2025. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi
Kolekcijas nemainīgs URIhttp://hdl.handle.net/123456789/17141
Pārlūkot
Nesenie iesniegumi
Item type: Item , Automated Morphological Structure Detection, Segmentation, and 3D Model Reconstruction from Medical Images Using Artificial Intelligence Deep Neural Network Technologies. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Edelmers, Edgars; Kažoka, Dzintra; Šmite, KatrīnaThis research investigates contemporary approaches of automated medical image analysis and the creation of accurate anatomical models. The study aimed to develop and validate artificial intelligence-based methodologies for the automated detection, segmentation, and quantification of diverse morphological structures across various imaging modalities (computed tomography, magnetic resonance tomography, and histological slides). Another significant aim was the creation of extensive protocols for the reconstruction of three-dimensional (3D) anatomical models derived from radiological imaging data. The research results, including 3D printed models and software tools, were intended to improve medical education and clinical diagnostics. This research has established several protocols for reconstructing 3D anatomical models from data acquired via diverse imaging modalities, including computed tomography, micro- computed tomography, structured-light 3D scanning, and photogrammetry. These digital models were validated through 3D printing and their effective application in anatomy education. Deep neural network architectures, such as U-Net, and YOLO, were systematically trained and evaluated. These models were applied to tasks that included the segmentation of vertebrae and spinal metastatic lesions from computed tomography scans, and the precise quantification of interstitial cells in histological slides. The developed methodologies were further integrated into software tools to demonstrate practical utility and facilitate broader application. Key findings demonstrate the efficacy of AI models. In vertebral segmentation, the U-Net architecture achieved an F-beta score of 0.96 – meaning that it correctly identified 96 % of vertebral structures while keeping false positives to a minimum – whereas for lytic metastasis detection it reached 0.68, indicating more modest sensitivity and precision in spotting lesions. In histopathology, YOLO-based detectors attained a mean average precision at a 50 % overlap threshold (mAP₅₀) of 92 %, signifying that 92 % of cellular structures were both correctly detected and localised with at least half-area agreement. Finally, the 3D reconstruction workflows consistently produced printed models whose anatomy matched the original specimens to educationally useful degree. This research results confirms that advanced image processing techniques that incorporate deep neural networks can provide reliable, accurate, and reproducible results in the detection and segmentation of morphological structures. The methodologies and software developed offer significant potential to improve medical image analysis, anatomical education, and advance clinical diagnostics.Item type: Item , Automated Morphological Structure Detection, Segmentation, and 3D Model Reconstruction from Medical Images Using Artificial Intelligence Deep Neural Network Technologies. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Edelmers, Edgars; Kažoka, Dzintra; Šmite, KatrīnaThis research investigates contemporary approaches of automated medical image analysis and the creation of accurate anatomical models. The study aimed to develop and validate artificial intelligence-based methodologies for the automated detection, segmentation, and quantification of diverse morphological structures across various imaging modalities (computed tomography, magnetic resonance tomography, and histological slides). Another significant aim was the creation of extensive protocols for the reconstruction of three-dimensional (3D) anatomical models derived from radiological imaging data. The research results, including 3D printed models and software tools, were intended to improve medical education and clinical diagnostics. This research has established several protocols for reconstructing 3D anatomical models from data acquired via diverse imaging modalities, including computed tomography, micro- computed tomography, structured-light 3D scanning, and photogrammetry. These digital models were validated through 3D printing and their effective application in anatomy education. Deep neural network architectures, such as U-Net, and YOLO, were systematically trained and evaluated. These models were applied to tasks that included the segmentation of vertebrae and spinal metastatic lesions from computed tomography scans, and the precise quantification of interstitial cells in histological slides. The developed methodologies were further integrated into software tools to demonstrate practical utility and facilitate broader application. Key findings demonstrate the efficacy of AI models. In vertebral segmentation, the U-Net architecture achieved an F-beta score of 0.96 – meaning that it correctly identified 96 % of vertebral structures while keeping false positives to a minimum – whereas for lytic metastasis detection it reached 0.68, indicating more modest sensitivity and precision in spotting lesions. In histopathology, YOLO-based detectors attained a mean average precision at a 50 % overlap threshold (mAP₅₀) of 92 %, signifying that 92 % of cellular structures were both correctly detected and localised with at least half-area agreement. Finally, the 3D reconstruction workflows consistently produced printed models whose anatomy matched the original specimens to educationally useful degree. This research results confirms that advanced image processing techniques that incorporate deep neural networks can provide reliable, accurate, and reproducible results in the detection and segmentation of morphological structures. The methodologies and software developed offer significant potential to improve medical image analysis, anatomical education, and advance clinical diagnostics.Item type: Item , Automātiska morfoloģisko struktūru noteikšana, segmentēšana un 3D modeļu rekonstrukcija no medicīniskiem attēliem, izmantojot mākslīgā intelekta dziļo neironu tīklu tehnoloģijas. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Edelmers, Edgars; Kažoka, Dzintra; Šmite, KatrīnaPētījums ir vērsts uz pieaugošu aktualitāti pēc precīzas, automatizētas medicīnisko attēlu analīzes un atbilstošu anatomisko modeļu izveides. Tā mērķis bija izstrādāt un pārbaudīt uz mākslīgo intelektu (MI) balstītas metodoloģijas, galvenokārt izmantojot dziļos neironu tīklus, lai automatizēti noteiktu, segmentētu un kvantitatīvi noteiktu dažādas morfoloģiskās struktūras dažādās attēlveidošanas modalitātēs (piemēram, datortomogrāfijā (DT), magnētiskās rezonanses tomogrāfijā (MRT) un histoloģiskajos preparātos). Paralēli tika izvirzīts mērķis izstrādāt un validēt visaptverošus protokolus trīsdimensiju (3D) anatomisko modeļu rekonstrukcijai gan no dotiem mākslīgā intelekta segmentētajiem datiem, gan no citiem avotiem, proti, mikro DT un fotogrammetrijas. Pētījumu rezultāti, tostarp izdrukāti modeļi un programmatūras rīki, bija paredzēti medicīnas izglītības un klīniskās diagnostikas uzlabošanai. Pētījumā tika izstrādāti protokoli 3D anatomisko modeļu rekonstrukcijai no datiem, kas iegūti, izmantojot dažādas attēlveidošanas metodes, tostarp DT, mikro-DT, strukturētu gaismas 3D skenēšanu un fotogrammetriju. Dotie digitālie modeļi tika validēti, izmantojot 3D drukāšanu un to efektīvu izmantošanu anatomijas izglītībā. Tika sistemātiski apmācītas un novērtētas tādas dziļo neironu tīklu arhitektūras kā U-Net un YOLO. Dotie modeļi tika pielietoti skriemeļu un mugurkaula metastātisku bojājumu segmentācijai no datortomogrāfijas skenējumiem, smadzeņu audzēju identificēšanai magnētiskās rezonanses attēlos, pielāgojot mašīnmācīšanās klasifikācijas tīklus ar izskaidrojamu mākslīgo intelektu segmentācijai līdzīgiem rezultātiem, un precīzu starpšūnu kvantitatīvai noteikšanai histoloģiskajos preparātos. Izstrādātās metodoloģijas tālāk tika integrētas programmatūras rīkos, lai demonstrētu praktisko lietderību un veicinātu plašāku to lietojumu. Galvenie secinājumi liecina par mākslīgā intelekta modeļu efektivitāti. Segmentējot mugurkaulus, U-Net arhitektūra sasniedza F-beta rādītāju 0,96, kas nozīmē, ka tā pareizi identificēja 96 % mugurkaula struktūru, vienlaikus līdz minimumam samazinot viltus pozitīvos rezultātus, savukārt lītisko metastāžu noteikšanā tā sasniedza 68 %, kas liecina par mazāku jutību un precizitāti bojājumu noteikšanā. Histopatoloģijā uz YOLO balstītie detektori sasniedza vidējo precizitāti pie 50 % pārklāšanās sliekšņa (mAP₅₀) 92 %, kas nozīmē, ka 92 % šūnu struktūru tika gan pareizi atklātas, gan lokalizētas ar vismaz pusi no platības atbilstību. Visbeidzot, 3D rekonstrukcijas darbplūsmas, kas tika īstenotas, izmantojot viegli pieejamu programmatūru, konsekventi radīja drukātos modeļus, kuru anatomija atbilda oriģinālajiem paraugiem klīniski noderīgā līmenī. Modernās attēlu apstrādes metodes, kas ietver dziļos neironu tīklus, var nodrošināt uzticamus, precīzus un reproducējamus rezultātus morfoloģisko struktūru noteikšanā un segmentēšanā. Izstrādātās metodikas un programmatūra piedāvā ievērojamu potenciālu medicīnisko attēlu analīzes uzlabošanai, apmācības pilnveidošanai anatomijā un klīniskās diagnostikas uzlabošanai, tādējādi panākot integrētu mākslīgā intelekta risinājumu nepieciešamību starpdisciplinārās jomās.Item type: Item , Sinoviālais iekaisums kā nozīmīga osteoartrīta pazīme: vīrusu proteīnu klātbūtne un saistība ar kognitīvās un garīgās veselības rādītājiem. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Tarasovs, Mihails; Groma, Valērija; Lejnieks, AivarsOsteoartrīts (OA) ir izplatītākā locītavu slimība visā pasaulē, biežāk skarot cilvēkus virs 50 gadiem. Lai arī dažādi patoģenētiskie mehānismi veicina gan locītavu skrimšļu deģenerācijas aizsākumu, gan deģenerācijas tālāku norisi, sinoviālajam iekaisumam ir būtiska loma šīs slimības norisē. Kaut gan iekaisuma pakāpe OA gadījumā ir mazāk izteikta un nav sistēmiska, kā tas ir iekaisuma artrīta gadījumā, tas ir nozīmīgs komponents slimības patoģenēzē, progresēšanā un noturībā. Sinoviālā iekaisuma ietekme neaprobežojas tikai ar katabolisko procesu stimulēšanu – tā ietver arī šūnu novecošanās procesu paātrināšanu un sekmē neiropsihiatrisku traucējumu attīstību, tostarp ietekmējot garastāvokli un kognitīvo funkciju. Neņemot vērā, ka OA iekaisuma procesi ir pētīti jau iepriekš, to veicinošo faktoru sarežģītā un daudzfaktoriālā daba, tostarp latento vīrusu infekciju iesaiste, joprojām prasa padziļinātu izpēti. Turklāt iespējamās saistības starp OA pacientu sinoviālo iekaisumu un depresīviem simptomiem, kā arī kognitīvās funkcijas traucējumiem vēl nav pietiekami izprastas un ir nepieciešami turpmāki pētījumi šo sakarību izzināšanai. Šajā pētījumā tika analizētas divas neatkarīgas OA pacientu kohortas – attiecīgi 54 un 50 indivīdi, kuriem tika veiktas locītavas endoprotezēšanas operācijas. Pirmajā kohortā tika veikta parvovīrusa B19 (parvo-B19V) un cilvēka herpesvīrusa 7 (HHV-7) proteīnu izpēte sinoviālajā membrānā, kā arī vīrusu infekciju saistības ar iekaisumu novērtēšana pēc Krena skalas. Sinoviālajos audos novērtēta tumora nekrozes faktora alfa (TNF-α) un transformējošā augšanas faktora beta (TGF-β) imūnekspresija, kā arī tās saistība ar vīrusu proteīnu klātbūtni. HHV-7 pozitīvajos audu paraugos tika konstatēta statistiski nozīmīga korelācija starp CD4+ limfocītu infiltrāciju un TNF-α ekspresiju, kas liecina par imūnšūnām raksturīgu atbildes reakciju uz latento vīrusu infekciju. Papildus tika vērtēta arī S100 proteīna ekspresijas saistība ar iekaisuma procesa smaguma pakāpi, kas uzrādīja pozitīvu korelāciju. Šī integratīvā pieeja padziļina izpratni par hroniskas vīrusu persistences un lokālu imūno reakciju nozīmi sinoviālajā patoloģijā, kas novērojama OA gadījumā. Otrā OA pacientu kohorta tika pētīta attiecībā uz sinoviālo iekaisumu un tā korelāciju ar urīna biomarķieriem, izmantojot ELISA metodi II tipa kolagēna C-telopeptīda (CTX-II), skrimšļa oligomeriskā matriksa proteīna (COMP), TNF-α un TGF-β1 noteikšanai. Papildus tika analizēta šo rādītāju saistība ar neiropsiholoģiskiem traucējumiem, izmantojot sekojošus testus: Monreālas kognitīvo funkciju izvērtēšanas skalu (MoCA), depresijas pašnovērtējuma instrumentu – pacientu veselības aptauju 9 (PHQ-9) – un trauksmes pašnovērtējuma instrumentu – ģeneralizētas trauksmes aptauju 7 (GAD-7). Šajā grupā izmantoto marķieru imūnekspresija savstarpēji ievērojami atšķīrās un TGF-β1 audos korelēja ar urīnā noteikto TGF-β1 līmeni. Kognitīvās funkcijas (MoCA) un afektīvo traucējumu (PHQ-9, GAD-7) testu rezultāti parādīja statistiski nozīmīgas asociācijas ar sinoviālā iekaisuma smagumu, īpaši pacientiem ar vidēju līdz augstu iekaisuma pakāpi sinovijā. Klasteranalīze atklāja atšķirīgus iekaisuma fenotipus ar dzimumam raksturīgām atšķirībām simptomu smagumā un kognitīvi afektīvajās izpausmēs.Item type: Item , Synovial Inflammation as an Essential Feature of Osteoarthritis: Unravelling the Role of Viral Agents and Associations with Cognitive and Mental Health Outcomes. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Tarasovs, Mihails; Groma, Valērija; Lejnieks, AivarsOsteoarthritis (OA) remains the most prevalent joint disorder worldwide, particularly affecting individuals over the age of 50. Although numerous pathogenetic mechanisms contribute to the initiation and progression of articular cartilage degeneration, synovial inflammation plays a significant role in the disease process. While the degree of inflammation in OA is less pronounced and not systemic as seen in inflammatory arthritides, its involvement constitutes a critical element in the pathogenesis, progression, and persistence of the disease. The effects of synovial inflammation extend beyond the stimulation of catabolic processes, encompassing the acceleration of cellular senescence and potential contributions to neuropsychiatric disturbances, including mood and cognitive alterations. While inflammation in OA has been previously investigated, the complex and multifactorial nature of its triggers, such as latent viral infections, requires further study. Moreover, the potential associations between synovial inflammation and depressive symptoms or cognitive decline remain insufficiently understood and warrant comprehensive investigation. In this study, two independent cohorts of 54 and 50 individuals undergoing joint replacement surgery were analysed. In the first cohort, a focused investigation on the persistence of parvovirus B19 (B19V) and human herpesvirus 7 (HHV-7) in the synovial membrane and their potential impact on inflammation was conducted using the Krenn synovitis histological scoring system. Immunohistochemical analyses were performed to evaluate the expression of tumour necrosis factor alpha (TNF-α) and transforming growth factor-beta (TGF-β) in synovial tissue and to investigate their association with viral presence. Nonetheless, HHV-7-positive samples showed a significant correlation between CD4+ lymphocyte infiltration and TNF-α expression, suggesting immune cell-specific responses to latent viral presence. Additionally, the role of S100 protein expression in the inflammatory process was assessed, showing a positive correlation. This integrative approach aimed to elucidate the contribution of chronic viral persistence and local immune responses to the synovial pathology observed in OA. The second cohort was evaluated for synovial inflammation and its correlation with urinary biomarkers, using ELISA method: C-telopeptide of type II collagen (CTX-II), cartilage oligomeric matrix protein (COMP), TNF-α, TGF-β1 and neuropsychological assessments, including Montreal Cognitive Assessment (MoCA), Patient Health Questionnaire-9 (PHQ-9), and Generalised Anxiety Disorder-7 (GAD-7) tests. In the second cohort, histologically confirmed synovitis scores varied widely and correlated with urinary TGF-β1 levels. Cognitive (MoCA) and affective (PHQ-9, GAD-7) scores showed significant associations with synovial inflammation, particularly in patients with moderate-to-high inflammatory grades. Cluster analysis revealed distinct inflammatory phenotypes with gender-linked variations in symptom severity and cognitive and affective symptom outcomes.Item type: Item , Synovial Inflammation as an Essential Feature of Osteoarthritis: Unravelling the Role of Viral Agents and Associations with Cognitive and Mental Health Outcomes. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Tarasovs, Mihails; Groma, Valērija; Lejnieks, AivarsOsteoarthritis (OA) remains the most prevalent joint disorder worldwide, particularly affecting individuals over the age of 50. Although numerous pathogenetic mechanisms contribute to the initiation and progression of articular cartilage degeneration, synovial inflammation plays a significant role in the disease process. While the degree of inflammation in OA is less pronounced and not systemic as seen in inflammatory arthritides, its involvement constitutes a critical element in the pathogenesis, progression, and persistence of the disease. The effects of synovial inflammation extend beyond the stimulation of catabolic processes, encompassing the acceleration of cellular senescence and potential contributions to neuropsychiatric disturbances, including mood and cognitive alterations. While inflammation in OA has been previously investigated, the complex and multifactorial nature of its triggers, such as latent viral infections, requires further study. Moreover, the potential associations between synovial inflammation and depressive symptoms or cognitive decline remain insufficiently understood and warrant comprehensive investigation. In this study, two independent cohorts of 54 and 50 individuals undergoing joint replacement surgery were analysed. In the first cohort, a focused investigation on the persistence of parvovirus B19 (B19V) and human herpesvirus 7 (HHV-7) in the synovial membrane and their potential impact on inflammation was conducted using the Krenn synovitis histological scoring system. Immunohistochemical analyses were performed to evaluate the expression of tumour necrosis factor alpha (TNF-α) and transforming growth factor-beta (TGF-β) in synovial tissue and to investigate their association with viral presence. Nonetheless, HHV-7-positive samples showed a significant correlation between CD4+ lymphocyte infiltration and TNF-α expression, suggesting immune cell-specific responses to latent viral presence. Additionally, the role of S100 protein expression in the inflammatory process was assessed, showing a positive correlation. This integrative approach aimed to elucidate the contribution of chronic viral persistence and local immune responses to the synovial pathology observed in OA. The second cohort was evaluated for synovial inflammation and its correlation with urinary biomarkers, using ELISA method: C-telopeptide of type II collagen (CTX-II), cartilage oligomeric matrix protein (COMP), TNF-α, TGF-β1 and neuropsychological assessments, including Montreal Cognitive Assessment (MoCA), Patient Health Questionnaire-9 (PHQ-9), and Generalised Anxiety Disorder-7 (GAD-7) tests. In the second cohort, histologically confirmed synovitis scores varied widely and correlated with urinary TGF-β1 levels. Cognitive (MoCA) and affective (PHQ-9, GAD-7) scores showed significant associations with synovial inflammation, particularly in patients with moderate-to-high inflammatory grades. Cluster analysis revealed distinct inflammatory phenotypes with gender-linked variations in symptom severity and cognitive and affective symptom outcomes.Item type: Item , Evaluation of Oral Health and Its Modifying Factors: Oral Microbiome, Genetic Markers, and Patient Knowledge in Phenylketonuria and Type 1 Diabetes. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Ābola, Iveta; Auzenbaha Madara; Skadiņš, IngusBackground: Phenylketonuria (PKU) is an autosomal recessive inherited disorder of phenylalanine metabolism caused by a deficiency of the enzyme phenylalanine hydroxylase. Individuals with PKU must adhere to a lifelong low-protein diet and consume a specialised amino acid mixture daily. However, these amino acid supplements are often acidic, creating an unfavourable oral environment. The resulting low pH promotes plaque accumulation, which can lead to gingivitis and periodontitis, while also increasing the risk of dental caries due to the persistently acidic conditions in the mouth. Type 1 diabetes (T1D) is a metabolic disorder caused by defective insulin secretion and/or action and diet regimen is often suggested. In T1D chronic hyperglycaemia and impaired immune response increase the risk of periodontal disease, while altered salivary composition contributes to a higher susceptibility to dental caries and oral infections. Advancements in insulin therapy have simplified the disease management, allowing many patients with T1D to maintain a diet that is comparable to that of healthy individuals. The aim of this study was to evaluate oral health in patients with PKU and T1D compared to individuals in a control group from the Latvian population, and to analyse factors influencing it, such as oral hygiene habits, the oral microbiome, and genetic predisposition, as well as to develop specially tailored oral hygiene recommendations for patients with PKU. Material and methods: Our study included three groups – individuals with PKU, T1D and a control group without reported chronic diseases and dietary restrictions, all at least 12 years old. Oral health assessment was performed for all participants, followed by collection of saliva for microbial community analysis using 16S rRNA gene V3-V4 region sequencing and for genotyping of genetic variants in the IL1, DEFB1, TAS1R2, TAS2R38, CD36 genes. In this study, two questionnaires on oral hygiene habits and knowledge were prepared and administered by trained medical personnel, with a one-month interval between pre- and post-implementation of oral hygiene recommendations. These recommendations were based on previous oral health examinations and a literature review. The questionnaires were completed by all diagnosed patients with PKU in Latvia who were not lost to follow-up and who were older than two years. Results: Oral examination data was obtained from 45 patients with PKU (four were excluded due to severe intellectual disability), 31 T1D patients, and 70 control subjects. Clinical evaluation revealed that patients with PKU had the poorest oral hygiene index scores, with statistically significant differences in all variables compared to the T1D and control groups, except for the number of filled teeth. Patients with PKU also reported the lowest consistency in tooth brushing and flossing habits. Based on the questionnaires among patients with PKU under 18 years of age, 27 % cleaned their teeth once a day, while 6 % did not engage in regular tooth brushing at all. Among those aged 18 years and older, 26 % reported brushing only once a day. Additionally, a mere 39 % of patients with PKU aged ? 18 years and 17 % aged < 18 years incorporated flossing in their oral hygiene routine. In total, 45 % of patients with PKU aged ? 18 years and 44 % aged < 18 years visited a dentist once a year, but 40 % aged ? 18 years and 39 % aged < 18 years reported visiting a dentist less frequently than once per year. After reading the recommendations, a remarkable improvement in daily oral hygiene was observed among patients with PKU under 18 years of age: 25 % improved their toothbrushing habits and 23 % began flossing. Oral microbiome analysis revealed that the lowest number of shared genera was between the PKU and T1D groups. The highest number of differentially abundant genera was detected in the PKU group (n = 20), with significant enrichment of Actinomyces (padj = 4.17×10-22), Capnocytophaga (padj = 8.53×10-8) and Porphyromonas (padj = 1.18×10-5) compared to the control group. In contrast, the genus Leptotrichia (padj = 5.79×10-7) was enriched in T1D group, whereas the abundance of genera Fusobacterium (padj = 2.05×10-4) and Alloprevotella (padj = 7.24×10-4) was decreased compared to the control group. Analysis of genetic variant associations with oral health characteristics revealed that the DEFB1 rs11362 variant was associated with higher Silness-Löe plaque and Greene-Vermillion index scores in patients with PKU (p = 0.011 and p = 0.043, respectively). The IL1B rs1143634 variant was associated with a lower necessity for calculus removal in T1D patients (p = 0.030). Conclusions: PKU and T1D patients have a higher prevalence of carious teeth, and an increased risk of periodontal disease compared to the control group. Differences in the oral microbiome among PKU, T1D patients and controls may contribute to variations in oral health. In addition to metabolic disease and diet, genetic predisposition may also influence oral health outcomes in the PKU, T1D and control groups. Results of the survey on oral hygiene habits before and after receiving targeted recommendations suggest that a tailored approach may be needed to improve oral hygiene practices, particularly among adult patients with PKU.Item type: Item , Evaluation of Oral Health and Its Modifying Factors: Oral Microbiome, Genetic Markers, and Patient Knowledge in Phenylketonuria and Type 1 Diabetes. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Ābola, Iveta; Auzenbaha Madara; Skadiņš, IngusBackground: Phenylketonuria (PKU) is an autosomal recessive inherited disorder of phenylalanine metabolism caused by a deficiency of the enzyme phenylalanine hydroxylase. Individuals with PKU must adhere to a lifelong low-protein diet and consume a specialised amino acid mixture daily. However, these amino acid supplements are often acidic, creating an unfavourable oral environment. The resulting low pH promotes plaque accumulation, which can lead to gingivitis and periodontitis, while also increasing the risk of dental caries due to the persistently acidic conditions in the mouth. Type 1 diabetes (T1D) is a metabolic disorder caused by defective insulin secretion and/or action and diet regimen is often suggested. In T1D chronic hyperglycaemia and impaired immune response increase the risk of periodontal disease, while altered salivary composition contributes to a higher susceptibility to dental caries and oral infections. Advancements in insulin therapy have simplified the disease management, allowing many patients with T1D to maintain a diet that is comparable to that of healthy individuals. The aim of this study was to evaluate oral health in patients with PKU and T1D compared to individuals in a control group from the Latvian population, and to analyse factors influencing it, such as oral hygiene habits, the oral microbiome, and genetic predisposition, as well as to develop specially tailored oral hygiene recommendations for patients with PKU. Material and methods: Our study included three groups – individuals with PKU, T1D and a control group without reported chronic diseases and dietary restrictions, all at least 12 years old. Oral health assessment was performed for all participants, followed by collection of saliva for microbial community analysis using 16S rRNA gene V3-V4 region sequencing and for genotyping of genetic variants in the IL1, DEFB1, TAS1R2, TAS2R38, CD36 genes. In this study, two questionnaires on oral hygiene habits and knowledge were prepared and administered by trained medical personnel, with a one-month interval between pre- and post-implementation of oral hygiene recommendations. These recommendations were based on previous oral health examinations and a literature review. The questionnaires were completed by all diagnosed patients with PKU in Latvia who were not lost to follow-up and who were older than two years. Results: Oral examination data was obtained from 45 patients with PKU (four were excluded due to severe intellectual disability), 31 T1D patients, and 70 control subjects. Clinical evaluation revealed that patients with PKU had the poorest oral hygiene index scores, with statistically significant differences in all variables compared to the T1D and control groups, except for the number of filled teeth. Patients with PKU also reported the lowest consistency in tooth brushing and flossing habits. Based on the questionnaires among patients with PKU under 18 years of age, 27 % cleaned their teeth once a day, while 6 % did not engage in regular tooth brushing at all. Among those aged 18 years and older, 26 % reported brushing only once a day. Additionally, a mere 39 % of patients with PKU aged ? 18 years and 17 % aged < 18 years incorporated flossing in their oral hygiene routine. In total, 45 % of patients with PKU aged ? 18 years and 44 % aged < 18 years visited a dentist once a year, but 40 % aged ? 18 years and 39 % aged < 18 years reported visiting a dentist less frequently than once per year. After reading the recommendations, a remarkable improvement in daily oral hygiene was observed among patients with PKU under 18 years of age: 25 % improved their toothbrushing habits and 23 % began flossing. Oral microbiome analysis revealed that the lowest number of shared genera was between the PKU and T1D groups. The highest number of differentially abundant genera was detected in the PKU group (n = 20), with significant enrichment of Actinomyces (padj = 4.17×10-22), Capnocytophaga (padj = 8.53×10-8) and Porphyromonas (padj = 1.18×10-5) compared to the control group. In contrast, the genus Leptotrichia (padj = 5.79×10-7) was enriched in T1D group, whereas the abundance of genera Fusobacterium (padj = 2.05×10-4) and Alloprevotella (padj = 7.24×10-4) was decreased compared to the control group. Analysis of genetic variant associations with oral health characteristics revealed that the DEFB1 rs11362 variant was associated with higher Silness-Löe plaque and Greene-Vermillion index scores in patients with PKU (p = 0.011 and p = 0.043, respectively). The IL1B rs1143634 variant was associated with a lower necessity for calculus removal in T1D patients (p = 0.030). Conclusions: PKU and T1D patients have a higher prevalence of carious teeth, and an increased risk of periodontal disease compared to the control group. Differences in the oral microbiome among PKU, T1D patients and controls may contribute to variations in oral health. In addition to metabolic disease and diet, genetic predisposition may also influence oral health outcomes in the PKU, T1D and control groups. Results of the survey on oral hygiene habits before and after receiving targeted recommendations suggest that a tailored approach may be needed to improve oral hygiene practices, particularly among adult patients with PKU.Item type: Item , Mutes dobuma veselības un tās modificējošo faktoru novērtējums: mutes dobuma mikrobioms, ģenētiskie marķieri un pacientu zināšanas pie fenilketonūrijas un 1. tipa cukura diabēta. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Ābola, Iveta; Auzenbaha Madara; Skadiņš, IngusIevads: Fenilketonūrija (FKU) ir autosomāli recesīvi pārmantots fenilalanīna metabolisma traucējums, ko izraisa fenilalanīna hidroksilāzes deficīts. Pacientiem tiek piemērota zema olbaltumvielu diēta mūža garumā. 1. tipa cukura diabēts (1.TCD) ir vielmaiņas saslimšana, ko izraisa traucēta insulīna sekrēcija un/vai darbība. Attīstoties insulīna terapijai, diabēta ārstēšana ir kļuvusi vienkāršāka, ļaujot pacientiem ievērot diētu, kas ir līdzīga veselam cilvēkam. Šī pētījuma mērķis bija novērtēt mutes veselību FKU un 1.TCD pacientiem, salīdzinot ar kontroles grupu Latvijā, kā arī analizēt tās ietekmējošos faktorus – mutes dobuma higiēnas paradumus, mutes mikrobiomu un ģenētisko predispozīciju. Materiāli un metodes: Pētījumā tika iekļautas trīs grupas – FKU, 1.TCD un kontroles grupa bez hroniskām slimībām un diētas ierobežojumiem, vecumā virs 12 gadiem. Tika novērtēta mutes veselība, ievāktas siekalas šādām analīzēm: mutes mikrobioma profilēšanai, izmantojot 16S rRNS V3-V4 gēna sekvencēšanu, kā arī ģenētisko variantu genotipēšanai IL1, DEFB1, TAS1R2, TAS2R38 un CD36 gēnos. Katrai no analīzēm grupu lielumi nedaudz atšķīrās. Pētījumā ar viena mēneša intervālu pirms un pēc mutes higiēnas ieteikumu ieviešanas, balstoties uz iepriekšējo mutes veselības pārbaudi un literatūras apskatu, tika sagatavotas un medicīniskā personāla aizpildīšanai nodrošinātas divas anketas par mutes higiēnas paradumiem un zināšanām visiem Latvijā diagnosticētajiem FKU pacientiem vecumā virs diviem gadiem, kuri ir turpinājuši novēroties. Rezultāti: Mutes veselības pārbaudi bija iespējams veikt 45 FKU pacientiem (vidējais vecums 24,10 ± 9,04 gadi), no kuriem četri nevarēja piedalīties smagas intelektuālās attīstības traucējumu dēļ, kā arī 31 1.TCD pacientam un 70 kontroles grupas indivīdiem. Visi dati, izņemot plombēto zobu skaitu starp 1.TCD un kontroles grupām, uzrādīja statistiski nozīmīgas atšķirības. Klīniskā izmeklēšanā FKU pacientiem konstatēti vissliktākie mutes higiēnas rādītāji. Viņi arī visretāk tīrīja zobus un izmantoja zobu diegu. Pamatojoties uz anketu datiem, 27 % no FKU pacientiem vecumā līdz 18 gadiem tīrīja zobus vienu reizi dienā, savukārt 6 % netīrīja zobus regulāri. No pacientiem vecumā virs un 18 gadiem 26 % tīrīja zobus tikai reizi dienā. Tikai 39 % FKU pacientu ? 18 gadu vecumā un 17 % < 18 gadu vecumā lietoja zobu diegu. Kopumā 45 % ? 18 gadu vecumā un 44 % < 18 gadu vecumā apmeklēja zobārstu reizi gadā, savukārt 40 % ? 18 gadu vecumā un 39 % < 18 gadu vecumā – retāk nekā reizi gadā. Pēc ieteikumu izlasīšanas ievērojams skaits FKU pacientu, kas jaunāki par 18 gadu vecumu, uzlaboja savus ikdienas mutes higiēnas paradumus – zobu tīrīšanu (25 %) un zobu diega lietošanu (23 %). Analizējot mutes mikrobiomu, vismazākais kopīgo ģinšu skaits bija starp FKU un 1.TCD grupām. FKU grupā tika identificēts vislielākais skaits baktēriju ar būtiski atšķirīgu sastopamību (n = 20), no kurām tādas ģintis kā Actinomyces (padj = 4.17×10?22), Capnocytophaga (padj = 8.53×10?8) un Porphyromonas (padj = 1.18×10?5) bija ievērojami biežāk sastopamas salīdzinājumā ar kontroles grupu. Savukārt, 1.TCD grupā tika novērota paaugstināta Leptotrichia ģints sastopamība (padj = 5.79×10?7), bet Fusobacterium (padj = 2.05×10?4) un Alloprevotella (padj = 7.24×10?4) ģinšu sastopamība bija būtiski zemāka nekā kontroles grupā. Analizējot ģenētisko variantu saistību ar mutes veselības rādītājiem, tika atklāts, ka DEFB1 rs11362 variants saistīts ar augstākiem Silness–Löe aplikuma un Greene–Vermillion indeksiem PKU pacientiem (p = 0.011 un p = 0.043). IL1B rs1143634 variants saistīts ar mazāku nepieciešamību pēc zobakmens noņemšanas 1.TCD pacientiem (p = 0.030). Secinājumi: FKU un 1.TCD pacientiem ir augstāka kariesa izplatība un palielināts periodonta slimību risks salīdzinājumā ar kontroles grupu. FKU, 1.TCD un kontroles grupās ir atšķirīgs mutes mikrobioms, kas var ietekmēt mutes veselību. Ģenētiskā predispozīcija papildus vielmaiņas slimībai un diētai var ietekmēt mutes veselību šajās grupās. Anketu rezultāti par mutes higiēnas paradumiem pirms un pēc mērķētu ieteikumu saņemšanas liecina, ka īpaši pielāgotas pieejas ir nepieciešamas, lai uzlabotu mutes higiēnu, īpaši pieaugušiem FKU pacientiem.Item type: Item , Neirofilamenta vieglā ķēde un metaboloms kā Šarko-Marī-Tūta slimības klīnisko izpausmju smaguma un progresijas biomarķieri. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Šetlere, Signe; Ķēniņa, ViktorijaŠarko-Marī-Tūta (ŠMT) slimība ir visbiežāk sastopamā pārmantotā neiromuskulārā slimība. Tā ir lēni progresējoša motoriska un sensoriska neiropātija, kurai raksturīga izteikta klīniska un ģenētiska daudzveidība. Šobrīd specifiska ŠMT ārstēšana nav pieejama, tāpēc sekmīgai klīnisko pētījumu norisei nepieciešams identificēt tādus biomarķierus, kas spētu atspoguļot slimības progresiju un smagumu relatīvi īsā laika periodā. Līdz šim pētījumos pierādīts, ka ŠMT pacientiem ir augstāks plazmas neirofilamenta vieglās ķēdes (NfL) līmenis salīdzinājumā ar veseliem indivīdiem, kā arī plazmas NfL līmeņa korelācija ar ŠMT slimības smagumu. Pierādījumu par plazmas NfL līmeni kā slimības progresijas marķieri joprojām trūkst. Līdz šim ir veikti vairāki pētījumi, kuros parādīta dažādu metabolītu saistība ar diabētiskas polineiropātijas attīstību, taču trūkst datu par metabolītu biomarķieru potenciālu iedzimtu neiropātiju grupā. Darba mērķis ir izpētīt NfL un metabolītu biomarķieru koncentrācijas saistību ar ŠMT klīnisko izpausmju smagumu un slimības progresiju. Pētījumā tika iekļauts 101 ŠMT pacients un 64 kontroles grupas dalībnieki. Atkārtota pacientu izvērtēšana pēc trim gadiem tika veikta 73 pacientiem un 28 veseliem indivīdiem. Slimības smaguma pakāpe tika noteikta, izmantojot ŠMT specifisku slimības smaguma skalu. NfL koncentrācija plazmā tika noteikta, izmantojot vienas molekulas testu (Simoa). Turklāt, izmantojot ultraaugstas veiktspējas šķidruma hromatogrāfiju ar masas spektrometriju, 84 pacientiem un 34 kontroles grupas dalībniekiem tika analizēti 33 metabolītu līmeņi asinīs. Plazmas NfL koncentrācija ŠMT pacientu grupā bija paaugstināta salīdzinājumā ar kontroles grupu (p < 0,001). Kopumā NfL līmenis trīs gadu laikā pieauga gan ŠMT grupā (p = 0,012), gan kontroles grupā (p = 0,001). Tomēr 22 no 73 ŠMT pacientiem un 7 no 28 kontroles grupas dalībniekiem NfL līmenis salīdzinājumā ar sākotnējo mērījumu samazinājās. Analizējot plazmas NfL izmaiņu saistību ar slimības smagumu, netika konstatēta nozīmīga korelācija ŠMT grupā (r = 0,228, p = 0,052), kā arī dažādās ŠMT apakšgrupās. Metaboloma analīzē ŠMT pacientiem tika konstatēts paaugstināts acetilkarnitīna līmenis un samazināts glicīna līmenis, salīdzinot ar kontroles grupu. Turklāt ŠMTX1 apakšgrupā tika novērots samazināts valīna līmenis salīdzinājumā ar kontroles grupu. Turpmākā metabolītu biomarķieru analīze ar mērķi klasificēt ŠMT pacientu grupu un ŠMT apakšgrupas uzrādīja ierobežotu prognozēšanas sniegumu. Tāpat netika konstatēta šo metabolītu līmeņa saistība ar ŠMT smaguma pakāpi. Pētījuma dati uzrādīja paaugstinātu plazmas NfL koncentrāciju ŠMT pacientiem salīdzinājumā ar kontroles grupu, taču NfL koncentrācijas izmaiņas dinamikā bija atšķirīgas. Turklāt dati apstiprināja, ka nav saistības starp plazmas NfL līmeņa izmaiņām dinamikā un slimības progresiju. Līdz ar to NfL līmenis neatspoguļo slimības smagumu un progresēšanas ātrumu, un to nevar izmantot kā slimības progresijas biomarķieri. Lai arī šajā pētījumā konstatētas nozīmīgas atšķirības plazmas metabolītu līmeņos starp ŠMT pacientiem un kontroles grupu, ir nepieciešami garengriezuma pētījumi, lai varētu spriest par šiem metabolītiem kā potenciāliem ŠMT progresijas biomarķieriem.Item type: Item , Neirofilamenta vieglā ķēde un metaboloms kā Šarko-Marī-Tūta slimības klīnisko izpausmju smaguma un progresijas biomarķieri. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Šetlere, Signe; Ķēniņa, ViktorijaŠarko-Marī-Tūta (ŠMT) slimība ir visbiežāk sastopamā pārmantotā neiromuskulārā slimība. Tā ir lēni progresējoša motoriska un sensoriska neiropātija, kurai raksturīga izteikta klīniska un ģenētiska daudzveidība. Šobrīd specifiska ŠMT ārstēšana nav pieejama, tāpēc sekmīgai klīnisko pētījumu norisei nepieciešams identificēt tādus biomarķierus, kas spētu atspoguļot slimības progresiju un smagumu relatīvi īsā laika periodā. Līdz šim pētījumos pierādīts, ka ŠMT pacientiem ir augstāks plazmas neirofilamenta vieglās ķēdes (NfL) līmenis salīdzinājumā ar veseliem indivīdiem, kā arī plazmas NfL līmeņa korelācija ar ŠMT slimības smagumu. Pierādījumu par plazmas NfL līmeni kā slimības progresijas marķieri joprojām trūkst. Līdz šim ir veikti vairāki pētījumi, kuros parādīta dažādu metabolītu saistība ar diabētiskas polineiropātijas attīstību, taču trūkst datu par metabolītu biomarķieru potenciālu iedzimtu neiropātiju grupā. Darba mērķis ir izpētīt NfL un metabolītu biomarķieru koncentrācijas saistību ar ŠMT klīnisko izpausmju smagumu un slimības progresiju. Pētījumā tika iekļauts 101 ŠMT pacients un 64 kontroles grupas dalībnieki. Atkārtota pacientu izvērtēšana pēc trim gadiem tika veikta 73 pacientiem un 28 veseliem indivīdiem. Slimības smaguma pakāpe tika noteikta, izmantojot ŠMT specifisku slimības smaguma skalu. NfL koncentrācija plazmā tika noteikta, izmantojot vienas molekulas testu (Simoa). Turklāt, izmantojot ultraaugstas veiktspējas šķidruma hromatogrāfiju ar masas spektrometriju, 84 pacientiem un 34 kontroles grupas dalībniekiem tika analizēti 33 metabolītu līmeņi asinīs. Plazmas NfL koncentrācija ŠMT pacientu grupā bija paaugstināta salīdzinājumā ar kontroles grupu (p < 0,001). Kopumā NfL līmenis trīs gadu laikā pieauga gan ŠMT grupā (p = 0,012), gan kontroles grupā (p = 0,001). Tomēr 22 no 73 ŠMT pacientiem un 7 no 28 kontroles grupas dalībniekiem NfL līmenis salīdzinājumā ar sākotnējo mērījumu samazinājās. Analizējot plazmas NfL izmaiņu saistību ar slimības smagumu, netika konstatēta nozīmīga korelācija ŠMT grupā (r = 0,228, p = 0,052), kā arī dažādās ŠMT apakšgrupās. Metaboloma analīzē ŠMT pacientiem tika konstatēts paaugstināts acetilkarnitīna līmenis un samazināts glicīna līmenis, salīdzinot ar kontroles grupu. Turklāt ŠMTX1 apakšgrupā tika novērots samazināts valīna līmenis salīdzinājumā ar kontroles grupu. Turpmākā metabolītu biomarķieru analīze ar mērķi klasificēt ŠMT pacientu grupu un ŠMT apakšgrupas uzrādīja ierobežotu prognozēšanas sniegumu. Tāpat netika konstatēta šo metabolītu līmeņa saistība ar ŠMT smaguma pakāpi. Pētījuma dati uzrādīja paaugstinātu plazmas NfL koncentrāciju ŠMT pacientiem salīdzinājumā ar kontroles grupu, taču NfL koncentrācijas izmaiņas dinamikā bija atšķirīgas. Turklāt dati apstiprināja, ka nav saistības starp plazmas NfL līmeņa izmaiņām dinamikā un slimības progresiju. Līdz ar to NfL līmenis neatspoguļo slimības smagumu un progresēšanas ātrumu, un to nevar izmantot kā slimības progresijas biomarķieri. Lai arī šajā pētījumā konstatētas nozīmīgas atšķirības plazmas metabolītu līmeņos starp ŠMT pacientiem un kontroles grupu, ir nepieciešami garengriezuma pētījumi, lai varētu spriest par šiem metabolītiem kā potenciāliem ŠMT progresijas biomarķieriem.Item type: Item , Neurofilament Light Chain and Metabolome as Biomarkers of Disease Severity and Progression in Charcot-Marie-Tooth Disease. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Šetlere, Signe; Ķēniņa, ViktorijaCharcot-Marie-Tooth (CMT) disease is the most common hereditary neuromuscular disorder. It is clinically and genetically heterogeneous group of disorders with the phenotype of chronic and slowly progressive neuropathy affecting both the motor and the sensory nerves. Currently, there are no specific treatments for CMT available; therefore, biomarkers that could detect the effect of treatment on disease progression are crucial for successful clinical trials. Previous studies have confirmed that the plasma neurofilament light chain (NfL) concentration is significantly higher in CMT patients than in controls and reflects disease severity of CMT. However, knowledge about the plasma concentration of NfL as a disease progression marker is limited and available from small patient cohorts. Additionally, numerous studies have shown that some plasma metabolites are associated with diabetic neuropathy; however, there are no widely accepted metabolite biomarkers for CMT, and data about metabolic profiles in hereditary neuropathies are still lacking. The aim of this study is to investigate the association between NfL and metabolite biomarker concentrations with CMT clinical severity and disease progression. The study included 101 CMT patients and 64 healthy individuals. Repeated evaluation after three years was performed in 73 patients and 28 controls. Disease severity was assessed using a CMT Neuropathy Score version 2 (CMTNSv2). Plasma neurofilament light chain (NfL) concentration was measured using the Single Molecule Array (Simoa) assay. In addition, the concentrations of 33 plasma metabolites were analysed in 84 patients and 34 controls using ultra-high-performance liquid chromatography coupled with mass spectrometry. Plasma NfL concentration was elevated in the CMT patient group compared to controls (p < 0.001). Overall, NfL levels increased over the three-year period in both the CMT group (p = 0.012) and the control group (p = 0.001). However, in 22 out of 73 CMT patients and 7 out of 28 control subjects, NfL levels decreased compared to baseline. Analysis of the association between changes in plasma NfL over three years and disease severity revealed no statistically significant correlation in the CMT group (r = 0.228, p = 0.052) or within CMT subgroups. Plasma metabolome analysis revealed elevated plasma ratio of acetylcarnitine and decreased plasma ratio of glycine in the CMT group compared with controls. Additionally, reduced valine levels were detected in the CMTX1 subgroup compared with controls. However, further metabolite biomarker analysis of predictive abilities indicated poor separation ability for CMT group and CMT subgroups. In addition, no association was observed between metabolite levels and disease severity. The study confirms elevated plasma NfL concentrations in CMT patients compared to the control group; however, the longitudinal changes in NfL levels were variable. Furthermore, the data demonstrated no association between dynamic changes in plasma NfL levels and disease progression. Consequently, NfL concentration does not reflect disease severity or the rate of progression and cannot be used as a biomarker for CMT progression. Although this study identified significant differences in plasma metabolite levels between CMT patients and controls, longitudinal studies are needed to evaluate the potential of these metabolites as biomarkers for CMT progression.Item type: Item , SARS-Cov-2 Vaccination in Patients with Inborn Errors of Immunity in Latvia: Immune Response and Reasons for Refusal of Recommended Vaccination. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Lucāne, Zane; Kurjāne, NataļjaInborn errors of immunity (IEI) are a heterogeneous group of rare diseases characterized by immune system dysregulation. The most common type of IEI is predominantly antibody deficiencies (PAD), with selective IgA deficiency (SIgAD) and common variable immunodeficiency (CVID) being the most frequently observed. Vaccination is particularly important for PAD patients due to their increased risk of infections; however, their humoral immune response to vaccines may be impaired. Nevertheless, T-cell responses can provide protection even when antibody production is limited. The aim of this study is to investigate the humoral and T-cell immune response to the SARS-CoV-2 antigen in PAD patients, as well as the association of immune responses with disease phenotype and severity. Additionally, the study examines the reasons for refusal of recommended SARS-CoV-2 vaccination among IEI patients in Latvia. This dissertation is structured as a series of four sequential publications. In the first part, the prevalence of IEI in Latvia was analyzed using patient medical records. The second and third parts assessed the humoral and T-cell SARS-CoV-2-specific response in PAD (CVID and SIgAD) patients, as well as cytokine profile following SARS-CoV-2 antigen stimulation, using enzyme-linked immunosorbent assay, interferon-? release assay, and xMAP technology. In the fourth part, semi-structured interviews and thematic analysis were used to explore the reasons why IEI patients refused recommended SARS-CoV-2 vaccination. The point prevalence of IEI in Latvia in December 2020 was 7.1 per 100 000 inhabitants. The level of SARS-CoV-2-specific IgG antibodies in CVID patients was lower (5.47 ratio, IQR = 4.08) compared to healthy controls (9.43 ratio, IQR = 2.13) (p < 0.05). No statistically significant difference was found in SARS-CoV-2-specific T-cell and cytokine responses between patients with CVID, SIgAD, or the control group (p > 0.05). After SARS-CoV-2 antigen stimulation, patients with serum autoantibodies exhibited an increase in IL-4 levels, as well as initially higher IL-4 and TNF-? levels (p < 0.05). Moreover, IL-10 levels differed significantly in patients with lymphadenopathy (p < 0.05), hepatomegaly (p < 0.01), and splenomegaly (p < 0.01). Patients with a low proportion of switched memory B cells exhibited a more pronounced increase in TNF-? levels compared to other groups (p < 0.01). Five key themes influencing IEI patients’ decision to avoid vaccination were identified: (1) Fear and uncertainty, (2) Risk–benefit assessment, (3) External influence from others, (4) Distrust and unwillingness to comply, (5) Beliefs about COVID-19 vaccines and vaccination in general. The prevalence of IEI in Latvia is similar to other European countries, but Latvia has a lower proportion of PAD. The T-cell response to the SARS-CoV-2 antigen in CVID and SIgAD patients did not differ from that of the control group, but the humoral response in CVID patients was reduced. Changes in the levels of several cytokines (IL-4, IL-10, IL-21, TNF-?) following SARS-CoV-2 antigen stimulation were associated with clinical or immunological disease phenotypes. While most reasons for vaccine hesitancy among IEI patients were similar to those observed in the general population, disease-specific factors were also identified: the belief that vaccination is contraindicated in patients with immunodeficiency, as well as the perception that SARS-CoV-2 vaccination is unnecessary for those receiving immunoglobulin replacement therapy.Item type: Item , SARS-CoV-2 vakcinācija iedzimto imunitātes traucējumu pacientiem Latvijā: imūnās atbildes reakcija un iemesli atteikumam no rekomendētas vakcinācijas. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Lucāne, Zane; Kurjāne, NataļjaIedzimti imūnsistēmas traucējumi (IIT) ir heterogēna reto slimību grupa, kurai raksturīga imūnsistēmas disregulācija. Visbiežāk sastopamais IIT veids ir pārsvarā antivielu deficīti (PAD), no tiem biežāk izplatītie – selektīvs IgA deficīts (SIgAD) un parasts mainīgs imūndeficīts (PMID). Vakcinācija PAD pacientiem ir īpaši nozīmīga saistībā ar paaugstinātu infekciju risku, tomēr pēcvakcinācijas humorālā atbildes reakcija PAD pacientiem var būt traucēta. Savukārt T-šūnu atbildes reakcija var sniegt aizsardzību arī tad, ja antivielu veidošanās ir ierobežota. Šī pētījuma mērķis ir analizēt humorālo un T-šūnu imūno atbildi pret SARS-CoV-2 antigēnu PAD pacientiem un imūnās atbildes saistību ar slimības fenotipu un smagumu, kā arī izpētīt iemeslus atteikumam no rekomendētas SARS-CoV-2 vakcinācijas IIT pacientiem Latvijā. Promocijas darbs ir veidots kā četru secīgu publikāciju kopa. Pirmajā daļā analizēta IIT izplatība Latvijā, raksturojot pacientu medicīnisko dokumentāciju. Otrajā un trešajā pētījuma daļā tika novērtēta PAD (PMID un SIgAD) pacientu humorālā un T-šūnu SARS-CoV-2 specifiskā atbilde, kā arī citokīnu profils pēc SARS-CoV-2 antigēna stimulācijas, izmantojot enzīmu saistītu imūnsorbcijas testu, interferona-? izdalīšanās testu un xMAP tehnoloģiju. Ceturtajā pētījuma daļā, izmantojot daļēji strukturētu interviju un tematisko analīzi, tika pētīti IIT pacientu iemesli atteikumam no rekomendētās SARS-CoV-2 vakcinācijas. IIT punkta prevalence Latvijā 2020. gada decembrī bija 7,1 uz 100 000 iedzīvotāju. SARS-CoV-2 specifisko IgG klases antivielu līmenis PMID pacientiem bija zemāks (5,47 (IQR = 4,08)) nekā veseliem kontrolgrupas indivīdiem (9,43 koeficients (IQR = 2,13)) (p < 0,05). Mūsu pētījumā netika konstatētas statistiski nozīmīgas atšķirības SARS-CoV-2 specifiskajā T-šūnu un citokīnu atbildes reakcijā starp PMID, SIgAD pacientu grupu vai kontroles grupu (p > 0,05). Pēc SARS-CoV-2 antigēna stimulācijas pacientiem ar autoantivielām serumā tika novērots IL-4 līmeņa pieaugums, kā arī sākotnēji augstāks IL-4 un TNF-? līmenis (p < 0,05), savukārt IL-10 līmenis statistiski nozīmīgi atšķīrās pacientiem ar limfadenopātiju (p < 0,05), hepatomegāliju (p < 0,01) un splenomegāliju (p < 0,01), bet pacientiem ar zemu pārslēgto atmiņas B šūnu īpatsvaru bija izteiktāks TNF-? līmeņa pieaugums salīdzinājumā ar citām grupām (p < 0,01). Kā piecas galvenās tēmas, kas ietekmēja IIT pacientu lēmumu nevakcinēties, tika identificētas: (1) bailes un nenoteiktība, (2) riska un ieguvumu vērtējums, (3) ārējā ietekme no apkārtējiem cilvēkiem, (4) neuzticēšanās un nevēlēšanās pakļauties, (5) pārliecība par Covid-19 vakcīnu un vakcināciju kopumā. Iedzimto imunitātes traucējumu izplatība Latvijā ir līdzīga citu Eiropas valstu rādītājiem, tomēr Latvijā ir mazāks diagnosticēto PAD īpatsvars. T-šūnu atbilde pret SARS-CoV-2 antigēnu PMID un SIgAD pacientiem neatšķīrās no kontroles grupas pacientiem, bet humorālā atbilde PMID pacientiem bija samazināta. Vairāku citokīnu (IL-4, IL-10, IL-21, TNF-?) līmeņu izmaiņas pēc SARS-CoV-2 antigēna stimulācijas ir saistītas ar slimības klīniskajiem vai imunoloģiskajiem fenotipiem. Lai gan lielākā daļa IIT pacientu atteikšanās iemesli no SARS-CoV-2 vakcinācijas bija līdzīgi tiem, kas novēroti vispārējā populācijā, pastāv arī slimībai specifiski faktori: uzskats, ka vakcinācija imūndeficīta pacientiem ir kontrindicēta, kā arī uzskats, ka imūnglobulīnu aizstājterapijas saņemšanas gadījumā SARS-CoV-2 vakcinācija nav nepieciešama.Item type: Item , SARS-CoV-2 vakcinācija iedzimto imunitātes traucējumu pacientiem Latvijā: imūnās atbildes reakcija un iemesli atteikumam no rekomendētas vakcinācijas. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Lucāne, Zane; Kurjāne, NataļjaIedzimti imūnsistēmas traucējumi (IIT) ir heterogēna reto slimību grupa, kurai raksturīga imūnsistēmas disregulācija. Visbiežāk sastopamais IIT veids ir pārsvarā antivielu deficīti (PAD), no tiem biežāk izplatītie – selektīvs IgA deficīts (SIgAD) un parasts mainīgs imūndeficīts (PMID). Vakcinācija PAD pacientiem ir īpaši nozīmīga saistībā ar paaugstinātu infekciju risku, tomēr pēcvakcinācijas humorālā atbildes reakcija PAD pacientiem var būt traucēta. Savukārt T-šūnu atbildes reakcija var sniegt aizsardzību arī tad, ja antivielu veidošanās ir ierobežota. Šī pētījuma mērķis ir analizēt humorālo un T-šūnu imūno atbildi pret SARS-CoV-2 antigēnu PAD pacientiem un imūnās atbildes saistību ar slimības fenotipu un smagumu, kā arī izpētīt iemeslus atteikumam no rekomendētas SARS-CoV-2 vakcinācijas IIT pacientiem Latvijā. Promocijas darbs ir veidots kā četru secīgu publikāciju kopa. Pirmajā daļā analizēta IIT izplatība Latvijā, raksturojot pacientu medicīnisko dokumentāciju. Otrajā un trešajā pētījuma daļā tika novērtēta PAD (PMID un SIgAD) pacientu humorālā un T-šūnu SARS-CoV-2 specifiskā atbilde, kā arī citokīnu profils pēc SARS-CoV-2 antigēna stimulācijas, izmantojot enzīmu saistītu imūnsorbcijas testu, interferona-? izdalīšanās testu un xMAP tehnoloģiju. Ceturtajā pētījuma daļā, izmantojot daļēji strukturētu interviju un tematisko analīzi, tika pētīti IIT pacientu iemesli atteikumam no rekomendētās SARS-CoV-2 vakcinācijas. IIT punkta prevalence Latvijā 2020. gada decembrī bija 7,1 uz 100 000 iedzīvotāju. SARS-CoV-2 specifisko IgG klases antivielu līmenis PMID pacientiem bija zemāks (5,47 (IQR = 4,08)) nekā veseliem kontrolgrupas indivīdiem (9,43 koeficients (IQR = 2,13)) (p < 0,05). Mūsu pētījumā netika konstatētas statistiski nozīmīgas atšķirības SARS-CoV-2 specifiskajā T-šūnu un citokīnu atbildes reakcijā starp PMID, SIgAD pacientu grupu vai kontroles grupu (p > 0,05). Pēc SARS-CoV-2 antigēna stimulācijas pacientiem ar autoantivielām serumā tika novērots IL-4 līmeņa pieaugums, kā arī sākotnēji augstāks IL-4 un TNF-? līmenis (p < 0,05), savukārt IL-10 līmenis statistiski nozīmīgi atšķīrās pacientiem ar limfadenopātiju (p < 0,05), hepatomegāliju (p < 0,01) un splenomegāliju (p < 0,01), bet pacientiem ar zemu pārslēgto atmiņas B šūnu īpatsvaru bija izteiktāks TNF-? līmeņa pieaugums salīdzinājumā ar citām grupām (p < 0,01). Kā piecas galvenās tēmas, kas ietekmēja IIT pacientu lēmumu nevakcinēties, tika identificētas: (1) bailes un nenoteiktība, (2) riska un ieguvumu vērtējums, (3) ārējā ietekme no apkārtējiem cilvēkiem, (4) neuzticēšanās un nevēlēšanās pakļauties, (5) pārliecība par Covid-19 vakcīnu un vakcināciju kopumā. Iedzimto imunitātes traucējumu izplatība Latvijā ir līdzīga citu Eiropas valstu rādītājiem, tomēr Latvijā ir mazāks diagnosticēto PAD īpatsvars. T-šūnu atbilde pret SARS-CoV-2 antigēnu PMID un SIgAD pacientiem neatšķīrās no kontroles grupas pacientiem, bet humorālā atbilde PMID pacientiem bija samazināta. Vairāku citokīnu (IL-4, IL-10, IL-21, TNF-?) līmeņu izmaiņas pēc SARS-CoV-2 antigēna stimulācijas ir saistītas ar slimības klīniskajiem vai imunoloģiskajiem fenotipiem. Lai gan lielākā daļa IIT pacientu atteikšanās iemesli no SARS-CoV-2 vakcinācijas bija līdzīgi tiem, kas novēroti vispārējā populācijā, pastāv arī slimībai specifiski faktori: uzskats, ka vakcinācija imūndeficīta pacientiem ir kontrindicēta, kā arī uzskats, ka imūnglobulīnu aizstājterapijas saņemšanas gadījumā SARS-CoV-2 vakcinācija nav nepieciešama.Item type: Item , Optimisation Model for Teaching Swimming Strokes to 6–7-Year-Old Children with Residual Primitive Reflexes. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Bogdanoviča, Irina; Lāriņš, ViestursTeaching swimming strokes is a key part of many aquatic curriculum programmes. It is important that children learn these new skills well in order to prevent accidents in the water. A factor that can affect a child's teaching and his ability to successfully learn swimming strokes is the residual primitive reflexes. Studies suggest that primitive reflexes can remain active as residual reflexes in approximately 90 % of healthy preschool children and over 50 % of elementary school-age children. As a result of residual primitive reflexes, head and body movements affect limb muscle tone, balance and movement coordination. Scientists note that residual primitive reflexes affect the child's cognitive and motor abilities, emotional and social status, and self-regulation skills. The concept of teaching swimming to children with residual primitive reflexes is particularly important because swimming skills are taught in an aquatic environment under the influence of sensory and mechanical postural/balance disturbances. If primitive reflexes are retained, they may reduce children's ability to process sensory/proprioceptive information effectively, resulting in an increased cognitive load. Retained primitive reflexes become obstacles/restrictions or even prevent voluntary movements or specific motor/movement abilities. In this context, controlled voluntary movement is hampered by involuntary motor responses and preserved muscle tone due to the activity of primitive reflexes. As a result, a child with preserved primitive reflexes tends/needs to expend more energy and cognitive effort during self-regulation/learning, and this can be considered as a factor/cause of difficulties in learning to swim. Because the brain has limited information processing capacity, it is important to seek strategies that prevent difficulties which children with residual primitive reflexes might encounter during swimming learning. The aim of this study was to create and apply optimisation model for teaching swimming strokes to 6–7-year-old children with residual primitive reflexes, as well as to develop practical recommendations for teaching swimming to children with residual primitive reflexes at the age of 6–7. As part of the Doctoral Thesis: 1) for the first time in Latvia, teaching swimming to 6–7-year-old children with residual primitive reflexes is being seriously studied; 2) the created optimisation model for teaching swimming strokes for 6–7-year-old children with residual primitive reflexes is based on the theories of dynamic systems and dual tasks of children's ontogenetic sensorimotor development; 3) based on the assessment of the swimming skills acquisition, the length of the swimming distance and the assessment of the child's functional state, the influence of the optimisation model of teaching swimming on the back stroke and front crawl in the stage of learning swimming skills for children with residual primitive reflexes at the age of 6–7 years has been determined; 4) the effect of the learning optimization model has been compared with the part-practice method of teaching swimming strokes. During the research of the Doctoral Thesis, it was found out that when teaching backstroke and breaststroke certain relations of bilateral movements within one cycle, the diagonal or contralateral interaction of the upper and lower limbs is the determining component that improves the acquisition of swimming skills in 6–7-year-old children with preserved primitive reflexes. Compared to the part-practice method of teaching swimming strokes, the Thesis proves the optimisation model improves the learning of swimming skills. A statistically significant positive effect on the acquisition of swimming skills has been identified, manifested in children's improved functional performance (i.e. their ability to perform work over longer period) with reduced activity intensity of the main organ systems. The main principles of the content of the developed teaching optimisation model can be applied by swimming teachers at the stage of learning swimming strokes in working with children with preserved primitive reflexes.Item type: Item , Peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modelis bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem 6–7 gadu vecumā. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Bogdanoviča, Irina; Lāriņš, ViestursPeldēšanas veidu kustību mācīšana ir peldētapmācības programmas pamatuzdevums. Bērna spēja labi apgūt šīs jaunās prasmes ir nozīmīga nelaimes gadījumu novēršanai ūdenī. Faktors, kas var ietekmēt bērna mācīšanu un viņa spēju veiksmīgi apgūt peldēšanas veidus, ir saglabātie primitīvie refleksi. Pētījumi liecina, ka saglabātie primitīvie refleksi ir novēroti aptuveni 90 % pirmsskolas vecuma bērnu un vairāk nekā 50 % pamatskolas vecuma bērnu. Saglabātie primitīvie refleksi liek galvas un ķermeņa kustībām ietekmēt ekstremitāšu muskuļu tonusu, līdzsvaru un kustību koordināciju. Zinātnieki atzīmē, ka saglabātie primitīvie refleksi ietekmē bērna kognitīvās un motoriskās spējas, emocionālo un sociālo stāvokli, kā arī pašregulācijas prasmes. Peldēšanas veidu mācīšanas koncepcija bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem ir īpaši svarīga, jo peldēšana tiek mācīta ūdens vidē – sensoru un mehānisku stājas/līdzsvara traucējumu ietekmē. Ja primitīvie refleksi tiek saglabāti, tie var samazināt bērnu spēju efektīvi apstrādāt sensorisko/proprioceptīvo informāciju, kā rezultātā palielinās kognitīvā slodze. Saglabātie primitīvie refleksi kļūst par ierobežojumiem brīvprātīgām kustībām vai pat novērš tās. Šajā kontekstā kontrolētu brīvprātīgo kustību apgrūtina piespiedu motorās reakcijas un muskuļu tonuss saglabāto primitīvo refleksu aktivitātes dēļ. Rezultātā bērnam ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem ir izteikta tendence tērēt vairāk enerģijas un kognitīvas piepūles pašregulācijas un mācīšanās laikā, un to var uzskatīt par faktoru, kas saistīts ar peldēšanas mācīšanās grūtībām. Tā kā smadzenēm ir ierobežota informācijas apstrādes jauda, ir svarīgi meklēt stratēģijas, lai samazinātu saglabāto primitīvo refleksu ietekmi uz informācijas apstrādi mācīšanās kontekstā, lai novērstu grūtības, ar kurām bērni ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem varētu saskarties peldēšanas mācīšanās laikā. Darba mērķis bija izstrādāt un aprobēt teorētiski pamatotu peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modeli bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem 6–7 gadu vecumā. Promocijas darbā: 1) pirmo reizi Latvijā nopietni tiek pētīta peldēšanas veidu mācīšana 6–7 gadus veciem bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem; 2) izveidotais peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modelis 6–7 gadus veciem bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem tiek pamatots ar bērnu ontoģenētisko sensomotoro attīstību dinamisko sistēmu un duālu uzdevumu teorijām; 3) balstoties uz peldēšanas veidu prasmju novērtēšanu, peldēšanas distances garumu un bērna funkcionālā stāvokļa novērtēšanu, ir noteikta peldēšanas kraulā uz muguras un kraulā uz krūtīm mācīšanas optimizācijas modeļa ietekme peldētprasmju apgūšanas posmā bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem 6–7 gadu vecumā; 4) mācīšanas optimizācijas modeļa ietekme ir salīdzināta ar tradicionālu peldēšanas veidu mācīšanas dalīto metodi. Veicot promocijas darba pētījumu, tika noskaidrots, ka, mācot peldēšanas kraulā uz muguras un kraulā uz krūtīm noteiktas bilaterālo kustību attiecības viena cikla ietvaros, augšējo un apakšējo ekstremitāšu diagonāla jeb kontralaterāla mijiedarbība ir noteicošais komponents, kas uzlabo peldēšanas veidu prasmju apguvi 6–7 gadus veciem bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem. Salīdzinot ar peldēšanas veidu mācīšanas dalīto metodi, promocijas darbā tiek pierādīta peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modeļa ietekme uz peldēšanas veidu prasmju veiksmīgāku apguvi. Ir noteikta statistiski ticama pozitīva ietekme uz peldēšanas veidu prasmju apguvi, kas izpaužas bērnu labākā funkcionālā veiktspējā (spējā veikt ilgāku darbu) ar galveno orgānu sistēmu mazāku darbības intensitāti. Izstrādātā mācīšanas optimizācijas modeļa satura galvenos principus peldēšanas treneri var lietot peldētprasmju apgūšanas posmā, mācot bērnus ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem.Item type: Item , Peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modelis bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem 6–7 gadu vecumā. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Bogdanoviča, Irina; Lāriņš, ViestursPeldēšanas veidu kustību mācīšana ir peldētapmācības programmas pamatuzdevums. Bērna spēja labi apgūt šīs jaunās prasmes ir nozīmīga nelaimes gadījumu novēršanai ūdenī. Faktors, kas var ietekmēt bērna mācīšanu un viņa spēju veiksmīgi apgūt peldēšanas veidus, ir saglabātie primitīvie refleksi. Pētījumi liecina, ka saglabātie primitīvie refleksi ir novēroti aptuveni 90 % pirmsskolas vecuma bērnu un vairāk nekā 50 % pamatskolas vecuma bērnu. Saglabātie primitīvie refleksi liek galvas un ķermeņa kustībām ietekmēt ekstremitāšu muskuļu tonusu, līdzsvaru un kustību koordināciju. Zinātnieki atzīmē, ka saglabātie primitīvie refleksi ietekmē bērna kognitīvās un motoriskās spējas, emocionālo un sociālo stāvokli, kā arī pašregulācijas prasmes. Peldēšanas veidu mācīšanas koncepcija bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem ir īpaši svarīga, jo peldēšana tiek mācīta ūdens vidē – sensoru un mehānisku stājas/līdzsvara traucējumu ietekmē. Ja primitīvie refleksi tiek saglabāti, tie var samazināt bērnu spēju efektīvi apstrādāt sensorisko/proprioceptīvo informāciju, kā rezultātā palielinās kognitīvā slodze. Saglabātie primitīvie refleksi kļūst par ierobežojumiem brīvprātīgām kustībām vai pat novērš tās. Šajā kontekstā kontrolētu brīvprātīgo kustību apgrūtina piespiedu motorās reakcijas un muskuļu tonuss saglabāto primitīvo refleksu aktivitātes dēļ. Rezultātā bērnam ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem ir izteikta tendence tērēt vairāk enerģijas un kognitīvas piepūles pašregulācijas un mācīšanās laikā, un to var uzskatīt par faktoru, kas saistīts ar peldēšanas mācīšanās grūtībām. Tā kā smadzenēm ir ierobežota informācijas apstrādes jauda, ir svarīgi meklēt stratēģijas, lai samazinātu saglabāto primitīvo refleksu ietekmi uz informācijas apstrādi mācīšanās kontekstā, lai novērstu grūtības, ar kurām bērni ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem varētu saskarties peldēšanas mācīšanās laikā. Darba mērķis bija izstrādāt un aprobēt teorētiski pamatotu peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modeli bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem 6–7 gadu vecumā. Promocijas darbā: 1) pirmo reizi Latvijā nopietni tiek pētīta peldēšanas veidu mācīšana 6–7 gadus veciem bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem; 2) izveidotais peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modelis 6–7 gadus veciem bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem tiek pamatots ar bērnu ontoģenētisko sensomotoro attīstību dinamisko sistēmu un duālu uzdevumu teorijām; 3) balstoties uz peldēšanas veidu prasmju novērtēšanu, peldēšanas distances garumu un bērna funkcionālā stāvokļa novērtēšanu, ir noteikta peldēšanas kraulā uz muguras un kraulā uz krūtīm mācīšanas optimizācijas modeļa ietekme peldētprasmju apgūšanas posmā bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem 6–7 gadu vecumā; 4) mācīšanas optimizācijas modeļa ietekme ir salīdzināta ar tradicionālu peldēšanas veidu mācīšanas dalīto metodi. Veicot promocijas darba pētījumu, tika noskaidrots, ka, mācot peldēšanas kraulā uz muguras un kraulā uz krūtīm noteiktas bilaterālo kustību attiecības viena cikla ietvaros, augšējo un apakšējo ekstremitāšu diagonāla jeb kontralaterāla mijiedarbība ir noteicošais komponents, kas uzlabo peldēšanas veidu prasmju apguvi 6–7 gadus veciem bērniem ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem. Salīdzinot ar peldēšanas veidu mācīšanas dalīto metodi, promocijas darbā tiek pierādīta peldēšanas veidu mācīšanas optimizācijas modeļa ietekme uz peldēšanas veidu prasmju veiksmīgāku apguvi. Ir noteikta statistiski ticama pozitīva ietekme uz peldēšanas veidu prasmju apguvi, kas izpaužas bērnu labākā funkcionālā veiktspējā (spējā veikt ilgāku darbu) ar galveno orgānu sistēmu mazāku darbības intensitāti. Izstrādātā mācīšanas optimizācijas modeļa satura galvenos principus peldēšanas treneri var lietot peldētprasmju apgūšanas posmā, mācot bērnus ar saglabātiem primitīvajiem refleksiem.Item type: Item , Russia’s Foreign Policy Identity Ideas and Their Manifestation in Foreign Policy 2012–2022. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2025) Vrobļevska, Elīna; Sprūds, AndrisThe Doctoral Thesis titled “Russia’s Foreign Policy Identity Ideas and Their Manifestation in Foreign Policy 2012–2022” conducts the identification of ideas shaping Russian foreign policy identity during the specified period, determining their historical and substantive dynamics, as well as identifying the causal relationships of these ideas with the state's implemented foreign policy. The Doctoral Thesis aims to identify the ideas shaping Russian foreign policy identity and their manifestation in foreign policy from 2012 to 2022. Based on the speeches made by President of the Russian Federation Vladimir Putin during this period, it identifies the ideas that have shaped Russia’s foreign policy identity and explores their causal relationships with Russia's foreign policy direction and specific actions within the international system. To achieve the objective of the Thesis, the following research questions are posed: 1. What ideas shape Russia’s foreign policy identity from 2012 to 2022? 2. What substantive transformations have occurred in the ideas shaping Russia’s foreign policy identity from a historical perspective? 3. What are the identifiable models of causal relationships between ideas that constitute identity and foreign policy actions in Russia from 2012 to 2022? The theoretical and methodological framework is grounded in poststructuralist and constructivist approaches to international relations. The synthesis of these approaches provides a research framework for the exploration of Russia’s foreign policy identity in a dynamic perspective, examining the manifestation of its constituent ideas in foreign policy and enabling the determination of the development of ideas that make up the foreign policy identity over time and their causal relationships with Russia's actions in the international system. Applying a three-level discourse analysis research approach, it is concluded that the ideas shaping Russia’s foreign policy identity include moral superiority, economic growth, multipolarity, uniqueness of civilisation, multiculturalism, and sovereignty, which are functionally applied to the construction of Russia’s great power, exceptionalist, and survivalist identities. Historical changes in the substantive ideas that shape identity have occurred as a result of adapting to objective changes in the international system. Additionally, a significant factor in the changes in historical forms of ideas has been the consolidation of internal discursive power and practical political power, and information space within Putin's autocratic regime. The most visible causality of the identified ideas is observed in Russia's perspective on the functioning and its actions in the international system aimed to initiate changes in those mentioned above. Additionally, resistance to the perceived US hegemony is one of the formative foreign policy conceptions, supported by ideas forming the foreign policy identity.Item type: Item , Krievijas ārpolitiskās identitātes idejas un to izpausme ārpolitikā 2012–2022. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Vrobļevska, Elīna; Sprūds, AndrisPromocijas darbā “Krievijas ārpolitiskās identitātes idejas un to izpausme ārpolitikā 2012–2022” atspoguļota Krievijas ārpolitiskās identitātes veidojošo ideju identifikācija minētajā laika posmā, nosakot to vēsturisko un saturisko dinamiku, kā arī cēloņsakarību identifikāciju ar valsts īstenoto ārpolitiku. Promocijas darba mērķis ir identificēt Krievijas ārpolitisko identitāti veidojošās idejas un to izpausmi ārpolitikā no 2012. līdz 2022. gadam. Balstoties uz Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina runu korpusu noteiktajā laika periodā, tiek veikta Krievijas ārpolitisko identitāti veidojošo ideju identifikācija un meklēta to cēloņsakarības ar Krievijas ārpolitisko virzību un konkrētu rīcību starptautiskajā sistēmā. Lai sasniegtu darba mērķi, tiek izvirzīti šādi pētniecības jautājumi: 1. Kādas ir Krievijas ārpolitisko identitāti veidojošās idejas laika posmā no 2012. līdz 2022. gadam? 2. Kādas saturiskās transformācijas ir notikušas Krievijas ārpolitisko identitāti veidojošās idejās vēsturiskā perspektīvā? 3. Kādi ir identificējamie ārpolitiskās identitātes ideju un ārpolitiskās rīcības cēloņsakarību modeļi Krievijā laika posmā no 2012. līdz 2022. gadam? Krievijas ārpolitisko identitāti veidojošo ideju pētniecībai un to izpausmes cēloņsakarību modeļu ārpolitikā identifikācijai tiek izmantots starptautisko attiecību poststrukturālismā un konstruktīvisma pieejās balstīts teorētiskais un metodoloģiskais ietvars. Šo pieeju sintēze sniedz pētniecisko pamatu Krievijas ārpolitiskās identitātes izpētei dinamiskā perspektīvā, skatot tās sastādošo ideju izpausmi ārpolitikā, sniedzot iespēju noteikt identitātes konstrukciju veidojošo ideju attīstību laika ritējumā un to cēloņsakarību Krievijas rīcībā starptautiskajā sistēmā. Izmantojot diskursa analīzes trīs līmeņu pētniecisko pieeju, ir secināts, ka Krievijas ārpolitiskās identitātes veidojošās idejas ir morālais pārākums, ekonomiskā izaugsme, multipolaritāte, civilizācijas unikalitātes, multikulturālisms un suverenitāte un tās tiek funkcionāli lietotas Krievijas lielvaras, ekscepcionālisma un izdzīvošanas identitāšu konstrukcijai. Vēsturiskā perspektīvā identitāšu veidojošo ideju saturiskās izmaiņas ir notikušas objektīvu starptautiskās sistēmas un ārpolitiskās virzības pielāgošanās rezultātā. Vienlaikus nozīmīgs faktors ideju saturiskās formas izmaiņām bijusi iekšējā diskursīvās varas un praktiskās politiskās varas un informācijas telpas konsolidācija Putina autokrātiskā režīma formācijas ietvaros. Visuzskatāmāk identificēto ideju cēloņsakarība novērojama Krievijas skatījumā uz starptautisko sistēmu un tās rīcību tajā, vērstu uz sistēmas reformēšanas iniciēšanu. Kā arī ASV un Krievijas attiecību kontekstā, tās pretestības ietvaros, kas balstītas uz Krievijas uztveri par ASV hegemoniju starptautiskajā sistēmā.