnu trombozes risks ETFP šuntēšanas pacientiem ir neliels. Tomēr daļai šādi ārstēto pacientu mēs konstatējām neokluzīvu trombotisku materiālu uz stentprotēzes venozās virsmas. Šī iemesla dēļ mēs rekomendējam vienu gadu pēc ETFP šuntēšanas terapijā pievienot antikoagulantus, lai mazinātu trombotisko komplikāciju risku un nodrošinātu šunta caurlaidību ilgtermiņā. Mēs kā viens no pirmajiem centriem pasaulē publicējām šuntu caurlaidības rādītājus ETFP procedūrām. Primārā caurlaidība gada laikā sasniedza 72,2 %, tomēr pēc trim gadiem šis rādītājs bija samazinājies līdz 43,8 %. Sekundārā caurlaidība gada laikā sasniedza 92,6 % un saglabājās relatīvi augsta līdz pat novērošanas perioda beigām (73,9 % pēc 3 gadiem). Šie rezultāti norāda uz pēcoperācijas novērojumu un sekundāru procedūru nepieciešamību, lai nodrošinātu optimālus rezultātus. Salīdzinot šuntu caurlaidības rādītājus starp vaļēju un ETFP šuntēšanu, ir skaidrs, ka labas kvalitātes vēna ir pārāka par ETFP un sintētisko protēzi garu, sarežģītu VCA oklūziju ārstēšanā. ETFP šuntēšana ir alternatīva ar pieņemamu sekundāro caurlaidību, tomēr šī metode prasa daudz vairāk atkārtotu procedūru, lai nodrošinātu vēnai pielīdzināmus rezultātus. Ja šuntēšanai ir pieejama vēna, tai būtu jābūt pirmās izvēles materiālam virs ceļa locītavas šuntēšanas veikšanai. Savukārt šuntēšanu ar sintētisko protēzi vajadzētu lietot tikai gadījumos, kad nav citu efektīvāku ārstēšanas iespēju. Rezultāti liecina, ka labākos novērošanas rezultātus var sasniegt, kombinējot DUS un PBI mērījumus. Šādā veidā var diagnosticēt restenozes. Tās laikus ārstējot, potenciāli iespējams uzlabot ETFP šuntu caurlaidību. Apkopojot rezultātus, mēs secinām, ka ETFP šuntēšana ir izvēles metode situācijās, kad pacientam ir infekcija un nav šuntēšanai derīgas vēnas, kā arī adipoziem pacientiem, pacientiem pēc apstarošanas un iepriekšējas ķirurģiskas iejaukšanās, kas rada rētaudus un apgrūtina vaļējas operācijas izdarīšanu.
The Impact of Smokeless Tobacco, Nicotine Pouches, and Electronic Cigarettes on Oral Health. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Miļuna-Meldere, Sintija; Kroiča, Juta; Rostoka, Dagnija
In recent years, new tobacco and nicotine-containing products have emerged that offer colourful designs and a variety of flavours. These products are becoming increasingly popular, not only with traditional tobacco users, but also with new smokers. One of these new nicotine products are nicotine pouches, which resemble smokeless tobacco in appearance and use. Although the sale of smokeless tobacco is prohibited in Latvia, it is widely used, especially among athletes. Nicotine pouches, or smokeless tobacco sachets, are placed under the upper or lower lip and allow the absorption of tobacco, nicotine and other substances through the oral mucosa. As these products do not produce smoke, they are easy to use without disturbing others. Meanwhile, electronic cigarettes are attracting not only current tobacco users, ostensibly to help them to quit smoking, but also individuals who have never used tobacco products before. Unfortunately, disposable electronic cigarettes are widely used by children, leading not only to serious addiction problems but also to health problems requiring hospitalisation. At present, the public and the authorities are under the impression, largely created by these manufacturers, that these new tobacco and nicotine products are a much better alternative to cigarettes and therefore their sale should not be banned. Moreover, such claims are supported by research funded by or associated with these manufacturers. As these products have only recently entered the market, studies on their effects on oral and general health are urgently needed. The aim of this study is to determine the effects of smokeless tobacco products, nicotine pouches and electronic smoking devices on oral microbiota, salivary inflammatory biomarkers and overall oral health. Five scientific articles have been published based on the results of the research and the Thesis will be defended as a series of publications. The research design includes four sections. The first section includes a survey of respondents about general health, oral health habits, diet, lifestyle and use of tobacco and nicotine products. Respondents were selected based on inclusion criteria, followed by oral examinations and the collection of saliva and biofilm samples. The second section includes a histopathological and visual examination of clinical changes in the oral cavity. In the third section, inflammatory biomarkers (IL-1, IL-6, IL-8, TNF-alpha) and LRG-1 in saliva samples are examined. In the fourth section periodontal pathogens and other microorganisms (Aggregatibacter actinomycetemcomitans, Porphyromonas gingivalis, Tannerella forsythia, Treponema denticola, Prevotella intermedia, Fusobacterium nucleatum, Fusobacterium periodonticum, Porphyromonas endodontalis, Rothia mucilaginosa) in saliva, subgingival and supragingival biofilm samples are investigated. The results show that users of smokeless tobacco and nicotine pouches report dry mouth and tingling of the mucous membranes. Users of electronic cigarettes and pouches are prone to bleeding gums, increased plaque build-up, gum recession, altered taste and bad breath. In addition, in areas where pouches are placed, mucosal changes can be seen, clinically characterised as white keratoses of varying roughness and shape. Histological examination of these mucosal samples shows parakeratosis with marked acanthotic mucosal thickening, intraepithelial and connective tissue oedema and a chronic inflammatory infiltrate with lymphocytes and macrophages. Such changes can be defined as mild dysplasia, which is a precancerous condition. In addition, smokeless tobacco and nicotine pouch users who were clinically diagnosed with oral mucosal changes had elevated levels of IL-6 in saliva. Periodontal pathogenic microorganisms are found in the saliva and periodontal pockets of users of electronic cigarettes, smokeless tobacco and nicotine pouches, suggesting that the use of these products may lead to periodontitis. The study data suggest that these products negatively impact oral health and are a serious risk factor for the development of periodontitis and mucosal disease. Furthermore, as these products have only recently entered the market, the long-term effects on oral health are not yet known.
Bezdūmu tabakas, nikotīna spilventiņu un elektronisko cigarešu ietekme uz mutes dobuma veselību. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Miļuna-Meldere, Sintija; Kroiča, Juta; Rostoka, Dagnija
Pēdējos gados ir parādījušies jauni tabakas un nikotīnu saturoši produkti, kas ar bezdūmu priekšrocībām, savu krāsaino izskatu un garšu daudzveidību izkonkurē parastās cigaretes, tādējādi kļūstot ļoti populāri ne tikai tabakas lietotāju vidū, bet arī jauniešu un bērnu vidū. Kā vieni no jaunajiem nikotīna produktiem ir nikotīna spilventiņi, kas izskata un pielietojuma ziņā ir līdzīgi bezdūmu tabakai. Neskatoties uz to, ka bezdūmu tabakas tirdzniecība Latvijā ir aizliegta, tā tiek daudz lietota sportistu vidū. Nikotīna spilventiņi vai bezdūmu tabakas maisiņi tiek novietoti zem augšējās vai apakšējās lūpas, lai panāktu tabakas, nikotīna un citu vielu absorbciju caur mutes gļotādu. Šo produktu lietošana nerada dūmus, tāpēc tos ir viegli lietot. Savukārt elektroniskās cigaretes piesaista ne tikai esošos tabakas lietotājus, lai it kā palīdzētu atmest smēķēšanu, bet piesaista arī tādus, kas tabakas produktus iepriekš nav lietojuši. Diemžēl vienreizlietojamās elektroniskās cigaretes ir plaši lietotas arī bērnu vidū, izraisot ne tikai nopietnas atkarības problēmas, bet arī veselības problēmas, kā dēļ ir nepieciešama stacionēšana slimnīcā. Sabiedrībai un amatpersonām šobrīd ir radies priekšstats no produktu ražotājiem, ka jaunie tabakas un nikotīna produkti ir daudz labāka alternatīva nekā cigaretes, tāpēc to pārdošana nebūtu jāaizliedz. Turklāt šie pamatojumi ir balstīti uz pētījumiem, kas sponsorēti vai saistīti ar produktu ražotājiem. Tā kā minētie produkti ir tikai nesen parādījušies tirdzniecībā, ir nepieciešami pētījumi par to ietekmi uz mutes dobuma veselību kā arī veselību kopumā. Mūsu pētījuma mērķis ir noteikt bezdūmu tabakas izstrādājumu, nikotīna spilventiņu un elektronisko smēķēšanas ierīču ietekmi uz mutes mikrobiotu, siekalu iekaisuma biomarķieriem un mutes veselību kopumā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, ir publicēti 5 zinātniskie raksti, un promocijas darbs tiek aizstāvēts kā publikāciju kopa. Pētījuma struktūrā izdalāmas 4 sadaļas. Pirmajā sadaļā veikta respondentu anketēšana par vispārējo veselību, mutes dobuma veselības paradumiem, uzturu, dzīvesveidu, tabakas un nikotīna produktu lietošanas paradumiem. Anketēšanai sekojusi respondentu atlase pēc iekļaušanas kritērijiem un respondentu mutes dobuma izmeklēšana, siekalu paraugu un biofilmas ievākšana. Otrajā sadaļā veikta mutes dobuma klīnisko izmaiņu histopatoloģiskā un vizuālā izmeklēšana. Trešajā sadaļā veikta iekaisuma biomarķieru (IL-1, IL-6, IL-8, TNF-alpha) un LRG-1 izmeklēšana siekalu paraugos. Ceturtajā sadaļā veikta periodontālo patogēnu un citu potenciāli patogēno mutes mikroorganismu (Aggregatibacter actinomycetemcomitans, Porphyromonas gingivalis, Tannerella forsythia, Treponema denticola, Prevotella intermedia, Fusobacterium nucleatum, Fusobacterium periodonticum, Porphyromonas endodontalis, Rothia mucilaginosa) izmeklēšana siekalu paraugos, zemsmaganu un virssmaganu biofilmā. Iegūtie rezultāti liecina, ka bezdūmu tabakas un nikotīna spilventiņu lietotāji subjektīvi sūdzas par mutes sausumu un gļotādas diskomfortu. Elektronisko cigarešu un maisiņu lietotājiem raksturīga smaganu asiņošana, pastiprināta aplikuma veidošanās, smaganu recesijas, subjektīvas garšas izmaiņas un halitoze. Turklāt vietās, kur maisiņi tiek novietoti, redzamas gļotādas izmaiņas, ko klīniski var raksturot kā baltas, dažāda raupjuma un formas keratozes. Šo gļotādu paraugu histoloģiskā izmeklēšana liecina par parakeratozi ar izteikti akantotisku gļotādas sabiezēšanos, intraepiteliālu un saistaudu tūsku, hroniska iekaisuma infiltrātu. Šādas izmaiņas definējamas kā vieglas pakāpes displāzija, kas ir pirmsvēža stāvoklis. Turklāt gan bezdūmu tabakas, gan nikotīna spilventiņu lietotājiem, kam bija klīniski nosakāmas gļotādas izmaiņas, bija arī raksturīgs palielināts IL-6 daudzums siekalās. Elektronisko cigarešu, bezdūmu tabakas un nikotīna spilventiņu lietotājiem ir izmainīts siekalu mikrobiotas sastāvs – prevalē periodontālie patogēnie mikroorganismi siekalās un smaganu kabatās, tādējādi šo produktu lietošana var veicināt periodontītu. Pētījuma dati liecina, ka minētie produkti nelabvēlīgi ietekmē mutes dobuma veselību un to lietošana ir nopietns riska faktors gan periodontālo slimību, gan mutes gļotādas slimību attīstībai un kopumā mutes veselībai. Turklāt, tā kā minētie produkti salīdzinoši nesen ir parādījušies tirdzniecībā, visas ilgtermiņa ietekmes sekas mutes dobuma veselībai vēl nav zināmas.

Browse

Recent Submissions