2025. gadā aizstāvētie promocijas darbi un kopsavilkumi

Permanent URI for this collection

http://hdl.handle.net/123456789/17141

Browse

Now showing 1 - 20 of 21

Endovascular Transvenous Femoropopliteal Bypass and its Effectiveness Compared to Open Bypass in the Treatment of Long Segment Superficial Femoral Artery Occlusion. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Rumba, Roberts; Krieviņš, Dainis; Gardovskis, Jānis
Lower extremity peripheral artery disease (PAD) is among the most common manifestations of atherosclerosis. Due to aging of population, this pathology is only expected to rise in prevalence. It causes significant reduction of quality of life and, in case of critical limb ischemia, poses serious threat to limb and patient’s life. Superficial femoral artery (SFA) is often severely affected by atherosclerosis, making it the focus of extensive research and innovation in vascular technology. Short and simple lesions can be managed effectively by standard endovascular modalities, whereas long and complex SFA pathologies historically were treated by open femoropopliteal bypass. However, patients with severe SFA disease are usually in advanced age, often frail, highly comorbid and thus have increased risk for open surgery. For the past two decades, vascular surgeons and invasive radiologists have debated and studied the question of which revascularisation method is superior in case of long and complex SFA lesions. Advocates of endovascular technique state lower periprocedural morbidity and mortality, shorter length of hospital stay and less wound complications. Proponents of open surgery claim higher long-term patency, less secondary interventions and lower rates of amputation. In an effort to combine the benefits of both approaches, endovascular transvenous femoropopliteal (ETFP) bypass was introduced. In this endovascular procedure, bypass from proximal SFA to above-the-knee popliteal artery is created through the deep venous system. This novel technique was investigated thoroughly in different aspects. The study was conducted in Pauls Stradiņš Clinical University Hospital between 2015 and 2020. It comprised of 52 patients (54 procedures) in study group and two control groups – 83 patients in prosthetic and 48 patients in venous bypass group. Patients with Rutherford 3–5, ankle-brachial-index (ABI) < 0.7, long (> 10 cm) TASC C and D lesions and at least one patent crural vessel were included in study group. Only patients for whom both open and endovascular treatment was feasible were included in this study. All procedures were performed by a designated team of vascular surgeons and interventional radiologists. Control groups were formed of patients with long SFA lesions who were not eligible for ETFP bypass procedure and who agreed to take part in this follow-up patency study. Following all procedures and open surgeries, control visits were performed with 6-month intervals for a total duration of 3 years. During visits, clinical assessment, plethysmography (study group) and Duplex ultrasound (DUS) was performed to assess graft patency, inflow and outflow vessels, and venous system in patients with transvenous grafts. Transvenous bypass group received dual antiplatelet treatment throughout the 3-year follow-up. Patients in control groups received either standard aspirin monotherapy, dual antiplatelet therapy, or anticoagulants if indicated by coronary artery disease or arrhythmia, respectively. The dissertation is organised as a collection of four peer-reviewed publications. First of all, we analysed and published long term venous results, which consisted of clinical and physiology assessment. Secondly, we published data regarding ETFP bypass patency. This allows us to compare it to other endovascular treatment methods. Following that, we compared the results of ETFP bypass to open surgery, both with saphenous vein and prosthetic bypass. In parallel, we conducted a study analysing DUS and ABI in the follow-up surveillance of patients after ETFP bypass. To the best of my knowledge, there are no publications reporting venous system physiology data in the context of ETFP bypass. Our results indicate that ETFP bypass does not significantly alter venous clinical symptoms and function within 3-year follow-up period. Venous system is capable of adaptation to a large stent-graft without reducing functional performance. Although we noted and early increase in venous symptoms, these changes were transient and returned to baseline by 6-months. Risk of symptomatic deep vein thrombosis following ETFP bypass is low. However, significant number of patients developed asymptomatic non-occlusive thrombi on stent-graft. Therefore, we recommend adding a low-dose anticoagulant to postprocedural medical regimen for one year. We were among the few centres in the world to publish patency data of this innovative technique. In our centre, primary patency was acceptable at 12-months (72.2 %) but reduced to 43.8 % at 3 years. Secondary patency was 92.6 % at 12 months and remained high during the study period (73.9 % at 3 years). This indicates the need for stringent surveillance and secondary interventions to maintain optimal patency of this novel device. Comparison with open femoropopliteal bypass gave us valuable practical insight. Our results demonstrate superiority of venous bypass over ETFP and prosthetic open bypass. ETFP bypass is an option with comparable primary-assisted and secondary patency to venous bypass, but will require reinterventions to provide favourable results. Whenever adequate saphenous vein is available and surgery can be tolerated, it should be the first-line option for above-the-knee open revascularisation. Prosthetic bypass should only be used if no other options are available. Diagnostic modalities used for follow-up were DUS and ABI measurements. Our study results indicate that both of these tools in combination provide the best opportunity to diagnose device-related and vascular problems. Timely diagnosis and intervention are necessary to improve our results. In summary, ETFP bypass is the method of choice for patients with infection and inadequate vein for bypass, as well as for severely adipose patients. In addition, dense scar tissue are present following previous irradiation and open surgery, thus ETFP bypass should be considered in these situations as well.
Endovascular Transvenous Femoropopliteal Bypass and its Effectiveness Compared to Open Bypass in the Treatment of Long Segment Superficial Femoral Artery Occlusion. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Rumba, Roberts; Krieviņš, Dainis; Gardovskis, Jānis
Lower extremity peripheral artery disease (PAD) is among the most common manifestations of atherosclerosis. Due to aging of population, this pathology is only expected to rise in prevalence. It causes significant reduction of quality of life and, in case of critical limb ischemia, poses serious threat to limb and patient’s life. Superficial femoral artery (SFA) is often severely affected by atherosclerosis, making it the focus of extensive research and innovation in vascular technology. Short and simple lesions can be managed effectively by standard endovascular modalities, whereas long and complex SFA pathologies historically were treated by open femoropopliteal bypass. However, patients with severe SFA disease are usually in advanced age, often frail, highly comorbid and thus have increased risk for open surgery. For the past two decades, vascular surgeons and invasive radiologists have debated and studied the question of which revascularisation method is superior in case of long and complex SFA lesions. Advocates of endovascular technique state lower periprocedural morbidity and mortality, shorter length of hospital stay and less wound complications. Proponents of open surgery claim higher long-term patency, less secondary interventions and lower rates of amputation. In an effort to combine the benefits of both approaches, endovascular transvenous femoropopliteal (ETFP) bypass was introduced. In this endovascular procedure, bypass from proximal SFA to above-the-knee popliteal artery is created through the deep venous system. This novel technique was investigated thoroughly in different aspects. The study was conducted in Pauls Stradiņš Clinical University Hospital between 2015 and 2020. It comprised of 52 patients (54 procedures) in study group and two control groups – 83 patients in prosthetic and 48 patients in venous bypass group. Patients with Rutherford 3–5, ankle-brachial-index (ABI) < 0.7, long (> 10 cm) TASC C and D lesions and at least one patent crural vessel were included in study group. Only patients for whom both open and endovascular treatment was feasible were included in this study. All procedures were performed by a designated team of vascular surgeons and interventional radiologists. Control groups were formed of patients with long SFA lesions who were not eligible for ETFP bypass procedure and who agreed to take part in this follow-up patency study. Following all procedures and open surgeries, control visits were performed with 6-month intervals for a total duration of 3 years. During visits, clinical assessment, plethysmography (study group) and Duplex ultrasound (DUS) was performed to assess graft patency, inflow and outflow vessels, and venous system in patients with transvenous grafts. Transvenous bypass group received dual antiplatelet treatment throughout the 3-year follow-up. Patients in control groups received either standard aspirin monotherapy, dual antiplatelet therapy, or anticoagulants if indicated by coronary artery disease or arrhythmia, respectively. The dissertation is organised as a collection of four peer-reviewed publications. First of all, we analysed and published long term venous results, which consisted of clinical and physiology assessment. Secondly, we published data regarding ETFP bypass patency. This allows us to compare it to other endovascular treatment methods. Following that, we compared the results of ETFP bypass to open surgery, both with saphenous vein and prosthetic bypass. In parallel, we conducted a study analysing DUS and ABI in the follow-up surveillance of patients after ETFP bypass. To the best of my knowledge, there are no publications reporting venous system physiology data in the context of ETFP bypass. Our results indicate that ETFP bypass does not significantly alter venous clinical symptoms and function within 3-year follow-up period. Venous system is capable of adaptation to a large stent-graft without reducing functional performance. Although we noted and early increase in venous symptoms, these changes were transient and returned to baseline by 6-months. Risk of symptomatic deep vein thrombosis following ETFP bypass is low. However, significant number of patients developed asymptomatic non-occlusive thrombi on stent-graft. Therefore, we recommend adding a low-dose anticoagulant to postprocedural medical regimen for one year. We were among the few centres in the world to publish patency data of this innovative technique. In our centre, primary patency was acceptable at 12-months (72.2 %) but reduced to 43.8 % at 3 years. Secondary patency was 92.6 % at 12 months and remained high during the study period (73.9 % at 3 years). This indicates the need for stringent surveillance and secondary interventions to maintain optimal patency of this novel device. Comparison with open femoropopliteal bypass gave us valuable practical insight. Our results demonstrate superiority of venous bypass over ETFP and prosthetic open bypass. ETFP bypass is an option with comparable primary-assisted and secondary patency to venous bypass, but will require reinterventions to provide favourable results. Whenever adequate saphenous vein is available and surgery can be tolerated, it should be the first-line option for above-the-knee open revascularisation. Prosthetic bypass should only be used if no other options are available. Diagnostic modalities used for follow-up were DUS and ABI measurements. Our study results indicate that both of these tools in combination provide the best opportunity to diagnose device-related and vascular problems. Timely diagnosis and intervention are necessary to improve our results. In summary, ETFP bypass is the method of choice for patients with infection and inadequate vein for bypass, as well as for severely adipose patients. In addition, dense scar tissue are present following previous irradiation and open surgery, thus ETFP bypass should be considered in these situations as well.
Endovaskulāra transvenoza femoropopliteāla šuntēšana un tās efektivitāte salīdzinājumā ar vaļēju šuntēšanu gara segmenta virspusējās ciskas artērijas oklūzijas ārstēšanā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Rumba, Roberts; Krieviņš, Dainis; Gardovskis, Jānis
Perifēro artēriju slimība (PAS) ir viena no biežākajām aterosklerozes izpausmēm. Sabiedrībai novecojot, ir sagaidāms PAS gadījumu skaita pieaugums gan Latvijā, gan visā pasaulē. PAS rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos, turklāt var novest pie kritiskas kāju išēmijas, kura apdraud gan ekstremitātes dzīvotspēju, gan pacienta dzīvību. Virspusējā ciskas artērija (VCA) ir asinsvads, kurš visbiežāk tiek skarts kāju artēriju slimības gadījumā. Līdz ar to liela daļa asinsvadu ķirurģijas pētījumu un inovāciju tiek veltītas tam, kā efektīvāk, drošāk un mazinvazīvāk revaskularizēt VCA. Īsas un salīdzinoši vienkāršas stenozes vai oklūzijas jau ilgstoši var efektīvi risināt ar standarta endovaskulārās ārstēšanas iespējām. Savukārt garas un komplicētas hroniskas VCA oklūzijas lielākoties tiek ārstētas ar vaļēju femoropopliteālu šuntēšanu. Tomēr arvien biežāk pacienti ar šādiem VCA slēgumiem ir gados vecāki, ar sliktu vispārējo veselības stāvokli un multiplām blakusslimībām. Šādās situācijās pacientam ir paaugstināts komplikāciju un nevēlamu notikumu risks, veicot vaļēju šuntēšanas operāciju. Pēdējās divās desmitgadēs asinsvadu ķirurgi un invazīvie radiologi intensīvi diskutējuši un pētījuši to, kura revaskularizācijas metode un kuros gadījumos ir pārāka, ārstējot garus un sarežģītus VCA slēgumus. Endovaskulārās ārstēšanas piekritēji norāda uz zemāku komplikāciju, īpaši brūču komplikāciju, risku, kā arī zemāku mirstību perioperatīvajā periodā, kā arī īsāku hospitalizācijas laiku. Savukārt vaļējas šuntēšanas atbalstītāji vērš uzmanību uz ķirurģijas pārākumu ilgtermiņa šunta caurlaidības ziņā, kā arī mazāku nepieciešamību pēc sekundārām intervencēm un zemāku amputāciju risku. Mēģinot apvienot abu minēto metožu priekšrocības, tika radīta endovaskulāra transvenoza femoropopliteāla (ETFP) šuntēšana. Šīs procedūras laikā tiek izveidots šunts no VCA proksimālās daļas līdz caurlaidīgai paceles artērijai virs ceļa locītavas, šuntu implantējot caur dziļo vēnu sistēmu. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centrs kā viens no pirmajiem pasaulē veica šīs procedūras, un sekojoši tika analizēti dažādi ar procedūru saistītie aspekti. Pētījums tika veikts Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā laika posmā no 2015. līdz 2020. gadam. Tajā tika iekļauti 52 pacienti (veiktas 54 procedūras) pētāmajā grupā, kā arī tika izveidotas 2 kontroles grupas – 83 pacienti ar sintētiskās protēzes un 48 pacienti ar autovenozu femoropopliteālu šuntu. Pētāmajā grupā tika iekļauti pacienti ar Rutherforda 3.–5. klīnisko klasi, potītes-augšdelma indeksu (PAI) < 0,7, garām (> 10 cm) VCA oklūzijām un vismaz vienu caurlaidīgu apakšstilba artēriju. Tikai pacienti, kuri bija piemēroti gan endovaskulārai, gan vaļējai šuntēšanai, tika iekļauti pētāmajā grupā. Kontroles grupās tika iekļauti pacienti ar garu VCA oklūziju pēc vaļējas šuntēšanas, kuri neatbilda iekļaušanas kritērijiem endovaskulārajā grupā un kuri piekrita dalībai šuntu caurlaidības novērojuma pētījumā. Pēc revaskularizācijas visiem pacientiem tika veiktas kontroles vizītes ar sešu mēnešu intervālu un kopējo novērojuma ilgumu trīs gadi. Kontroles vizītēs tika veikta klīniskā stāvokļa izvērtēšana, pletismogrāfijas mērījumi (pētāmā grupā) un Duplex ultraskaņas (DUS) izmeklējumi, lai izvērtētu šuntu caurlaidību, ieplūdes un noplūdes asinsvadu stāvokli, venozo sistēmu pacientiem ar transvenoziem šuntiem. Pacienti ETFP grupā saņēma duālu antiagregantu terapiju. Pacienti kontroles grupās pamatā saņēma aspirīna monoterapiju, duālu antiagregantu terapiju (koronāro artēriju slimības gadījumā) vai antikoagulantu (sirds ritma traucējumu gadījumā). Šī disertācija ir strukturēta kā četru recenzētu un starptautiski citētu publikāciju kopa. Vispirms mēs analizējām un publicējām mūsu rezultātus par venozās sistēmas parametru ilgtermiņa izvērtējumu. Tas sastāvēja no klīnisko pazīmju un fizioloģisko parametru analīzes. Otrkārt, tika apkopoti un publicēti ETFP šuntu caurlaidības rādītāji. Tas mums dod iespēju salīdzināt šo endovaskulāro metodi ar citām līdz šim lietotām mazinvazīvās ārstēšanas iespējām. Sekojoši mēs veicām salīdzinājumu starp ETFP šuntēšanu un vaļēju ķirurģisku šuntēšanu gan ar autovēnu, gan sintētisko protēzi. Paralēli šim tika apkopoti dati par ETFP šuntu dinamisku novērošanu pēcoperācijas periodā, izmantojot DUS un PAI mērījumus. Šī ir pirmā publikācija pasaulē par venozās sistēmas fizioloģijas izmaiņām pēc ETFP šuntēšanas. Mēs esam līdz šim vienīgie, kuri izmantoja pletismogrāfiju kā izmeklēšanas metodi un kuriem ir šādi dati. Mūsu rezultāti liecina, ka ETFP šuntēšana nerada būtisku negatīvu ietekmi uz venozās sistēmas funkciju un neizraisa vēnu slimībām raksturīgos simptomus un pazīmes trīs gadu laikā pēc procedūras. Venozā sistēma funkcionāli ir spējīga adaptēties liela kalibra stentprotēzes ievietošanai tajā. Mēs novērojām īslaicīgu vēnu slimības simptomu parādīšanos galvenokārt tūskas veidā, tomēr šīs izmaiņas bija pārejošas un lielākoties izzuda 6 mēnešu laikā. Simptomātiskas dziļo vēnu trombozes risks ETFP šuntēšanas pacientiem ir neliels. Tomēr daļai šādi ārstēto pacientu mēs konstatējām neokluzīvu trombotisku materiālu uz stentprotēzes venozās virsmas. Šī iemesla dēļ mēs rekomendējam vienu gadu pēc ETFP šuntēšanas terapijā pievienot antikoagulantus, lai mazinātu trombotisko komplikāciju risku un nodrošinātu šunta caurlaidību ilgtermiņā. Mēs kā viens no pirmajiem centriem pasaulē publicējām šuntu caurlaidības rādītājus ETFP procedūrām. Primārā caurlaidība gada laikā sasniedza 72,2 %, tomēr pēc trim gadiem šis rādītājs bija samazinājies līdz 43,8 %. Sekundārā caurlaidība gada laikā sasniedza 92,6 % un saglabājās relatīvi augsta līdz pat novērošanas perioda beigām (73,9 % pēc 3 gadiem). Šie rezultāti norāda uz pēcoperācijas novērojumu un sekundāru procedūru nepieciešamību, lai nodrošinātu optimālus rezultātus. Salīdzinot šuntu caurlaidības rādītājus starp vaļēju un ETFP šuntēšanu, ir skaidrs, ka labas kvalitātes vēna ir pārāka par ETFP un sintētisko protēzi garu, sarežģītu VCA oklūziju ārstēšanā. ETFP šuntēšana ir alternatīva ar pieņemamu sekundāro caurlaidību, tomēr šī metode prasa daudz vairāk atkārtotu procedūru, lai nodrošinātu vēnai pielīdzināmus rezultātus. Ja šuntēšanai ir pieejama vēna, tai būtu jābūt pirmās izvēles materiālam virs ceļa locītavas šuntēšanas veikšanai. Savukārt šuntēšanu ar sintētisko protēzi vajadzētu lietot tikai gadījumos, kad nav citu efektīvāku ārstēšanas iespēju. Rezultāti liecina, ka labākos novērošanas rezultātus var sasniegt, kombinējot DUS un PBI mērījumus. Šādā veidā var diagnosticēt restenozes. Tās laikus ārstējot, potenciāli iespējams uzlabot ETFP šuntu caurlaidību. Apkopojot rezultātus, mēs secinām, ka ETFP šuntēšana ir izvēles metode situācijās, kad pacientam ir infekcija un nav šuntēšanai derīgas vēnas, kā arī adipoziem pacientiem, pacientiem pēc apstarošanas un iepriekšējas ķirurģiskas iejaukšanās, kas rada rētaudus un apgrūtina vaļējas operācijas izdarīšanu.
The Impact of Smokeless Tobacco, Nicotine Pouches, and Electronic Cigarettes on Oral Health. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Miļuna-Meldere, Sintija; Kroiča, Juta; Rostoka, Dagnija
In recent years, new tobacco and nicotine-containing products have emerged that offer colourful designs and a variety of flavours. These products are becoming increasingly popular, not only with traditional tobacco users, but also with new smokers. One of these new nicotine products are nicotine pouches, which resemble smokeless tobacco in appearance and use. Although the sale of smokeless tobacco is prohibited in Latvia, it is widely used, especially among athletes. Nicotine pouches, or smokeless tobacco sachets, are placed under the upper or lower lip and allow the absorption of tobacco, nicotine and other substances through the oral mucosa. As these products do not produce smoke, they are easy to use without disturbing others. Meanwhile, electronic cigarettes are attracting not only current tobacco users, ostensibly to help them to quit smoking, but also individuals who have never used tobacco products before. Unfortunately, disposable electronic cigarettes are widely used by children, leading not only to serious addiction problems but also to health problems requiring hospitalisation. At present, the public and the authorities are under the impression, largely created by these manufacturers, that these new tobacco and nicotine products are a much better alternative to cigarettes and therefore their sale should not be banned. Moreover, such claims are supported by research funded by or associated with these manufacturers. As these products have only recently entered the market, studies on their effects on oral and general health are urgently needed. The aim of this study is to determine the effects of smokeless tobacco products, nicotine pouches and electronic smoking devices on oral microbiota, salivary inflammatory biomarkers and overall oral health. Five scientific articles have been published based on the results of the research and the Thesis will be defended as a series of publications. The research design includes four sections. The first section includes a survey of respondents about general health, oral health habits, diet, lifestyle and use of tobacco and nicotine products. Respondents were selected based on inclusion criteria, followed by oral examinations and the collection of saliva and biofilm samples. The second section includes a histopathological and visual examination of clinical changes in the oral cavity. In the third section, inflammatory biomarkers (IL-1, IL-6, IL-8, TNF-alpha) and LRG-1 in saliva samples are examined. In the fourth section periodontal pathogens and other microorganisms (Aggregatibacter actinomycetemcomitans, Porphyromonas gingivalis, Tannerella forsythia, Treponema denticola, Prevotella intermedia, Fusobacterium nucleatum, Fusobacterium periodonticum, Porphyromonas endodontalis, Rothia mucilaginosa) in saliva, subgingival and supragingival biofilm samples are investigated. The results show that users of smokeless tobacco and nicotine pouches report dry mouth and tingling of the mucous membranes. Users of electronic cigarettes and pouches are prone to bleeding gums, increased plaque build-up, gum recession, altered taste and bad breath. In addition, in areas where pouches are placed, mucosal changes can be seen, clinically characterised as white keratoses of varying roughness and shape. Histological examination of these mucosal samples shows parakeratosis with marked acanthotic mucosal thickening, intraepithelial and connective tissue oedema and a chronic inflammatory infiltrate with lymphocytes and macrophages. Such changes can be defined as mild dysplasia, which is a precancerous condition. In addition, smokeless tobacco and nicotine pouch users who were clinically diagnosed with oral mucosal changes had elevated levels of IL-6 in saliva. Periodontal pathogenic microorganisms are found in the saliva and periodontal pockets of users of electronic cigarettes, smokeless tobacco and nicotine pouches, suggesting that the use of these products may lead to periodontitis. The study data suggest that these products negatively impact oral health and are a serious risk factor for the development of periodontitis and mucosal disease. Furthermore, as these products have only recently entered the market, the long-term effects on oral health are not yet known.
Bezdūmu tabakas, nikotīna spilventiņu un elektronisko cigarešu ietekme uz mutes dobuma veselību. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Miļuna-Meldere, Sintija; Kroiča, Juta; Rostoka, Dagnija
Pēdējos gados ir parādījušies jauni tabakas un nikotīnu saturoši produkti, kas ar bezdūmu priekšrocībām, savu krāsaino izskatu un garšu daudzveidību izkonkurē parastās cigaretes, tādējādi kļūstot ļoti populāri ne tikai tabakas lietotāju vidū, bet arī jauniešu un bērnu vidū. Kā vieni no jaunajiem nikotīna produktiem ir nikotīna spilventiņi, kas izskata un pielietojuma ziņā ir līdzīgi bezdūmu tabakai. Neskatoties uz to, ka bezdūmu tabakas tirdzniecība Latvijā ir aizliegta, tā tiek daudz lietota sportistu vidū. Nikotīna spilventiņi vai bezdūmu tabakas maisiņi tiek novietoti zem augšējās vai apakšējās lūpas, lai panāktu tabakas, nikotīna un citu vielu absorbciju caur mutes gļotādu. Šo produktu lietošana nerada dūmus, tāpēc tos ir viegli lietot. Savukārt elektroniskās cigaretes piesaista ne tikai esošos tabakas lietotājus, lai it kā palīdzētu atmest smēķēšanu, bet piesaista arī tādus, kas tabakas produktus iepriekš nav lietojuši. Diemžēl vienreizlietojamās elektroniskās cigaretes ir plaši lietotas arī bērnu vidū, izraisot ne tikai nopietnas atkarības problēmas, bet arī veselības problēmas, kā dēļ ir nepieciešama stacionēšana slimnīcā. Sabiedrībai un amatpersonām šobrīd ir radies priekšstats no produktu ražotājiem, ka jaunie tabakas un nikotīna produkti ir daudz labāka alternatīva nekā cigaretes, tāpēc to pārdošana nebūtu jāaizliedz. Turklāt šie pamatojumi ir balstīti uz pētījumiem, kas sponsorēti vai saistīti ar produktu ražotājiem. Tā kā minētie produkti ir tikai nesen parādījušies tirdzniecībā, ir nepieciešami pētījumi par to ietekmi uz mutes dobuma veselību kā arī veselību kopumā. Mūsu pētījuma mērķis ir noteikt bezdūmu tabakas izstrādājumu, nikotīna spilventiņu un elektronisko smēķēšanas ierīču ietekmi uz mutes mikrobiotu, siekalu iekaisuma biomarķieriem un mutes veselību kopumā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, ir publicēti 5 zinātniskie raksti, un promocijas darbs tiek aizstāvēts kā publikāciju kopa. Pētījuma struktūrā izdalāmas 4 sadaļas. Pirmajā sadaļā veikta respondentu anketēšana par vispārējo veselību, mutes dobuma veselības paradumiem, uzturu, dzīvesveidu, tabakas un nikotīna produktu lietošanas paradumiem. Anketēšanai sekojusi respondentu atlase pēc iekļaušanas kritērijiem un respondentu mutes dobuma izmeklēšana, siekalu paraugu un biofilmas ievākšana. Otrajā sadaļā veikta mutes dobuma klīnisko izmaiņu histopatoloģiskā un vizuālā izmeklēšana. Trešajā sadaļā veikta iekaisuma biomarķieru (IL-1, IL-6, IL-8, TNF-alpha) un LRG-1 izmeklēšana siekalu paraugos. Ceturtajā sadaļā veikta periodontālo patogēnu un citu potenciāli patogēno mutes mikroorganismu (Aggregatibacter actinomycetemcomitans, Porphyromonas gingivalis, Tannerella forsythia, Treponema denticola, Prevotella intermedia, Fusobacterium nucleatum, Fusobacterium periodonticum, Porphyromonas endodontalis, Rothia mucilaginosa) izmeklēšana siekalu paraugos, zemsmaganu un virssmaganu biofilmā. Iegūtie rezultāti liecina, ka bezdūmu tabakas un nikotīna spilventiņu lietotāji subjektīvi sūdzas par mutes sausumu un gļotādas diskomfortu. Elektronisko cigarešu un maisiņu lietotājiem raksturīga smaganu asiņošana, pastiprināta aplikuma veidošanās, smaganu recesijas, subjektīvas garšas izmaiņas un halitoze. Turklāt vietās, kur maisiņi tiek novietoti, redzamas gļotādas izmaiņas, ko klīniski var raksturot kā baltas, dažāda raupjuma un formas keratozes. Šo gļotādu paraugu histoloģiskā izmeklēšana liecina par parakeratozi ar izteikti akantotisku gļotādas sabiezēšanos, intraepiteliālu un saistaudu tūsku, hroniska iekaisuma infiltrātu. Šādas izmaiņas definējamas kā vieglas pakāpes displāzija, kas ir pirmsvēža stāvoklis. Turklāt gan bezdūmu tabakas, gan nikotīna spilventiņu lietotājiem, kam bija klīniski nosakāmas gļotādas izmaiņas, bija arī raksturīgs palielināts IL-6 daudzums siekalās. Elektronisko cigarešu, bezdūmu tabakas un nikotīna spilventiņu lietotājiem ir izmainīts siekalu mikrobiotas sastāvs – prevalē periodontālie patogēnie mikroorganismi siekalās un smaganu kabatās, tādējādi šo produktu lietošana var veicināt periodontītu. Pētījuma dati liecina, ka minētie produkti nelabvēlīgi ietekmē mutes dobuma veselību un to lietošana ir nopietns riska faktors gan periodontālo slimību, gan mutes gļotādas slimību attīstībai un kopumā mutes veselībai. Turklāt, tā kā minētie produkti salīdzinoši nesen ir parādījušies tirdzniecībā, visas ilgtermiņa ietekmes sekas mutes dobuma veselībai vēl nav zināmas.
Bezdūmu tabakas, nikotīna spilventiņu un elektronisko cigarešu ietekme uz mutes dobuma veselību. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Miļuna-Meldere, Sintija; Kroiča, Juta; Rostoka, Dagnija
Pēdējos gados ir parādījušies jauni tabakas un nikotīnu saturoši produkti, kas ar bezdūmu priekšrocībām, savu krāsaino izskatu un garšu daudzveidību izkonkurē parastās cigaretes, tādējādi kļūstot ļoti populāri ne tikai tabakas lietotāju vidū, bet arī jauniešu un bērnu vidū. Kā vieni no jaunajiem nikotīna produktiem ir nikotīna spilventiņi, kas izskata un pielietojuma ziņā ir līdzīgi bezdūmu tabakai. Neskatoties uz to, ka bezdūmu tabakas tirdzniecība Latvijā ir aizliegta, tā tiek daudz lietota sportistu vidū. Nikotīna spilventiņi vai bezdūmu tabakas maisiņi tiek novietoti zem augšējās vai apakšējās lūpas, lai panāktu tabakas, nikotīna un citu vielu absorbciju caur mutes gļotādu. Šo produktu lietošana nerada dūmus, tāpēc tos ir viegli lietot. Savukārt elektroniskās cigaretes piesaista ne tikai esošos tabakas lietotājus, lai it kā palīdzētu atmest smēķēšanu, bet piesaista arī tādus, kas tabakas produktus iepriekš nav lietojuši. Diemžēl vienreizlietojamās elektroniskās cigaretes ir plaši lietotas arī bērnu vidū, izraisot ne tikai nopietnas atkarības problēmas, bet arī veselības problēmas, kā dēļ ir nepieciešama stacionēšana slimnīcā. Sabiedrībai un amatpersonām šobrīd ir radies priekšstats no produktu ražotājiem, ka jaunie tabakas un nikotīna produkti ir daudz labāka alternatīva nekā cigaretes, tāpēc to pārdošana nebūtu jāaizliedz. Turklāt šie pamatojumi ir balstīti uz pētījumiem, kas sponsorēti vai saistīti ar produktu ražotājiem. Tā kā minētie produkti ir tikai nesen parādījušies tirdzniecībā, ir nepieciešami pētījumi par to ietekmi uz mutes dobuma veselību kā arī veselību kopumā. Mūsu pētījuma mērķis ir noteikt bezdūmu tabakas izstrādājumu, nikotīna spilventiņu un elektronisko smēķēšanas ierīču ietekmi uz mutes mikrobiotu, siekalu iekaisuma biomarķieriem un mutes veselību kopumā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, ir publicēti 5 zinātniskie raksti, un promocijas darbs tiek aizstāvēts kā publikāciju kopa. Pētījuma struktūrā izdalāmas 4 sadaļas. Pirmajā sadaļā veikta respondentu anketēšana par vispārējo veselību, mutes dobuma veselības paradumiem, uzturu, dzīvesveidu, tabakas un nikotīna produktu lietošanas paradumiem. Anketēšanai sekojusi respondentu atlase pēc iekļaušanas kritērijiem un respondentu mutes dobuma izmeklēšana, siekalu paraugu un biofilmas ievākšana. Otrajā sadaļā veikta mutes dobuma klīnisko izmaiņu histopatoloģiskā un vizuālā izmeklēšana. Trešajā sadaļā veikta iekaisuma biomarķieru (IL-1, IL-6, IL-8, TNF-alpha) un LRG-1 izmeklēšana siekalu paraugos. Ceturtajā sadaļā veikta periodontālo patogēnu un citu potenciāli patogēno mutes mikroorganismu (Aggregatibacter actinomycetemcomitans, Porphyromonas gingivalis, Tannerella forsythia, Treponema denticola, Prevotella intermedia, Fusobacterium nucleatum, Fusobacterium periodonticum, Porphyromonas endodontalis, Rothia mucilaginosa) izmeklēšana siekalu paraugos, zemsmaganu un virssmaganu biofilmā. Iegūtie rezultāti liecina, ka bezdūmu tabakas un nikotīna spilventiņu lietotāji subjektīvi sūdzas par mutes sausumu un gļotādas diskomfortu. Elektronisko cigarešu un maisiņu lietotājiem raksturīga smaganu asiņošana, pastiprināta aplikuma veidošanās, smaganu recesijas, subjektīvas garšas izmaiņas un halitoze. Turklāt vietās, kur maisiņi tiek novietoti, redzamas gļotādas izmaiņas, ko klīniski var raksturot kā baltas, dažāda raupjuma un formas keratozes. Šo gļotādu paraugu histoloģiskā izmeklēšana liecina par parakeratozi ar izteikti akantotisku gļotādas sabiezēšanos, intraepiteliālu un saistaudu tūsku, hroniska iekaisuma infiltrātu. Šādas izmaiņas definējamas kā vieglas pakāpes displāzija, kas ir pirmsvēža stāvoklis. Turklāt gan bezdūmu tabakas, gan nikotīna spilventiņu lietotājiem, kam bija klīniski nosakāmas gļotādas izmaiņas, bija arī raksturīgs palielināts IL-6 daudzums siekalās. Elektronisko cigarešu, bezdūmu tabakas un nikotīna spilventiņu lietotājiem ir izmainīts siekalu mikrobiotas sastāvs – prevalē periodontālie patogēnie mikroorganismi siekalās un smaganu kabatās, tādējādi šo produktu lietošana var veicināt periodontītu. Pētījuma dati liecina, ka minētie produkti nelabvēlīgi ietekmē mutes dobuma veselību un to lietošana ir nopietns riska faktors gan periodontālo slimību, gan mutes gļotādas slimību attīstībai un kopumā mutes veselībai. Turklāt, tā kā minētie produkti salīdzinoši nesen ir parādījušies tirdzniecībā, visas ilgtermiņa ietekmes sekas mutes dobuma veselībai vēl nav zināmas.
Pharmacogenetic Aspects of Anti-Tuberculosis Therapy in Latvian Population. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Ulanova (Igumnova), Viktorija; Ranka, Renāte; Bandere, Dace
Pharmacogenetics (PGx) plays a crucial role in personalised medicine by revealing how genetic variations influence drug response, guiding initial doses, and working in conjunction with therapeutic drug monitoring (TDM) to adjust dosing according to drug metabolism for each individual. Together, PGx and TDM work synergistically to optimise treatment, as using the patient’s PGx profile and up-to-date patient data on drug levels in the systemic circulation enables precision, effectiveness and safety of treatment, moving away from a one-size-fits-all approach to a more individualised strategy. Tuberculosis (TB) is an infectious disease caused by Mycobacterium tuberculosis (Mtb), which is transmitted between humans through the respiratory tract, most commonly affecting the lungs. TB is a major global public health challenge and social threat worldwide. With the increasing population mobility and travel, TB strains, including drug-resistant variants, are easily disseminated worldwide. The implementation of personalised medicine strategies may help to ensure the effectiveness of existing treatments, promptly identify those patients most likely to develop adverse drug reactions (ADRs), and reduce the likelihood of acquired drug resistance in Mtb, thus playing an important role in the global fight against TB. This Thesis describes the PGx aspects of TB treatment focusing on the Latvian population. Isoniazid (INH) is a cornerstone of the standard regimen for the treatment of drug-susceptible TB (DS-TB). However, the variability in pharmacokinetic (PK) parameters and drug plasma levels may affect drug response and lead to ADRs including a drug-induced hepatotoxicity (DIH). This Thesis primarily investigates the impact of changes in INH PK parameters due to genetic variability in three genes encoding INH-metabolising enzymes, together with a number of patient-related factors, on the response to anti-TB treatment and the risk of DIH in patients with DS-TB. In particular, the N-acetyltransferase 2 (NAT2) haplotype, referred to as acetylator status, and the genotype of glutathione S-transferase M1 class (GSTM1) were assessed in TB patients. Additionally, a new next-generation sequencing-based method for full-length cytochrome P450 family 2 subfamily E member 1 (CYP2E1) gene analysis was designed and evaluated to determine whether CYP2E1 gene variants are of clinical significance. Aminoglycosides (AGs) are potent, broad-spectrum antibiotics, which remain important drugs in the treatment of multidrug-resistant TB. AG-induced hearing loss (AIHL) is a well-recognised ADR with rapid, profound, and irreversible hearing loss that can occur in predisposed individuals. The MT-RNR1 gene, encoding the mitochondrial ribosomal 12S subunit, is particularly susceptible to gene variants associated with AIHL. In this Thesis, the prevalence of AIHL-related MT-RNR1 gene variants was investigated in the Baltic-speaking ethnic Latvian population in comparison to the general population worldwide in order to improve the accuracy and safety of treatment with AGs. This Thesis is presented as a comprehensive compilation of peer-reviewed publications, summarising advancements in personalised TB medicine. Specifically, it focuses on identifying and characterising the factors that contribute to variations in drug response and safety through comprehensive analysis of the PGx and PK data in TB patients. This approach could provide us with an opportunity to advance therapeutic decision-making. The inclusion of profiling of INH and its two main metabolites in clinical studies, together with PGx screening, could be beneficial in determining optimal dosing strategies, tailoring treatment regimens, and fostering a patient-centred healthcare approach for TB patients, challenging the current paradigm of modern public health.
Pharmacogenetic Aspects of Anti-Tuberculosis Therapy in Latvian Population. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Ulanova (Igumnova), Viktorija; Ranka, Renāte; Bandere, Dace
Pharmacogenetics (PGx) plays a crucial role in personalised medicine by revealing how genetic variations influence drug response, guiding initial doses, and working in conjunction with therapeutic drug monitoring (TDM) to adjust dosing according to drug metabolism for each individual. Together, PGx and TDM work synergistically to optimise treatment, as using the patient’s PGx profile and up-to-date patient data on drug levels in the systemic circulation enables precision, effectiveness and safety of treatment, moving away from a one-size-fits-all approach to a more individualised strategy. Tuberculosis (TB) is an infectious disease caused by Mycobacterium tuberculosis (Mtb), which is transmitted between humans through the respiratory tract, most commonly affecting the lungs. TB is a major global public health challenge and social threat worldwide. With the increasing population mobility and travel, TB strains, including drug-resistant variants, are easily disseminated worldwide. The implementation of personalised medicine strategies may help to ensure the effectiveness of existing treatments, promptly identify those patients most likely to develop adverse drug reactions (ADRs), and reduce the likelihood of acquired drug resistance in Mtb, thus playing an important role in the global fight against TB. This Thesis describes the PGx aspects of TB treatment focusing on the Latvian population. Isoniazid (INH) is a cornerstone of the standard regimen for the treatment of drug-susceptible TB (DS-TB). However, the variability in pharmacokinetic (PK) parameters and drug plasma levels may affect drug response and lead to ADRs including a drug-induced hepatotoxicity (DIH). This Thesis primarily investigates the impact of changes in INH PK parameters due to genetic variability in three genes encoding INH-metabolising enzymes, together with a number of patient-related factors, on the response to anti-TB treatment and the risk of DIH in patients with DS-TB. In particular, the N-acetyltransferase 2 (NAT2) haplotype, referred to as acetylator status, and the genotype of glutathione S-transferase M1 class (GSTM1) were assessed in TB patients. Additionally, a new next-generation sequencing-based method for full-length cytochrome P450 family 2 subfamily E member 1 (CYP2E1) gene analysis was designed and evaluated to determine whether CYP2E1 gene variants are of clinical significance. Aminoglycosides (AGs) are potent, broad-spectrum antibiotics, which remain important drugs in the treatment of multidrug-resistant TB. AG-induced hearing loss (AIHL) is a well-recognised ADR with rapid, profound, and irreversible hearing loss that can occur in predisposed individuals. The MT-RNR1 gene, encoding the mitochondrial ribosomal 12S subunit, is particularly susceptible to gene variants associated with AIHL. In this Thesis, the prevalence of AIHL-related MT-RNR1 gene variants was investigated in the Baltic-speaking ethnic Latvian population in comparison to the general population worldwide in order to improve the accuracy and safety of treatment with AGs. This Thesis is presented as a comprehensive compilation of peer-reviewed publications, summarising advancements in personalised TB medicine. Specifically, it focuses on identifying and characterising the factors that contribute to variations in drug response and safety through comprehensive analysis of the PGx and PK data in TB patients. This approach could provide us with an opportunity to advance therapeutic decision-making. The inclusion of profiling of INH and its two main metabolites in clinical studies, together with PGx screening, could be beneficial in determining optimal dosing strategies, tailoring treatment regimens, and fostering a patient-centred healthcare approach for TB patients, challenging the current paradigm of modern public health.
Prettuberkulozes terapijas farmakoģenētiskie aspekti Latvijas populācijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Ulanova (Igumnova), Viktorija; Ranka, Renāte; Bandere, Dace
Farmakoģenētikai (angl. PGx) ir izšķiroša nozīme personalizētajā medicīnā, jo tā palīdz atklāt, kā ģenētiskās variācijas ietekmē pacienta reakciju uz zālēm. Tas ļauj precīzāk noteikt sākotnējās zāļu devas, un apvienojot ar zāļu terapeitisko uzraudzību (angl. TDM) pielāgot zāļu devu katram pacientam, balstoties uz viņu individuālo zāļu metabolismu. PGx un TDM darbojas sinerģiski, lai optimizētu ārstēšanu, nodrošinot ārstēšanas precizitāti, efektivitāti un drošumu. Pacienta PGx profila kombinēšana ar aktuāliem datiem par zāļu līmeni sistēmiskajā cirkulācijā ļauj pāriet no pieejas "viens izmērs der visiem" uz individualizētām terapijas stratēģijām. Tuberkuloze (TB) ir infekcijas slimība, ko izraisa mikobaktērija Mycobacterium tuberculosis (Mtb). TB izplatās gaisa pilienu ceļā no cilvēka uz cilvēku un visbiežāk skar plaušas. Šī infekcija ir nozīmīga globāla sabiedrības veselības problēma un sociāls drauds. Pieaugot iedzīvotāju mobilitātei un ceļotāju migrācijai, Mtb celmi, tostarp pret zālēm rezistenti varianti, viegli izplatās visā pasaulē. Personalizētās medicīnas stratēģiju ieviešana var būtiski uzlabot esošās ārstēšanas efektivitāti, savlaicīgi identificējot pacientus ar augstu zāļu nevēlamu blakusparādību (angl. ADRs) risku, kā arī samazināt zāļu rezistences rašanās iespējas pret Mtb. Šāda pieeja spēlē nozīmīgu lomu globālajā cīņā pret TB. Šajā disertācijā ir aprakstīti TB ārstēšanas PGx aspekti ar īpašu uzsvaru uz Latvijas iedzīvotājiem. Izoniazīds (angl. INH) ir standarta ārstēšanas shēmas stūrakmens pret zālēm jūtīgās TB (angl. DS-TB) gadījumos. Tomēr farmakokinētisko (angl. PK) parametru un zāļu līmeņa mainīgums asins plazmā var ietekmēt TB ārstēšanas efektivitāti vai izraisīt ADRs, piemēram, zāļu izraisītu aknu bojājumu (angl. DIH). Šajā promocijas darbā galvenā uzmanība tika pievērsta INH PK parametru izmaiņām, ko izraisa INH metabolizējošo enzīmu kodējošo gēnu ģenētiskā variabilitāte un dažādi ar pacientu saistīti faktori, analizējot to ietekmi uz terapijas atbildes reakciju un DIH attīstības risku pacientiem ar DS-TB. Īpašs uzsvars tika likts uz N-acetiltransferāzes 2 (NAT2) acetilatora statusu, glutationa S-transferāzes M1 klases (GSTM1) genotipu. Turklāt tika izstrādāta un izvērtēta jauna metode, kas balstīta uz nākamās paaudzes sekvencēšanu, lai veiktu pilna garuma citohroma P450 2. saimes E apakšsaimes 1. locekļa (CYP2E1) gēna analīzi. Šī pieeja tika izmantota, lai novērtētu, vai vairāku reģionu CYP2E1 gēna variantiem ir klīniskā nozīme. Aminoglikozīdi (AG) ir spēcīgas plaša spektra antibiotikas, kurām joprojām ir būtiska loma multirezistentās TB ārstēšanā. Tomēr AG izraisīts dzirdes zudums (angl. AIHL) ir labi pazīstama un atzīta ADR. Tas izpaužas kā ātrs, dziļš un neatgriezenisks dzirdes zudums, kas īpaši bieži novērojamas pacientiem ar ģenētisku predispozīciju. MT-RNR1 gēns, kas kodē mitohondriālo ribosomālo 12S apakšvienību, ir īpaši uzņēmīgs pret gēna variantiem, kas saistīti ar AIHL. Šajā promocijas darbā tika pētīta ar AIHL saistītu MT-RNR1 gēna variantu prevalence Latvijas populācijā un salīdzināta ar globālajām populācijām. Pētījuma mērķis bija sekmēt AG lietošanas drošumu un veicināt ārstēšanas precizitāti. Šī disertācija ir veidota kā visaptveroša recenzētu publikāciju kopa, kurā apkopoti pētījumi personalizētās medicīnas jomā. Tajā īpaša uzmanība pievērsta faktoriem, kas ietekmē zāļu atbildes reakcijas un drošuma atšķirības, kā arī šo faktoru identificēšanai un raksturošanai, izmantojot visaptverošu PGx un PK datu analīzi pacientiem ar TB. Šāda pieeja var sniegt nozīmīgu ieguldījumu terapeitisko lēmumu pieņemšanā. INH un tā divu galveno metabolītu koncentrācijas uzraudzība un PGx skrīninga iekļaušana klīniskajos pētījumos varētu būt lietderīga optimālu dozēšanas stratēģiju noteikšanai, ārstēšanas režīmu pielāgošanai un pacientu orientētas veselības aprūpes pieejas veicināšanai pacientiem ar TB. Šis darbs izaicina pašreizējo modernās sabiedrības veselības aprūpes paradigmu, piedāvājot personalizētākas un efektīvākas ārstēšanas iespējas.
Polifenolus saturošu augu ekstraktu antioksidatīvā un antibakteriālā iedarbība pret govs mastīta izraisītājiem. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Teterovska (Šukele), Renāte; Bandere, Dace; Koka, Rudīte
Govs mastīts ir bakteriāls tesmeņa iekaisums, ko parasti ārstē ar antibiotikām. Slimības ārstēšana un antibiotiku atliekvielas pienā rada ievērojamus zaudējumus saimniecībām. Antibiotiku nepareiza un pārmērīga lietošana ir radījusi antibiotiku rezistenci baktērijās un rada globālus draudus veselības aprūpē. Līdz ar to tiek meklēti alternatīvi risinājumi mastīta profilaksei un ārstēšanai. Ārstniecības augi ir izmantoti gadsimtiem ilgi tautas medicīnā arī dzīvnieku aprūpē ne tikai to antibakteriālo īpašību dēļ, bet arī antioksidantu īpašību, kas veicina atveseļošanos. Diemžēl trūkst pētījumu par pielietojumu veterinārā medicīnā. Šī pētījuma mērķis bija noteikt augu ekstraktu polifenolu sastāvu un to farmakoloģiskos efektus mastīta ārstēšanā. Pētījumā tika izmantoti žāvētu augu ekstrakti (ozola miza, biškrēsliņa zieds un lapa, virša laksts), kas pagatavoti, macerējot ar 30 %, 50 %, 70 % etalonu vai acetonu. Pēc ekstrakcijas šķīdumi tika ietvaicēti un liofilizēti. Tika noteikts kopējais polifenolu, flavonoīdu un miecvielu daudzums ekstraktos. Izmantojot Furjē transformācijas infrasarkanā starojuma spektrometriju (FTIR) un augstas precizitātes šķīdumu hromatogrāfiju (HPLC), raksturots augu polifenolu sastāvs. Izmantojot mikroatšķaidīšanas metodes, noteikta augu ekstraktu antibakteriālā darbība pret govs mastīta izraisītājiem Escherichia coli, Streptococcus agalactiae, Streptococcus uberis, Serratia liquefaciens, Staphylococcus aureus, un divām references kultūrām: S. aureus un E.coli. Visi analizētie ekstrakti saturēja ievērojamu daudzumu polifenolu tipa savienojumu, arī iepriekš mazāk aprakstītās miecvielas, kurām piemīt būtiskas farmakoloģiskas īpašības. Ekstraktu sastāvs un aktivitāte ir saistāma ar izvēlēto šķīdinātāju veidu un koncentrāciju. Visiem ekstraktiem bija nozīmīgs efekts pret S. aureus, bet pret pārējiem mastīta ierosinātājiem rezultāts bija atkarīgs no auga un ekstrakta veida. Augu ekstraktiem piemīt arī antioksidantu īpašības, kas saistāms ar polifenoliem to sastāvā. Ozola mizas, viršu lakstu, biškrēsliņu lapu un ziedu ekstraktiem ir antibakteriālas un antioksidanta īpašības pret mastīta izraistītājiem in vitro, un to var izmantot veterināra produkta izveidē.
Antibacterial activity against bovine mastitis-inducing pathogens and antiradical activity of polyphenolic-compounds-containing plant extracts. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Teterovska (Šukele), Renāte; Bandere, Dace; Koka, Rudīte
Bovine mastitis is an infectious disease of the cow’s udder, which is usually treated with antibiotics. The overuse and misuse of antibiotics has led to the widespread development of bacterial resistance. Restrictions on the use of antibiotics create a need for alternative treatments and prophylactic measures to reduce the incidence and spread of mastitis. Antioxidant properties of plants – ability to scavenge free radicals, help animals recover and heal faster. Herbal medicine has been used traditionally by farmers for centuries to treat infectious and chronic diseases. However, there is little scientific evidence on the veterinary use of plant extracts. The Thesis aims to provide information on the use of plant extracts against bovine mastitis pathogens, their antiradical activity and to characterise their polyphenolic content. The dried plant material was extracted with 30 %, 50 %, 70 % ethanol and acetone and then freeze-dried for further analysis. The total phenolic, flavonoid, and tannin contents were determined by spectroscopic methods. Fourier transform infrared spectroscopy and high-performance liquid chromatography were used to characterise the chemical composition of the extracts. Clinical isolates inducing bovine mastitis (Escherichia coli, Streptococcus agalactiae, Streptococcus uberis, Serratia liquefaciens, Staphylococcus aureus) and reference cultures of S. aureus and E. coli were used for antibacterial tests. All extracts were screened for their antibacterial activity using a disc diffusion test, and the minimum inhibitory concentration and the minimum bactericidal concentration were determined for the most effective extracts. The antiradical activity was determined using the 2,2-diphenyl-1-picrylhydrazyl (DPPH) assay. The type of solvent affected the amount of phenolics extracted and the pharmacological effects of the extracts. The plants contained comparable amounts of tannins, which are not often reported in studies but have pharmacological activities. The acetone extracts had a higher total phenolic content and a higher total flavonoid content. All the plant extracts analysed were effective against S. aureus, but the effect against other bovine mastitis pathogens varied by the type of extract used. The types of phenolic compounds present in these plant extracts have a significant impact on the antioxidant activity. The bark of Q. robur and the herbs of C. vulgaris, and the flower and leaf of T. vulgare had good antioxidant and antibacterial potential. Plant extracts have promising pharmacological effects in vitro for the development of a product for bovine mastitis.
Antibacterial activity against bovine mastitis-inducing pathogens and antiradical activity of polyphenolic-compounds-containing plant extracts. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Teterovska (Šukele), Renāte; Bandere, Dace; Koka, Rudīte
Bovine mastitis is an infectious disease of the cow’s udder, which is usually treated with antibiotics. The overuse and misuse of antibiotics has led to the widespread development of bacterial resistance. Restrictions on the use of antibiotics create a need for alternative treatments and prophylactic measures to reduce the incidence and spread of mastitis. Antioxidant properties of plants – ability to scavenge free radicals, help animals recover and heal faster. Herbal medicine has been used traditionally by farmers for centuries to treat infectious and chronic diseases. However, there is little scientific evidence on the veterinary use of plant extracts. The Thesis aims to provide information on the use of plant extracts against bovine mastitis pathogens, their antiradical activity and to characterise their polyphenolic content. The dried plant material was extracted with 30 %, 50 %, 70 % ethanol and acetone and then freeze-dried for further analysis. The total phenolic, flavonoid, and tannin contents were determined by spectroscopic methods. Fourier transform infrared spectroscopy and high-performance liquid chromatography were used to characterise the chemical composition of the extracts. Clinical isolates inducing bovine mastitis (Escherichia coli, Streptococcus agalactiae, Streptococcus uberis, Serratia liquefaciens, Staphylococcus aureus) and reference cultures of S. aureus and E. coli were used for antibacterial tests. All extracts were screened for their antibacterial activity using a disc diffusion test, and the minimum inhibitory concentration and the minimum bactericidal concentration were determined for the most effective extracts. The antiradical activity was determined using the 2,2-diphenyl-1-picrylhydrazyl (DPPH) assay. The type of solvent affected the amount of phenolics extracted and the pharmacological effects of the extracts. The plants contained comparable amounts of tannins, which are not often reported in studies but have pharmacological activities. The acetone extracts had a higher total phenolic content and a higher total flavonoid content. All the plant extracts analysed were effective against S. aureus, but the effect against other bovine mastitis pathogens varied by the type of extract used. The types of phenolic compounds present in these plant extracts have a significant impact on the antioxidant activity. The bark of Q. robur and the herbs of C. vulgaris, and the flower and leaf of T. vulgare had good antioxidant and antibacterial potential. Plant extracts have promising pharmacological effects in vitro for the development of a product for bovine mastitis.
Depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežums, tā izmaiņas un saistītie faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Valaine, Laura; Briģis, Ģirts
Ievads. 2020. gada 11. martā pasaulē tika izsludināta Covid-19 pandēmija. Jau pandēmijas sākumā bija redzams, ka medicīnas personāla psihiskā veselība, tātad arī veselības aprūpes sistēmas funkcionēšana, tiek būtiski negatīvi ietekmēta. Pandēmijas sākumposmā publicētie pētījumi bija šķērsgriezuma dizaina, un pētnieki atzīmēja bažas, ka psihiskās veselības stāvoklis dinamikā varētu pasliktināties. Ņemot vērā, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma jau pirms pandēmijas bija pakļauta vairākiem riskiem, ir svarīgi izvērtēt Latvijas medicīnas personāla psihiskās veselības dinamiku pandēmijas laikā un noteikt ar psihiskās veselības rādītāju izmaiņām saistītos faktorus – sociāldemogrāfiskos, darba vides un personību raksturojošos, īpašu vērību pievēršot pašcieņas nozīmei. Darba mērķis ir noteikt depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežumu Latvijas medicīnas personāla populācijā Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā, tā izmaiņas dinamikā un saistītos faktorus. Materiāli un metodes. Pētījuma uzbūvi veido kvantitatīvs šķērsgriezuma apsekojums ar turpmāku iekļauto personu sekojumu laikā septiņās datu ievākšanas kārtās (T0–T6). Pirmā datu ievākšanas kārta (T0) notika laikā no 2020. gada 28. aprīļa līdz 2020. gada 2. jūnijam. Otrā datu ievākšanas kārta jeb T1 notika trīs mēnešus pēc T0 (07.–09.2020.), T2 – sešus mēnešus pēc T0 (10.–12.2020.), T3 – 10 mēnešus pēc T0 (03.2021.), T4 – 13 mēnešus pēc T0 (06.2021.), T5 – 16 mēnešus pēc T0 (09.2021.) un T6 – 19 mēnešus pēc T0 (12.2021.). Pētījumā izmantota personu izdevīguma izlase. Izlases veidošanā pārstāvētas dažādas ārstniecības iestādes: ģimenes ārsta prakses, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, SIA “RSU Stomatoloģijas institūts”, III–V līmeņa stacionāri. Dalībai pētījumā tika uzrunāti ārsti, ārstu palīgi, māsas un cits medicīnas personāls. Pirmās kārtas datu ievākšana notika divos formātos – papīra formātā un elektroniskā formātā, apsekojuma datu ievākšana notika elektroniskā formātā. Sekojums laikā tika veikts tikai tiem respondentiem, kuri piedalījās pirmajā šķērsgriezuma apsekojumā un bija norādījuši savu kontaktinformāciju kā apstiprinājumu dalībai tālākā pētījumā ar elektronisku aptauju palīdzību. Pētījuma gaitā jauni pētījuma dalībnieki netika iekļauti. Pētījums notika ar pašaizpildāmas anketas palīdzību, kurā iekļauti jautājumi par sociāldemogrāfisko stāvokli, darba vides un personību raksturojošiem faktoriem, depresijas simptomu aptauja, ģeneralizētas trauksmes simptomu aptauja un pašcieņas aptauja. No aprakstošās statistikas metodēm tika izmantota mediānas, starpkvartiļu ranga, biežuma aprēķināšana, proporciju un šķērstabulu analīze. Atšķirību noteikšanai tika izmantots hī kvadrāta tests. Izredžu attiecības (odds ratio) un 95 % ticamības intervāls tika noteikts ar binārās loģistiskās regresijas analīzi. Incidence un izdzīvotība tika noteikta ar Kaplana-Meijera izdzīvotības funkciju. Lai identificētu faktorus, kas saistīti ar izredzēm attīstīties jauniem klīniski nozīmīgas depresijas un ģeneralizētas trauksmes gadījumiem, tika lietots vispārinātais lineārais jauktais modelis. Pētījuma datu apstrādei tika izmantota statistikas datorprogrammas IBM SPSS 29. versija un Jamovi 4.1 versija. Rezultāti aprakstīti pēc STROBE vadlīnijām. Rezultāti. Datu analīzē tika iekļauti 844 respondenti no pirmās pētījuma kārtas. Covid- 19 ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 24,9 % (n = 208) un klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 17,3 % (n = 145). Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, augstāks izglītības līmenis, darbs ģimenes ārsta praksē un lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu, izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē un hobija neesamību. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, lielāks darba stāžs, darbs ģimenes ārsta praksē un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu un izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatības pieaugumam novērojama saistība ar Covid-19 infekcijas saslimstības rādītājiem. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu prevalences pieaugums pret izejas datiem ir vērojams sešus mēnešus pēc pirmās Covid-19 ārkārtējās situācijas sākuma (attiecīgi p < 0,001; 0 < 0,001). Pētījuma datu ievākšanas laikā depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība neatgriezās izejas datu līmenī. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu incidence pētījuma izlasē ir 48,0 %. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence pētījuma izlasē ir 43,0 %. Lielāks vecums ir saistīts ar mazāku depresijas simptomu attīstības risku. Pētījuma dalībniekiem 2. līmeņa un augstāka izglītība ir saistīta ar 30,0 % zemāku depresijas simptomu attīstības risku. Darbs ģimenes ārsta praksē ir saistīts ar 89,0 % lielāku risku, savukārt darbs stomatoloģijā ir saistīts ar 43,0 % mazāku depresijas simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Vīriešiem depresijas simptomu attīstības risks ir par 25,0 % mazāks nekā sievietēm. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 82,0 % lielāks risks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 61,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondentiem, kuri darba vidē izjūt vairāk patīkamu emociju, ir par 28,0 % mazāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks nekā respondentiem, kuri darba vidē neizjūt patīkamas emocijas. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir 29,0 % lielāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks. Ar ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku medicīnas personāla populācijā ir saistīts dzimums un darba vieta. Vīriešiem ir par 33,0 % mazāks risks ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā sievietēm. Darbs ĢĀP ir saistīts ar 93,0 % lielāku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Darbs Stomatoloģijā ir saistīts ar 55,0 % zemāku risku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā darbs stacionārā un NMPD. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 75,0 % lielāka risks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 44,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir par 40,0 % lielāks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risks. Secinājumi. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība medicīnas personāla populācijā Covid-19 pirmās ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā ir augsta un dinamikā pieaug. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā ir augsta un ir saistīta ar Covid-19 infekcijas izplatības izmaiņām. Pazemināta pašcieņa, darba vidē izjustas nepatīkamas emocijas, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, darbs ģimenes ārsta praksē un vairāk nekā 40 darba stundas nedēļā ir klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu riska faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā.
Depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežums, tā izmaiņas un saistītie faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Valaine, Laura; Briģis, Ģirts
Ievads. 2020. gada 11. martā pasaulē tika izsludināta Covid-19 pandēmija. Jau pandēmijas sākumā bija redzams, ka medicīnas personāla psihiskā veselība, tātad arī veselības aprūpes sistēmas funkcionēšana, tiek būtiski negatīvi ietekmēta. Pandēmijas sākumposmā publicētie pētījumi bija šķērsgriezuma dizaina, un pētnieki atzīmēja bažas, ka psihiskās veselības stāvoklis dinamikā varētu pasliktināties. Ņemot vērā, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma jau pirms pandēmijas bija pakļauta vairākiem riskiem, ir svarīgi izvērtēt Latvijas medicīnas personāla psihiskās veselības dinamiku pandēmijas laikā un noteikt ar psihiskās veselības rādītāju izmaiņām saistītos faktorus – sociāldemogrāfiskos, darba vides un personību raksturojošos, īpašu vērību pievēršot pašcieņas nozīmei. Darba mērķis ir noteikt depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežumu Latvijas medicīnas personāla populācijā Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā, tā izmaiņas dinamikā un saistītos faktorus. Materiāli un metodes. Pētījuma uzbūvi veido kvantitatīvs šķērsgriezuma apsekojums ar turpmāku iekļauto personu sekojumu laikā septiņās datu ievākšanas kārtās (T0–T6). Pirmā datu ievākšanas kārta (T0) notika laikā no 2020. gada 28. aprīļa līdz 2020. gada 2. jūnijam. Otrā datu ievākšanas kārta jeb T1 notika trīs mēnešus pēc T0 (07.–09.2020.), T2 – sešus mēnešus pēc T0 (10.–12.2020.), T3 – 10 mēnešus pēc T0 (03.2021.), T4 – 13 mēnešus pēc T0 (06.2021.), T5 – 16 mēnešus pēc T0 (09.2021.) un T6 – 19 mēnešus pēc T0 (12.2021.). Pētījumā izmantota personu izdevīguma izlase. Izlases veidošanā pārstāvētas dažādas ārstniecības iestādes: ģimenes ārsta prakses, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, SIA “RSU Stomatoloģijas institūts”, III–V līmeņa stacionāri. Dalībai pētījumā tika uzrunāti ārsti, ārstu palīgi, māsas un cits medicīnas personāls. Pirmās kārtas datu ievākšana notika divos formātos – papīra formātā un elektroniskā formātā, apsekojuma datu ievākšana notika elektroniskā formātā. Sekojums laikā tika veikts tikai tiem respondentiem, kuri piedalījās pirmajā šķērsgriezuma apsekojumā un bija norādījuši savu kontaktinformāciju kā apstiprinājumu dalībai tālākā pētījumā ar elektronisku aptauju palīdzību. Pētījuma gaitā jauni pētījuma dalībnieki netika iekļauti. Pētījums notika ar pašaizpildāmas anketas palīdzību, kurā iekļauti jautājumi par sociāldemogrāfisko stāvokli, darba vides un personību raksturojošiem faktoriem, depresijas simptomu aptauja, ģeneralizētas trauksmes simptomu aptauja un pašcieņas aptauja. No aprakstošās statistikas metodēm tika izmantota mediānas, starpkvartiļu ranga, biežuma aprēķināšana, proporciju un šķērstabulu analīze. Atšķirību noteikšanai tika izmantots hī kvadrāta tests. Izredžu attiecības (odds ratio) un 95 % ticamības intervāls tika noteikts ar binārās loģistiskās regresijas analīzi. Incidence un izdzīvotība tika noteikta ar Kaplana-Meijera izdzīvotības funkciju. Lai identificētu faktorus, kas saistīti ar izredzēm attīstīties jauniem klīniski nozīmīgas depresijas un ģeneralizētas trauksmes gadījumiem, tika lietots vispārinātais lineārais jauktais modelis. Pētījuma datu apstrādei tika izmantota statistikas datorprogrammas IBM SPSS 29. versija un Jamovi 4.1 versija. Rezultāti aprakstīti pēc STROBE vadlīnijām. Rezultāti. Datu analīzē tika iekļauti 844 respondenti no pirmās pētījuma kārtas. Covid- 19 ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 24,9 % (n = 208) un klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 17,3 % (n = 145). Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, augstāks izglītības līmenis, darbs ģimenes ārsta praksē un lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu, izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē un hobija neesamību. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, lielāks darba stāžs, darbs ģimenes ārsta praksē un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu un izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatības pieaugumam novērojama saistība ar Covid-19 infekcijas saslimstības rādītājiem. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu prevalences pieaugums pret izejas datiem ir vērojams sešus mēnešus pēc pirmās Covid-19 ārkārtējās situācijas sākuma (attiecīgi p < 0,001; 0 < 0,001). Pētījuma datu ievākšanas laikā depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība neatgriezās izejas datu līmenī. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu incidence pētījuma izlasē ir 48,0 %. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence pētījuma izlasē ir 43,0 %. Lielāks vecums ir saistīts ar mazāku depresijas simptomu attīstības risku. Pētījuma dalībniekiem 2. līmeņa un augstāka izglītība ir saistīta ar 30,0 % zemāku depresijas simptomu attīstības risku. Darbs ģimenes ārsta praksē ir saistīts ar 89,0 % lielāku risku, savukārt darbs stomatoloģijā ir saistīts ar 43,0 % mazāku depresijas simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Vīriešiem depresijas simptomu attīstības risks ir par 25,0 % mazāks nekā sievietēm. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 82,0 % lielāks risks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 61,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondentiem, kuri darba vidē izjūt vairāk patīkamu emociju, ir par 28,0 % mazāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks nekā respondentiem, kuri darba vidē neizjūt patīkamas emocijas. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir 29,0 % lielāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks. Ar ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku medicīnas personāla populācijā ir saistīts dzimums un darba vieta. Vīriešiem ir par 33,0 % mazāks risks ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā sievietēm. Darbs ĢĀP ir saistīts ar 93,0 % lielāku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Darbs Stomatoloģijā ir saistīts ar 55,0 % zemāku risku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā darbs stacionārā un NMPD. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 75,0 % lielāka risks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 44,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir par 40,0 % lielāks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risks. Secinājumi. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība medicīnas personāla populācijā Covid-19 pirmās ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā ir augsta un dinamikā pieaug. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā ir augsta un ir saistīta ar Covid-19 infekcijas izplatības izmaiņām. Pazemināta pašcieņa, darba vidē izjustas nepatīkamas emocijas, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, darbs ģimenes ārsta praksē un vairāk nekā 40 darba stundas nedēļā ir klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu riska faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā.
Prevalence of Depression and Generalised Anxiety Symptoms, Prevalence Changes and Associated Factors in Population of Healthcare Workers during Covid-19 Pandemic in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Valaine, Laura; Briģis, Ģirts
Introduction. On 11 March 2020, the Covid-19 pandemic was declared worldwide. From the very beginning of the pandemic, it was clear that the mental health of medical personnel, and therefore the functioning of the healthcare system, would be significantly negatively affected. Early studies conducted during the initial stages of the pandemic were cross-sectional in design, with researchers expressing concern that the state of mental health might deteriorate over time. Given that the Latvian healthcare system was already facing several risks before the pandemic, it is important to assess the mental health dynamics of Latvian healthcare workers during the pandemic and identify factors associated with changes in mental health indicators – sociodemographic, work environment, and personality factors, with special attention to the role of self-esteem. Objective. The aim of the Thesis is to determine the prevalence of depression and generalised anxiety symptoms in the population of Latvian healthcare workers during the Covid-19 emergency situation, its changes in dynamics and related factors. Materials and Methods. The study design consists of a quantitative cross-sectional survey with a follow-up of participants over 7 rounds of data collection (T0–T6). The first round (T0) occurred from 28 April to 2 June 2020. The second round (T1) occurred 3 months after T0 (July–September 2020), T2 – 6 months after T0 (October–December 2020), T3 – 10 months after T0 (March 2021), T4 – 13 months after T0 (June 2021), T5 – 16 months after T0 (September 2021), and T6 – 19 months after T0 (December 2021). The participants were selected by convenience sampling – a non-probability sampling approach, representing persons from various healthcare institutions: general practitioners’ practices, State Emergency Medical Services, Rīga Stradiņš University’s Institute of Stomatology, and level III–V hospitals. Physicians, physician assistants, nurses, and other healthcare workers were invited to participate. Data collection for the first round was conducted in both paper and electronic formats, with subsequent rounds conducted electronically. Follow-up was only conducted with respondents who participated in the initial cross-sectional survey and provided their contact information to confirm their willingness to participate in further research via electronic surveys. No new participants were added in the study. The study was conducted using a self-administered questionnaire, which included questions on sociodemographic status, work environment, and personality factors, a depression symptom survey, a generalised anxiety symptom survey, and a self-esteem survey. Descriptive statistical methods such as medians, interquartile ranges, frequency calculations, proportions, and cross-tabulation analysis were used. The chi-square test was applied to determine differences. Odds ratios (OR) and 95 % confidence intervals were calculated using binary logistic regression analysis. Incidence and survival were calculated using Kaplan-Meier survival functions. A Generalised Linear Mixed Model was used to identify factors related to the chances of developing new cases of clinically significant depression and generalised anxiety. Data analysis was performed using the statistical software BM SPSS version 29 and Jamovi version 4.1. The results are described according to STROBE guidelines. Results. The data analysis included 844 respondents from the first round of the study. At the beginning of the Covid-19 state of emergency in Latvia, the prevalence of clinically significant depressive symptoms in the study sample was 24.9 % (n = 208), and the prevalence of clinically significant generalised anxiety symptoms was 17.3 % (n = 145). After adjustment for socio-demographic and occupational factors, younger age, postgraduate aducation, working in general practice, and a greater number of working hours were associated with higher odds of clinically significant depressive symptoms. Among personality factors, lower self-esteem, unpleasant emotions in the workplace, and the absence of a hobby were associated with higher odds of depressive symptoms. Regarding generalised anxiety symptoms, younger age, female gender, longer work experience, work in general practice and the State Emergency Medical Service, and working more hours were associated with higher odds of having clinically significant anxiety symptoms. Lower self-esteem and unpleasant emotions in the workplace were also associated with higher odds of generalised anxiety symptoms. An increase in the prevalence of clinically significant depressive and generalised anxiety symptoms was observed with Covid-19 infection incidence rates. The increase in prevalence compared to baseline was evident six months after the first state of emergency (p < 0.001). During the data collection period, the prevalence of depressive and generalised anxiety symptoms did not return to baseline levels. The 19-month cumulative incidence of clinically significant depressive symptoms in the sample was 48.0 %. The 19-month cumulative incidence of clinically significant generalised anxiety symptoms was 43.0 %. Older age was associated with a lower risk of developing depressive symptoms. Participants with a postgraduate education had a 30.0 % lower risk of developing depressive symptoms. Working in general practice was associated with an 89 % increased risk while working in Stomatology was associated with a 43.0 % reduced risk compared to working in a hospital or State Emergency Medical Service. Male participants had a 25 % lower risk of developing depressive symptoms than females. Those with low self-esteem had an 82 % higher risk of developing clinically significant depressive symptoms than those with high self-esteem and a 61.0 % higher risk than those with medium self-esteem. Participants who experienced more positive emotions in the workplace had a 28.0 % lower risk of developing depressive symptoms than those who did not. Respondents who experienced anger and distress at work had a 29.0 % higher risk of developing depressive symptoms. The risk of developing generalised anxiety symptoms was associated with sex and workplace. Males had a 33.0 % lower risk of developing generalised anxiety symptoms compared to females. Working in general practice was associated with a 93.0 % increased risk of generalised anxiety symptoms while working in Stomatology was associated with a 55.0 % reduced risk compared to working in a Hospital or State Emergency Medical Service. Respondents with low self-esteem had a 75.0 % higher risk of developing clinically significant generalised anxiety symptoms than those with high self-esteem, and a 44.0 % higher risk than those with medium self-esteem. Respondents who experienced anger and distress at work had a 40.0 % higher risk of developing clinically significant generalised anxiety symptoms. Conclusions. The prevalence of clinically significant symptoms of depression and generalised anxiety among healthcare workers at the beginning of the first Covid-19 state of emergency in Latvia is high and has been increasing over time. The incidence of clinically significant symptoms of depression and generalised anxiety among healthcare workers during the Covid-19 pandemic is high and is associated with changes in the spread of Covid-19 infection. Low self-esteem, unpleasant emotions experienced in the work environment, younger age, female gender, working in a general practice setting, and working more than 40 hours per week are identified as risk factors for clinically significant symptoms of depression and generalised anxiety among the health care workers during the Covid-19 pandemic in Latvia.
Role of EU Strategies and Support Programmes in Economic and Business Environment Enhancement in Central Asia. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Andersone, Līga; Muravska, Tatjana
Close EU-Central Asian relations can contribute to the economic development and strengthening of both the EU and Central Asian countries. One of the priorities of cooperation is the promotion of economic development, trade in the region and attraction of the EU investments to the region. The EU endorsed the first strategy for EU relations with Central Asia in 2007, promoting cooperation in the region. In 2019, the EU-Central Asia strategy was renewed. The novel element is cooperation in digital economy, focusing on facilitating access to manageable, open and secure broadband connectivity and digital infrastructure, including through the adoption of necessary regulatory reforms. Opening the market to foreign investors, business and investment-friendly environments would serve as a means of economic diversification and increasing foreign direct investment and competitiveness. The aim is to study the role of the EU development cooperation strategies and support programmes in enhancing the competitiveness and sustainability of the economic and business environment in the Central Asian region; to evaluate the potential for advancing the EU-Central Asia regional partnership, providing recommendations for an efficient and systematic approach for the EU and Central Asian institutions and business entities to achieve further improvements. The structure of the Thesis is determined by the aim, objectives, and logic of the research. The first Chapter covers a meta-theoretical analysis of economic development and growth concepts applying the monographically descriptive, analytical, and graphical method and a holistic approach to the methodology of the economic and business environment. The chapter specifies sustainable and competitive business environment factors from a viewpoint based on Sustainable Development goals and indicators. The second Chapter discusses results and indicators of transition to market economy, assesses the EU strategies and support programmes, their genesis and impact on sustainable economic and business development in Central Asian region. The third Chapter is devoted to the analysis of the sustainable growth and Central Asian economic and business environment based on the results of empirical research, mostly interviews with experts from the EU and Kazakhstan. The Thesis provides conclusions and recommendation related to the development of the EU-Central Asia partnership for strengthening competitiveness of Central Asian countries as beneficiaries. The main text of the Thesis is 181 pages. The list of References contains 323 sources. There are 20 Tables, 6 Boxes with essential information, 30 Figures, 3 Maps and 8 Annexes.
Role of EU Strategies and Support Programmes in Economic and Business Environment Enhancement in Central Asia. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Andersone, Līga; Muravska, Tatjana
Close EU-Central Asian relations can contribute to the economic development and strengthening of both the EU and Central Asian countries. One of the priorities of cooperation is the promotion of economic development, trade in the region and attraction of the EU investments to the region. The EU endorsed the first strategy for EU relations with Central Asia in 2007, promoting cooperation in the region. In 2019, the EU-Central Asia strategy was renewed. The novel element is cooperation in digital economy, focusing on facilitating access to manageable, open and secure broadband connectivity and digital infrastructure, including through the adoption of necessary regulatory reforms. Opening the market to foreign investors, business and investment-friendly environments would serve as a means of economic diversification and increasing foreign direct investment and competitiveness. The aim is to study the role of the EU development cooperation strategies and support programmes in enhancing the competitiveness and sustainability of the economic and business environment in the Central Asian region; to evaluate the potential for advancing the EU-Central Asia regional partnership, providing recommendations for an efficient and systematic approach for the EU and Central Asian institutions and business entities to achieve further improvements. The structure of the Thesis is determined by the aim, objectives, and logic of the research. The first Chapter covers a meta-theoretical analysis of economic development and growth concepts applying the monographically descriptive, analytical, and graphical method and a holistic approach to the methodology of the economic and business environment. The chapter specifies sustainable and competitive business environment factors from a viewpoint based on Sustainable Development goals and indicators. The second Chapter discusses results and indicators of transition to market economy, assesses the EU strategies and support programmes, their genesis and impact on sustainable economic and business development in Central Asian region. The third Chapter is devoted to the analysis of the sustainable growth and Central Asian economic and business environment based on the results of empirical research, mostly interviews with experts from the EU and Kazakhstan. The Thesis provides conclusions and recommendation related to the development of the EU-Central Asia partnership for strengthening competitiveness of Central Asian countries as beneficiaries. The main text of the Thesis is 181 pages. The list of References contains 323 sources. There are 20 Tables, 6 Boxes with essential information, 30 Figures, 3 Maps and 8 Annexes.
ES stratēģiju un atbalsta programmu loma ekonomikas un uzņēmējdarbības vides uzlabošanā Centrālāzijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Andersone, Līga; Muravska, Tatjana
Ciešas ES un CA valstu attiecības var veicināt gan ES, gan Centrālāzijas valstu ekonomisko attīstību un nostiprināšanos. Viena no sadarbības prioritātēm ir ekonomiskās attīstības veicināšana, tirdzniecība reģionā un ES investīciju piesaiste reģionam. 2007. gadā ES apstiprināja pirmo stratēģiju ES attiecībām ar Centrālāziju, veicinot sadarbību reģionā. 2019. gadā tika atjaunota ES-Centrālāzijas stratēģija. Jauns elements ir sadarbība digitālajā ekonomikā, koncentrējoties uz piekļuves atvieglošanu pārvaldāmam, atvērtam un drošam platjoslas savienojumam un digitālajai infrastruktūrai, tostarp pieņemot nepieciešamās regulatīvās reformas. Tirgus atvēršana ārvalstu investoriem, uzņēmējdarbībai un investīcijām labvēlīga vide kalpotu kā līdzeklis ekonomikas diversifikācijai un ārvalstu tiešo investīciju un konkurētspējas palielināšanai. Darba mērķis ir izpētīt ES attīstības sadarbības stratēģiju un atbalsta programmu lomu ekonomiskās un uzņēmējdarbības vides konkurētspējas un ilgtspējas veicināšanā Centrālāzijas reģionā; izvērtēt ES un Centrālāzijas reģionālās partnerības tālākas virzības potenciālu, sniedzot ieteikumus efektīvai un sistemātiskai pieejai ES un Centrālāzijas institūcijām un uzņēmējiem tālākiem uzlabojumiem. Darba struktūru nosaka pētījuma mērķis, uzdevumi un tā loģika. Pirmajā nodaļā tiek veikta ekonomikas attīstības un izaugsmes koncepciju metateorētiskā analīze, izmantojot monogrāfiski aprakstošo, analītisko un grafisko metodi un holistisko pieeju ekonomiskās un uzņēmējdarbības vides metodoloģijai. Nodaļā tiek precizēti ilgtspējīgi un konkurētspējīgi uzņēmējdarbības vides faktori no ilgtspējīgas attīstības mērķu un indikatoru viedokļa. Otrajā nodaļā tiek aplūkoti pārejas uz tirgus ekonomiku rezultāti un tās indikatori, izvērtētas ES stratēģijas un atbalsta programmas, to ģenēze un ietekme uz ekonomisko un uzņēmējdarbības ilgtspējīgu attīstību Centrālāzijas reģionā. Trešā nodaļa veltīta ilgtspējīgas izaugsmes un Centrālāzijas ekonomiskās un uzņēmējdarbības vides analīzei, pamatojoties uz empīrisko pētījumu rezultātiem, galvenokārt, ekspertu no ES un Kazahstānas intervijām. Darbā sniegti secinājumi un ieteikumi ES-Centrālāzijas partnerības attīstības veicināšanai un Centrālāzijas valstu, kā palīdzības saņēmējvalstu, konkurētspējas stiprināšanai. Darba teksts ir 181 lappuse. Literatūras sarakstā ir 323 avoti. Pavisam darbā ir 20 tabulas, 6 informatīvas tabulas (boxes), 33 attēli un 8 pielikumi.
Tromboelastometrija mikrovaskulāro lēveru kājiņas trombozes riska novērtēšanā traumu pacientiem, kuriem tiek veikta ķirurģiska rekonstrukcija. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Stepanovs, Jevgeņijs; Vanags, Indulis; Mamaja, Biruta
Neņemot vērā attīstību tehniskajā aspektā, mikrovaskulāro lēveru kājiņas tromboze tāpat rada nozīmīgu risku. Lai gan biežāk tieši ķirurģiskas problēmas veicina lēveru kājiņas trombozi, vairākiem preoperatīvi identificējamiem faktoriem ir potenciāls ietekmēt lēveru kājiņas trombožu biežumu un transpozīcijas iznākumu. Traumas izraisītas hiperkoagulācijas diagnostika ir sarežģīta. Pēdējos gados viskoelastiskās metodes, tā skaitā rotācijas tromboelastometrija (RTE), tiek daudz izmantotas koagulācijas sistēmas aktivitātes monitorēšanai, diemžēl nav daudz pētījumu, kuros apskatīta viskoelastisko testu spēja paredzēt mikrovaskulāro lēveru kājiņas trombozi. Mūsu darba mērķis bija izvērtēt RTE spēju agrīni prognozēt mikrovaskulāro lēveru kājiņas trombozes risku pacientiem ar traumām, kuriem tiek veikta ķirurģiska rekonstrukcija, ar īpašu interesi par laika periodu, kas pagājis no traumas līdz rekonstrukcijai, sadalot pacientus divās apakšgrupās – agrīnās ķirurģijas un vēlīnās ķirurģijas. Pētījuma laikā tika ievākti katra pacienta dati par operācijas veidu, ķirurģiskajiem parametriem un demogrāfiskajiem rādītājiem. Pirms operācijas tika iegūts asins paraugs RTE un standarta koagulācijas testiem. Mēs izvērtējām galvenos mikrovaskulāro lēveru trombozes riska faktorus visā pētītajā populācijā un salīdzinājām galvenos mikrovaskulāro lēveru trombozes riska faktorus agrīnās un vēlīnās ķirurģijas apakšgrupās. Mūsu rezultāti parādīja, ka trombogēnas blakusslimības, ilgs operācijas laiks, hiperfibrinogenēmija standarta asins analīzēs un hiperkoagulācija RTE testos var novest pie augstākas pēcoperācijas mikrovaskulāro lēveru kājiņas trombozes incidences, lai gan riska faktori lēveru kājiņas trombozei var atšķirties starp agrīnās un vēlīnās ķirurģijas pacientiem. Mēs parādījām, ka RTE datu novērtējums var būt ērts līdzeklis hiperkoagulācijas noteikšanai, lai gan tā prognostiskā vērtība mainās atkarībā no pagājušā pēctraumas laika perioda. RTE konstatētā hiperkoagulācija var palielināt mikrovaskulāro lēveru trombozes iespējamību, īpaši pacientiem, kuriem tiek veikta plānveida operācija (vēlīnās ķirurģijas apakšgrupa), vēlāk nekā 30 dienas pēc traumas. Pavadošās patoloģijas, saistītas ar paaugstināto tendenci uz trombu veidošanos, arī palielina lēveru trombozes risku. Pretstatā agrīnās ķirurģijas apakšgrupā pirmo 30 dienu periodā pēc traumas svarīgāka loma mikrovaskulāro lēveru trombozes riska noteikšanā bija tieši mikrovaskulāras operācijas ilgumam. Mēs rekomendējam laikus izvērtēt katru pacientu, kuram ieplānota mikrovaskulāra brīva lēvera ķirurģija, īpašu uzmanību pievēršot datiem par laiku, kas pagājis pēc traumatiskā notikuma, pacienta slimības vēsturei un pirmsoperācijas koagulācijas testu rezultātiem, tādējādi nodrošinot rūpīgāku pirmsoperācijas izvērtēšanu un individuālus ieteikumus anestezioloģiskai un ķirurģiskai taktikai.
Thromboelastometry for Microvascular Flap Thrombosis Risk Assessment in Trauma Patients Undergoing Reconstructive Surgery. Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2025) Stepanovs, Jevgeņijs; Vanags, Indulis; Mamaja, Biruta
Despite technical progress, microvascular flap thrombosis remains a concern in reconstructive surgery. Although microvascular thrombosis is most commonly secondary to technical mishaps and/or prolonged surgical time, a number of other preoperatively identifiable factors have a potential impact on anastomotic thrombosis rate and outcome of tissue transfer. In trauma patients, diagnosing a condition of posttraumatic hypercoagulability is complex. In recent years, viscoelastic methods, including rotational thromboelastometry (RTE) have been widely used for monitoring coagulant activity, but there is a scarcity of data on its use for predicting the risks of microvascular flap thrombotic complications. The aim of the present study was to evaluate the predictive capacity of rotational thromboelastometry for early risk assessment of microvascular flap thrombosis in trauma patients undergoing reconstructive surgery with particular interest in the time period passed from trauma to reconstruction, dividing patients into two subgroups – early surgery and late surgery. During the study, demographic data, type of surgery and surgical parameters were recorded for each patient. Preoperatively, a blood sample was taken to perform RTE and standard coagulation tests. We evaluated the major risk factors for microvascular flap thrombosis in the total population studied and compared the major risk factors for microvascular flap thrombosis in subgroups of early versus late surgery. The results showed that thrombogenic co-morbidities, prolonged surgical time, hyperfibrinogenaemia and hypercoagulability in RTE may lead to a higher rate of postoperative microvascular thrombosis, although the risk factors for free flap thrombosis differ between early and late surgery patients. RTE data can be a convenient tool for detecting hypercoagulability, although its prognostic value varies depending on the time elapsed after trauma. Hypercoagulability detected by RTE may increase the probability of microvascular flap thrombosis, especially in patients undergoing elective surgery (late surgery subgroup) – later than 30 days after a traumatic injury. The presence of thrombogenic co-morbidities, often associated with hypercoagulability, also increases the risk of flap thrombosis in the late post-trauma period. In contrast, in the early surgery subgroup, the duration of microvascular surgery seemed to play a more important role in estimating the risk of microvascular flap thrombosis during the first 30 days after a traumatic injury. We recommend that each patient scheduled for microvascular free flap surgery should be evaluated in a timely manner, with special attention to data on the time elapsed after the traumatic event, the patient’s medical history and preoperative coagulation tests, thus providing more careful preoperative assessment and individualised recommendations for anaesthesiologic and surgical management.

Browse

Recent Submissions