Browsing by Author "Krauksta, Daina"

Now showing 1 - 8 of 8
  • No Thumbnail Available
    Item
    Effect of Local Vibration on Road Cyclists
    (Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2020) Ciekurs, Kalvis; Krauksts, Viesturs; Krauksta, Daina; Grants, Juris; Lubkina, Velta; Kaupužs, Aivars; Znotiņa, Daina; Latvian Academy of Sport Education (LASE)
    In sprint distance probably the most important factor for a good result is the athletes achievements in power of cycling, because the athletes, who ride with a very high frequency, but cannot put in a cycle solid force in competitions. Consequently is need for new resources or means to increase the strength expressions, to be able to compete successfully with highlevel athletes. One of such is the local vibration. In our study we use the local vibration in development of cyclists strength expressions and power the aim of study is to determine influence of local vibration on cyclists peak anaerobic power. The subject of study is 15years old 2 cyclists. To carry out experiment, we arranged both cyclists, was made an anaerobic power test, when the athletes were given an unlimited time to warm up and achieve the highest possible power. Maximum power test results before the local vibration showed that the average power of the test group was 906 W, after application of local vibration peak power was 975W. A study has confirmed our allegation that application of local vibration can significantly improve the results of sprint cycling. Local vibration as an innovative training mean has proved its reliability in training process, as the random-level athletes improve their anaerobic power.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Kalnu slēpotāju iztēles spēju un fiziskās pašefektivitātes pilnveide. Promocijas darba kopsavilkums / Imagery Ability and Physical Self-efficiency Improvement of Alpine Skiers. Summary of the Doctoral Thesis
    (Latvian Academy of Sport Education, 2022) Volgemute, Katrīna; Krauksta, Daina; Vazne, Žermēna
    In today’s sports environment, athletes must be strongly prepared not only physically, tactically, and technically, but also psychologically. For athletes to be competitive, they must use all available resources to improve their performance. Imagery is considered to be one of the most important psychological skills of athletes. Imagery is a useful tool for improving the performance of athletes in a variety of sports settings. Imagery is mainly used in the training process with the aim to improve the quality of athletes’ movements, increase concentration, reduce the tension of competitions, and therefore promote athletes’ self-confidence and physical self-efficacy (Bandura, 1997; Nordin, Cumming, 2005; Van den Broeck, Vansteenkiste, Witte, Soenens, Lens, 2010; Mousavi, Meshkini, 2011). In the conditions of competitions and training, various obstacles often occur, which significantly affect the performance of athletes. With the help of imagery, athletes have an opportunity to identify possible obstacles before their performance and prepare accordingly for the action to be performed. Imagery is widely studied in sport. Many studies have been conducted to explore the use of imagery among athletes. Research has revealed and confirmed many times that imagery has two distinct roles in the sport that are motivating and cognitive (Nordin, Cumming, 2008). Imagery in sport is a cognitive skill in which all or part of the senses are used to create or recreate an experience in one’s mind (Vealey, Walter, 1993). Physical self-efficacy has also received a great deal of attention in sport and is associated with the use of imagery. High self-efficacy means that the athlete enjoys sports-related activities with pleasure and enjoyment, and the athlete has a constant desire for improvement and development. In addition, high self-efficacy leads to positive change, such as a willingness to work with greater returns, an ability to assess one’s skills more objectively, a willingness to overcome difficulties, and an emphasis on the ability to solve success (Carter, 2013; Beauchamp, Jackson, Morton, 2012). Physical self-efficacy is defined as the ability to perform and control the achievement of certain goals (Bandura, 1997). Research has repeatedly shown that imagery and physical self-efficacy are positively correlated with athletic performance (Beauchamp et al., 2012; Feltz, Magyar, 2006; Beauchamp, Bray, Albinson, 2002), athletes’ confidence in their ability to perform a specific task (Kremer, Moran, Walker, Craig, 2011) and athletes’ ability to maintain motivation and fighting spirit even in undesirable situations and after failure (Arslan, 2012). Athletes need to be able to use their imagery and imagery ability so that the development of psychological skills could help to achieve better success in sport (Weinberg, Gould, 2015; Mousavi, Meshkini, 2011; Frank, Land, Schack, 2016). The impact of imagery on athletes’ performance has been widely discussed in the scientific literature, but far less research has been done to explain techniques and ways to improve the psychological skills of athletes. Imagery cannot replace physical practice in sports but using it in training is a way to train an athlete’s mind alongside physical fitness. Combining imagery with physical movements can speed up and improve the learning process of athletes (Plessinger, 2009; Murphy, Martin, 2002). Imagery will give positive results to athletes only if the athletes are convinced of the effects of imagery. When starting to incorporate imagery into the training process, it is important to convince athletes that purposeful use of imagery tasks will help them achieve higher results in sport (Amasiatu, 2013; Cumming, Williams, 2012). Alpine skiing is a difficult and technical sport. Each of its disciplines is specific to the technique, speed of movement, course settings and training methods in the preparation of athletes. In alpine skiing, athletes must have a high-level of psychological preparedness for athletes to be able to reach their full potential in competitions. A common problem faced by alpine skiers is related to the inability to realize their full potential in competition for some psychological reason. That may be due to insufficient attention paid to psychological preparation and the inclusion of imagery in the training process.Coaches and sports specialists are very aware of the importance of psychological preparedness in the achievements of athletes. However, in practice, it can be observed that relatively little is being done to promote the psychological readiness of athletes along with physical, tactical, and technical preparation in the training process. This is one of the most significant contradictions in the psychological preparation of athletes. This shows that coaches do not have enough information and knowledge on how to solve the problems of athletes’ psychological readiness, which could significantly help to promote the growth of athletes’ achievements. Leading researchers in the field of imagery Williams and Cumming (2012) have developed a revised applied model of deliberate imagery use based on the research of the last decade in sports psychology related to the study of imagery. Based on a model for the use of imagery in sport, Williams and Cumming have developed a Sport Imagery Ability Questionnaire. Sport Imagery Ability Questionnaire measures imagery concerning the content of five types of imagery ability: training performance, competition performance, goal, affect and competence-oriented imagery. The Sport Imagery Ability Questionnaire is widely used in research. Studies have shown that the Sport Imagery Ability Questionnaire is a useful and reliable tool to determine the imagery ability of athletes and has a wide and versatile application in sports (Anuar, Williams, Cumming, 2017; Shearer, Bruton, Short, Roderique-Davies, 2018). In order to use the Sport Imagery Ability Questionnaire in the Latvian sports environment, it needs adaptation in the Latvian language. Based on the above, the topic of the Doctoral Thesis “Imagery Ability and Physical Self-Efficiency Improvement of Alpine Skiers” was determined.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Kalnu slēpotāju iztēles spēju un fiziskās pašefektivitātes pilnveide. Promocijas darbs
    (Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Volgemute, Katrīna; Krauksta, Daina; Vazne, Žermēna
    Mūsdienu sporta vidē sportistiem ir jābūt spēcīgi sagatavotiem ne tikai fiziski, taktiski un tehniski, bet arī psiholoģiski. Lai sportisti būtu konkurētspējīgi, viņiem ir jāizmanto visi iespējamie resursi, lai uzlabotu savu sniegumu. Iztēle tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām sportistu psiholoģiskajām prasmēm. Ir pierādīts, ka iztēle ir noderīgs līdzeklis sportistu snieguma uzlabošanai dažādās sporta vidēs. Iztēle galvenokārt tiek pielietota treniņu procesā ar mērķi uzlabot sportistu kustību kvalitāti, palielināt koncentrēšanās spējas, mazināt sacensību spriedzi un tamdēļ, lai veicinātu sportistu pārliecību par saviem spēkiem un fizisko pašefektivitāti (Bandura, 1997; Nordin, Cumming, 2005; Van den Broeck, Vansteenkiste, Witte, Soenens, Lens, 2010; Mousavi, Meshkini, 2011). Sacensību un treniņu apstākļos nereti rodas dažādi traucēkļi un šķēršļi, kas būtiski ietekmē sportistu sniegumu. Ar iztēles palīdzību sportistiem pirms sava izpildījuma ir iespēja apzināt iespējamos traucēkļus un atbilstoši tiem sagatavoties veicamajai darbībai. Iztēle tiek plaši pētīta, un ir veikti daudzi pētījumi ar mērķi izpētīt iztēles izmantošanu sportistu vidū. Pētījumu rezultāti ir atklājuši un daudzkārt apstiprinājuši, ka iztēlei sportā ir divas atšķirīgas lomas, kas ir motivējoša un kognitīva (Nordin, Cumming, 2008). Iztēle sportā ir kognitīva prasme, kurā visas maņas vai daļa no tām tiek izmantotas, lai radītu vai atjaunotu sev domās kādu pieredzi (Vealey, Walter, 1993). Fiziskā pašefektivitāte arī ir saņēmusi lielu uzmanību sportā, un tā ir saistīta ar iztēles izmantošanu. Augsta pašefektivitāte nozīmē to, ka sportists ar prieku un baudu veic ar sportu saistītās darbības un sportistā ir nepārtraukta vēlme pēc pilnveidošanās un attīstības. Turklāt augsta pašefektivitāte izraisa pozitīvas izmaiņas, piemēram, vēlmi strādāt ar lielāku atdevi, spēju objektīvāk novērtēt savas prasmes, vēlmi pārvarēt grūtības un uzsvērt spēju atrisināt problēmas, kas rodas ceļā uz panākumiem (Carter, 2013; Beauchamp, Jackson, Morton, 2012). Fiziskā pašefektivitāte tiek definēta kā spēja izpildīt un kontrolēt noteiktu uzdevumu mērķa sasniegšanu (Bandura, 1997). Veiktie pētījumi vairākkārtīgi ir pierādījuši, ka gan iztēle, gan fiziskā pašefektivitāte pozitīvi korelē ar sportistu sasniegumiem (Beauchamp et al., 2012; Feltz, Magyar, 2006; Beauchamp, Bray, Albinson, 2002), ar sportistu pārliecību par savām spējām izpildīt konkrētu uzdevumu (Kremer, Moran, Walker, Craig, 2011), ar spēju saglabāt motivāciju un cīņassparu pat nevēlamās situācijās un pēc neveiksmes (Arslan, 2012). Sportistiem ir būtiski prast izmantot iztēli un tās spēju izpausmes veidus, lai psiholoģisko prasmju pilnveide palīdzētu gūt arvien labākus panākumus sportā (Weinberg, Gould, 2015; Mousavi, Meshkini, 2011; Frank, Land, Schack, 2016). Zinātniskajā literatūrā ir plaši apskatīta iztēles ietekme uz sportistu veiktspēju, bet daudz mazāk ir veikti pētījumi, kas skaidrotu paņēmienus un veidus, kā pilnveidot sportistu psiholoģiskās prasmes. Iztēle neaizstāj fizisko praksi sportā, bet tās pielietošana treniņos ir veids, kā trenēt sportistu prātu līdztekus ķermeņa fiziskai sagatavotībai. Apvienojot iztēli ar fiziskām kustībām, var paātrināt un uzlabot sportistu mācību procesu (Plessinger, 2009; Murphy, Martin, 2002). Iztēle sportistiem sniegs pozitīvus rezultātus tikai tad, ja sportisti būs pārliecināti par iztēles ietekmi, tādēļ ir būtiski, uzsākot iztēles iekļaušanu treniņu procesā, trenerim pārliecināt sportistu par to, ka mērķtiecīga iztēles uzdevumu pielietošana spēs palīdzēt sasniegt augstākus rezultātus (Amasiatu, 2013; Cumming, Williams, 2012). Kalnu slēpošana ir sarežģīts un tehnisks sporta veids, un katra no tās disciplīnām ir specifiska ar tehniku, pārvietošanās ātrumu, trases parametru raksturojumu un treniņu metodēm sportistu sagatavošanā. Arī šajā sporta veidā sportistiem ir jābūt ar augstu psiholoģisko sagatavotību, lai sacensībās sportisti spētu īstenot visu savu potenciālu. Bieža problēma, ar ko kalnu slēpotāji saskaras, ir saistīta ar nespēju realizēt visas savas spējas sacensībās kādu psiholoģisku iemeslu dēļ. Iemesls tam var būt nepietiekami veltīta uzmanība psiholoģiskajai sagatavotībai un iztēles iekļaušanai treniņu procesā. Treneri un sporta speciālisti ļoti labi apzinās psiholoģiskās sagatavotības nozīmi sportistu sasniegumos. Taču praksē ir novērojams, ka vēl joprojām salīdzinoši maz kas tiek darīts, lai treniņu procesā tiktu veicināta arī sportistu psiholoģiskā sagatavotība paralēli fiziskajai, taktiskajai un tehniskajai sagatavotībai. Tā ir viena no būtiskākajām pretrunām, kas skar sportistu psiholoģisko sagatavošanu. Tas liecina, ka treneriem nav pietekamas informācijas un zināšanas par to, kādā veidā var risināt sportistu psiholoģiskās sagatavotības problēmas, kas būtiski palīdzētu veicinātu sportistu sasniegumu izaugsmi. Vadošās pētnieces iztēles jomā Williams un Cumming (2012) ir izstrādājušas uz sportu balstītu apzinātās iztēles izmantošanas modeli (Revised applied model of deliberate imagery use), kura pamatā ir pēdējās desmitgades pētījumi sporta psiholoģijā, kas saistīti ar iztēles izpēti. Balstoties uz iztēles izmantošanas modeli sportā, Williams un Cumming ir izstrādājušas iztēles spēju mērinstrumentu – sportistu iztēles spēju aptauju (Sport Imagery Ability Questionnaire). Sportistu iztēles spēju aptauja mēra iztēles spējas attiecībā pret piecu veidu iztēles spēju saturu – uz treniņu darbību, uz sacensību darbību, uz mērķi, uz emocijām un uz kompetenci orientētas iztēles spējas. Sportistu iztēles spēju aptauja tiek plaši pielietota pētījumos. Pētījumi ir pierādījuši, ka Sportistu iztēles spēju aptauja ir noderīgs un ticams instruments iztēles spēju noteikšanai sportistiem un tai ir plašs un daudzpusīgs pielietojums sportā (Anuar, Williams, Cumming, 2017; Shearer, Bruton, Short, RoderiqueDavies, 2018). Lai sportistu iztēles aptauju varētu izmantot Latvijas sporta vidē, tai ir nepieciešama adaptācija Latvijā. Pamatojoties uz iepriekš minēto, tika noteikta promocijas darba tēmas izvēle “Kalnu slēpotāju iztēles spēju un fiziskās pašefektivitātes pilnveide”.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Līdzsvara spēju sekmēšana sporta kāpējiem. Promocijas darba kopsavilkums / Promotion of Balance Abilities for Sport Climbers. Summary of the Doctoral Thesis
    (Latvian Academy of Sport Education, 2011) Liepiņa, Inga; Krauksta, Daina
    Sport climbing is a new, independent form of sport which has split away from such long-time popular forms of sport as cliff climbing and mountain climbing. The popularity of it has increased significantly during the last 20 years. There is a rapid development and growth of sport climbing observed in many countries and it proves the core advantage of this form of sport: it can be practised everywhere by both women and men and there is no age limit for it. Sport climbing has been included in programs of extracurricular activities in both the many European countries and the former republics of the Soviet Union (Morrison, Schöffl, 2007), moreover, sport climbing is included in programs of children and youth physical education in several countries (Morrison, Schöffl, 2007; Stiehl, Chase, 2007). The interest of scientists about this form of sport has increased as well due to increasing popularity of sport climbing and championships at European and global level. The first studies on physical fitness, training process and other questions in this field have started already back in 1970, but the first studies on climbing on artificial walls began in1978, which may be considered as a beginning of competitions in climbing on artificial walls, that means the beginning of sport climbing. There are several factors established to characterize the abilities of climbers which can determine sporting achievements of a climber in general, though not all of them are defined for the present (Michailov, Mladenov, Schoffl, 2009). There are only several scientific researches where psychological preparedness of adult climbers of different levels of fitness, mainly males, is discussed and several psychological aspects in different forms of disciplines are revealed, specific injuries of this form of sport and physique of climbers (anthropometry) have been studied as well as tests for elite climbers specific for this form of sport have been developed. There are very few studies on youth doing the climbing. Thus it can be concluded that the impact of variety factors on climber?s achievements, especially on a young person has not been completely realised. Several literature sources have pointed out that coordination and balance are crucially essential physical characteristics in sport climbing, but the importance of balance in climbing has not been proved experimentally as well as there are no comparisons of this ability with other physical skills a climber needs, e.g., overall coordination, vigour, endurance and rapidity; there is a little information on methods and measures for promoting balance abilities. All mentioned above have determined the choice of the theme of the Doctoral Dissertation „Promotion of Balance Abilities for Sport Climbers”.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Līdzsvara spēju sekmēšana sporta kāpējiem. Promocijas darbs
    (Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2011) Liepiņa, Inga; Krauksta, Daina
    Kāpšanas sports ir jauns, patstāvīgs sporta veids, kurš atdalījies no tādiem jau izsenis populāriem sporta veidiem kā klinšu kāpšana un alpīnisms. Pēdējos 20 gados tā popularitāte ir ievērojami pieaugusi. Kāpšanas sporta strauja attīstība un izaugsme novērota daudzās valstīs, un tas pierāda šā sporta veida galveno priekšrocību, proti, ar to var nodarboties visur gan vīrieši, gan sievietes, turklāt bez vecuma ierobežojuma. Gan daudzās Eiropas valstīs, gan bijušās Padomju Savienības republikās kāpšanas sports ir iekļauts skolu ārpusstundu nodarbību programmās (Morrison, Schöffl, 2007), turklāt vairākās valstīs kāpšanas sports ir iekļauts bērnu un jauniešu skolu fiziskās audzināšanas programmās (Morrison, Schöffl, 2007; Stiehl, Chase, 2007). Pateicoties pēdējos gados aizvien pieaugošajai kāpšanas sporta popularitātei, čempionātiem Eiropas un pasaules līmenī, pieaugusi arī zinātnieku interese par šo sporta veidu. Pirmie pētījumi par klinšu kāpēju fizisko sagatavotību, treniņu procesu u. c. jautājumiem šajā jomā aizsākās jau 1970. gadā, bet 1978. gadā, ko var uzskatīt par kāpšanas sporta sacensību sākumu, parādījās pirmie pētījumi arī par kāpšanu mākslīgajās sienās, tātad – par kāpšanas sportu. Jau noskaidroti vairāki, pagaidām gan ne visi, kāpēja spējas raksturojoši faktori, kas kopumā noteiktu kāpēja sportiskos panākumus [Michailov, Mladenov, Schoffl, 2009]. Tikai dažos zinātniskos pētījumos aplūkota dažādu fiziskās sagatavotības līmeņu pieaugušu kāpēju, galvenokārt vīriešu, psiholoģiskā sagatavotība un atklāti vairāki psiholoģiskie aspekti dažādos kāpšanas veidos un disciplīnās, pētītas šā sporta veida specifiskās traumas, kāpēju ķermeņa konstitūcija (antropometrija) un izstrādāti sporta veidam specifiski pārbaudes testi elites kāpējiem. Maz ir pētījumu par jauniešiem, kas nodarbojas ar kāpšanu. Tādējādi var secināt, ka daudzu un dažādu faktoru ietekme uz kāpēja, sevišķi – vēl jaunieša, panākumiem nav pilnībā izpētīta. Vairākos literatūras avotos norādīts, ka koordinācija un līdzsvars ir ļoti būtiskas fiziskās īpašības kāpšanas sportā, taču līdzsvara nozīme kāpšanā nav eksperimentāli pierādīta, kā arī nav veikta šīs spējas salīdzināšana ar citām kāpējam nepieciešamām fiziskām prasmēm, piemēram, vispārējo koordināciju, spēku, izturību, ātrumu; maz ir informācijas arī par līdzsvara spēju sekmēšanas metodēm un līdzekļiem. Viss iepriekš minētais noteica promocijas darba tēmas «Līdzsvara spēju sekmēšana sporta kāpējiem» izvēli.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Olympic Team Rower Stroke Technical Analysis
    (Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2019) Ciekurs, Kalvis; Krauksts, Viesturs; Krauksta, Daina; Grants, Juris; Smila, Baiba; Lubkina, V.; Kaupužs, A.; Strode, A.; Latvian Academy of Sport Education (LASE)
    It is much spoken about and researched how to increase the speed of moving in rowing. Many scientists have researched the technical aspects in rowing. Most part of researches is based on oxygen maximal consumption and other physiological changes during a load. Although there are various researches, stating the technical nuances of leg and arm work, comparatively little attention is paid to the role of the arm work. The cycle length in different distances and having different water flow – before the wind, against the wind and with the side wind is stated. The aim was to research one stroke technical nuances in rowing looking for stroke rate from 24 till 34. A pilot study was carried out. One Lithuanian Olympic team rower was participated this pilot study and he was tested in different stroke rate. The following methods were used in study: test exercise, video analysis with KinezioVideoAnalyzer 3.0. and mathematical statistics. The results: having stated the result average of stroke rate was 28,6 and speed of stroke was 0,82 sec. Conclusions: the obtained data from rower show small differences changing stroke rate.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte. Promocijas darba kopsavilkums / Pedagogical Interaction and Student's Physical Activity. Summary of the Doctoral Thesis
    (Latvian Academy of Sport Education, 2012) Smukā, Ingrīda; Krauksta, Daina
    Each year, the lack of physical activity causes the death of 600,000 people in Europe (that equals approximately 6% of the total population); lack of exercise also leads to overweight and obesity for more than one million people. These are just a few facts mentioned in the World Health Organization (WHO) report on physical activity and health in the European region (World Health Statistics, 2006). Physical activity is an important factor in health risk prevention and it improves the quality of life, as well as promotes both physical and mental health preservation (Alves, Montenegro, 2005, Matias, Rolim, 2010). Researchers indicate that the current epidemic of physical inactivity has had a very strong influence, particularly on the teen age group, and has become a public health problem. The immobility of teenagers is high in both rich and least developed countries (Hallal, Bertholdi, 2006). Physical activity reduces the risk of obesity, type 2 diabetes, hypertension, cardiovascular diseases, cancer and premature death. Throughout the world, the physical activity of more than 60% of the population does not respond to the recommendations on physical activity developed by WHO to maintain the health of the population. In USA, each year 1 out of 10 people dies from the lack of physical activity that has resulted in a variety of diseases, such as coronary heart disease, type 2 diabetes and breast or colorectal cancer (Danaei, Ding, 2009). Physical activity promotes not only physical but also mental well-being; during a physical activity the negative emotions caused by stress “burn” and the human body undergoes positive biological changes (Jansone, 1999). Physical activity reduces the risk of non-communicable diseases; it also increases social interaction and community engagement, and is beneficial to society as a whole. Physical activity not only helps address public health issues; it also promotes well-being of communities and environmental protection, and is a contribution to future generations (Global Strategy on Diet, Physical activity and Health, 2003). In the European Union (EU), physical activity does not reach the recommended level (30 minutes a day, several times a week). Survey results show that, on average, only 31% of the respondents have sufficient physical activity. Only 34% of young people in Europe at the age of 11, 13 and 15 have sufficient physical activity, as recommended in the WHO guidelines (World Health Statistics, 2006). In “Global Recommendations on Physical activity for health” developed by WHO, as well as in the physical activity recommendations for children and young people in Australia and the USA, it is stated that the recommended level of physical activity for 5 to 17 year old children and young people is medium intensity activity for 60 minutes daily. (Global recommendations on physical activity for health, 2010; Australia’s physical activity recommendations for children and young people, 2004; Physical Activity Guidelines for Americans, 2008). Physical activity is a significant precondition to maintain and improve health at every age; it is, however, especially important for children. At the moment, the issue of the effect of physical activity on human health has not lost its topicality and is being broadly discussed in scientific literature (Paluska, Schwenk, 2000; Harris, Kuramoto, 2009; Van den Bulk, Hofman, 2009; Batalha, Sousa 2011, among other authors). It is being discussed in both press and television, informative lessons are being conducted at schools, various kinds of informative literature are being published, and yet, despite the broad possibilities of obtaining information, the role of physical activity in human life is still underestimated. Data provided by the Public Health Agency (PHA) of Latvia show that less than a half (46.3%) of teenage school children in Latvia have a sufficient amount of physical activity. As the age of the children increases, the physical activity reduces significantly. The survey showed that a large proportion of students prefer watching television or spending time at the computer instead of engaging in physical activities in their free time. The average number of hours spent watching TV is 4.78 hours on weekdays, but on weekends it reaches 5.48 hours. On average, children spend 3.25 hours on weekdays and 3.51 hours on weekends at the computer playing computer games, communicating with friends or doing their homework (Public Health Agency, 2006). Insufficient physical activity occurs as a problem not only in Latvia, but also throughout the world. A WHO report says that, out of 15 EU countries, an average number of 50% of the respondents admitted that they are not engaged in any physical activities or that they are engaging in physical activities less than once a month. The lowest rates were recorded in the following countries: Bulgaria (82%), Greece (79%), Hungary (71%), Romania (69%), Italy (67%), Poland (66%) and Latvia (65%) (Special Eurobarometer Sport and Physical Activity, European Commission, 2010). Examining the scientific publications on the previously conducted studies of physical activity of school children, it was concluded that, as the children grow older, the physical inactivity increases (PHA, 2007; WHO, 2003). Given that the European population is getting older, it is very important that people will be able to maintain physical activity throughout their whole life (Stahl, Wismar, 2006). In the scientific publications, studies on the promotion of students’ physical activity were analyzed. In these studies, several observations made by researchers working in this field were published, such as the fact that the availability of inventory necessary for physical activity during the breaks between lessons contributes to an increase of students’ physical activity (Verstraete, Cardon, 2006). It was also observed that students’ physical activity has no statistically significant correlations to the material (asphalt or grass) covering the area where physical activities take place; the markings on the area are, however, of a greater significance during the engagement in physical activities (Willenberg, Ashbolt, 2007). As an incidental observation, it was also found in this study that it is enough for the teacher just to be present at the place in which physical activities take place to have a positive impact and increase students’ physical activity; this particularly applies for boys (the activity increases 5 times), for girls it is only 4 times. It is acknowledged that the increased activity by the boys is related to the desire to demonstrate their skills to the teacher. Despite the great number of studies that have been conducted on students’ physical activity, it is also being claimed that studies on the teen age group are essential and scarce, and the results are ambiguous (Tassitano, Bezerra, 2007). This confirms the need for more such studies in order to better determine the significant factors in the promotion of students’ physical activity. Students do not want to bother themselves with extra physical activities, which means that they have not developed a strong interest in physical activities as a necessity of life. A sports teacher is the first person able to interest students in focusing on systematic physical activities that would increase students’ physical activity on daily basis. The question is: How to do it? How to attract students’ interest? Why do students want to spend their free time sitting at the computer or watching TV rather than engage in regular physical activities and spend their leisure time actively? In December 2008, M. Sauka and V. Larins named an incorrect understanding of the necessary intensity of physical activities as one of the reasons preventing people from physical activity in an article that was published in the supplement “Sports for Health” (Sports veselībai) of the “Latvian Doctor” (Latvijas ārsts) magazine. Experts point out that there is a mistaken belief that only a prolonged and intense physical activity has a beneficial effect on health. Such physical activities are tiring; therefore, many people do not want to have any physical activity. During the analysis of the existing pedagogical interaction models, the ones based on behavioural and cognitive theories as well as the humanitarian cooperation model were examined. Other models more relevant to the organization of the pedagogical work, such as spectrum teaching style model (Mosston, Ashworth, 2002; Chatoupis, 2009) were also studied. Several authors have designed their models of pedagogical interaction based on the work of comprehensive schools and the implementation of models in study subjects such as mathematics and languages, yet the organization of sports lessons has its own specifics. Therefore it is necessary to create a particular model of pedagogical work promoting students’ physical activity that is developed specifically for the cultural environment of Latvia and can be used by sports teachers in the organization and conducting of both physical education curricula and extracurricular physical activities. In the course of this work, the implementation of a number of previously conducted surveys was analyzed, such as the IPAQ (International Physical Activity Questionnaire), TEE (Total Energy Expenditure), PAL (Physical Activity Level), as well the questionnaire for Latvian students developed by WHO. However, since during the course of this research it is necessary to determine the habit of students’ physical activity consisting of a number of factors, not only the determination of physical activity, it was concluded that there is a need to create a valid and credible instrument suitable for the cultural environment of Latvia that would help to determine the effect of this particular model’s content on the change of student behaviour that would appear in factors such as regular physical activities in everyday life, emotions during physical activity, and students’ interest in physical activities. The topicality of the issue, as well as the necessity to develop instruments and examine practical implementation determined the choice of the doctoral thesis: “Pedagogical interaction and students’ physical activity”. .
  • No Thumbnail Available
    Item
    Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte. Promocijas darbs
    (Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2012) Smukā, Ingrīda; Krauksta, Daina
    Katru gadu fiziskās aktivitātes trūkums minams kā nāves iemesls 600 000 cilvēkiem Eiropas reģionā (aptuveni 6% no kopējā skaita), un fizisko aktivitāšu trūkums izraisa lieko svaru un aptaukošanos vairāk nekā 1 miljonam cilvēku. Šie ir tikai daži no minētajiem faktiem Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā (World Health Statistics, 2006) par iedzīvotāju fizisko aktivitāti un veselību Eiropas reģionā. Fiziskās aktivitātes ir svarīgs profilakses faktors un veicina labāku dzīves kvalitāti, kā arī sekmē gan fiziskās, gan garīgās veselības saglabāšanu (Alves, Montenegro, 2005., Matias, Rolim, 2010). Pētnieki norāda, ka pašreizējā mazkustīguma epidēmija ir īpaši ietekmējusi pusaudžu vecuma grupu, kas ir kļuvusi par sabiedrības veselības problēmu. Pusaudžu mazkustība ir augsta gan bagātās valstīs, gan mazāk attīstītajās valstīs (Hallal, Bertoldi, 2006). Fiziskajai aktivitātei ir plaša pozitīva ietekme uz cilvēka veselību un tās saglabāšanu. Regulāras fiziskas aktivitātes samazina aptaukošanās risku, 2.tipa cukura diabētu, hipertensiju, sirds un asinsvadu slimības, vēzi un priekšlaicīgu nāvi. Vairāk nekā 60% iedzīvotāju fiziskā aktivitāte visā pasaulē neatbilst PVO Veselības organizācijas) fiziskās aktivitātes veselības saglabāšanai iedzīvotajiem (Danaei, Ding, 2009). (Pasaules ieteikumiem, Fiziskās aktivitātes veicina ne tikai fizisko labsajūtu, bet arī psihisko, jo fizisko aktivitāšu veikšanas laikā stresa radītās negatīvās emocijas „,sadeg" un cilvēka ķermenī notiek pozitīvas bioloģiskas pārmaiņas (Jansone, 1999). Fiziskā aktivitāte palielina sociālo mijiedarbību un sabiedrības iesaistīšanos, tas ir ieguvums visai sabiedrībai. Fiziskā aktivitāte ne tikai palīdz risināt sabiedrības veselības problēmas, bet arī veicina kopienu labklājību un vides aizsardzību, un ietver ieguldījumu nākamajām paaudzēm (Global Strategy on diet, Physical activity and Health, 2003). Eiropas Savienībā (ES) fiziskā aktivitāte nesasniedz ieteicamo līmeni (30 minūtes dienā vairākas reizes nedēļā). Aptauju rezultātos teikts, ka vidēji tikai 31% respondentu ir pietiekama fiziskā aktivitāte. Tikai 34% Eiropas jauniešiem 11, 13 un 15 gadu vecuma ir pietiekama fiziska aktivitate, ka ieteikts PVO vadlīnijās (World Health Statistics, 2006). PVO ieteikumos,,Global recommendations on physical activity for health", tāpat kā fiziskās aktivitātes rekomendācijās bērniem un jauniešiem Austrālijā un ASV, ir teikts, ka ieteicamais fiziskās aktivitātes līmenis 5-17 gadus veciem bērniem un jauniešiem ir vidēji augstas intensitātes aktivitātes 60 minūtes katru dienu (Global recommenddations on physical activity for health, 2010; Australia's physical activity recommendations for children and young people, 2004; Physical Activity Guidelines for Americans, 2008). Fiziskās aktivitātes veselības saglabāšanai un uzlabošanai ir svarīgs priekšnoteikums jebkurā vecumā, īpaši bērniem. Sobrīd jautājums par fiziskās aktivitātes ietekmi uz cilvēka veselību nav zaudējis savu aktualitāti un zinātniskajā literatūrā tiek apskatīts ļoti plaši (Paluska, Schwenk, 2000; Harris, Kuramoto, 2009; Van den Bulk, Hofman, 2009; Batalha, Sousa, 2011. u.c. autori). Par to tiek rakstīts presē un runāts televīzijā, tam tiek veltītas informatīvas stundas skolā, tiek izdota dažāda informatīva rakstura literatūra un tomēr, neskatoties uz plašajām informācijas iegūšanas iespējām, sabiedrībā joprojām fizisko aktivitāšu nozīme cilvēka dzīvē netiek pietiekoši novērtēta. Latvijas Sabiedrības veselības aģentūras sniegtajos datos ir teikts, ka pietiekami fiziski aktīvi skolēni pusaudžu vecumā Latvijā ir mazāk nekā puse (46,3%) no visiem skolēniem. Palielinoties vecumam, fiziskā aktivitāte būtiski samazinās. Aptauja parādīja, ka fiziskās aktivitātes vietā liela daļa skolēnu savā brīvajā laikā labprātāk izvēlas televīzijas skatīšanos vai laika pavadīšanu pie datora. (Sabiedrības Veselības aģentūra, 2006). Nepietiekama fiziskā aktivitāte kā problēma sastopama ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. PVO ziņojumā teikts, ka no 15 ES valstīm, vidēji 50% no aptaujātajiem atzīmēja, ka ar fiziskajām aktivitātēm nenodarbojas nemaz vai to dara retāk kā vienu reizi mēnesī. Šajā jautājumā zemākie rādītāji tika uzrādīti šādās valstīs: Bulgārija (82%), Grieķija (79%), Ungārija (71%), Rumānija (69%), Itālija (67%), Polija (66%) un Latvija (65%) (Special Eurobarometer Sport and Physical Activity, European Commission, 2010). Apskatot zinātniskās publikācijas par iepriekš veiktajiem pētījumiem fiziskās aktivitātes veicināšanā skolēniem, tika secināts, ka pieaugot skolēni kļūst fiziski neaktīvāki (SVA, 2007., WHO, 2003), ņemot vērā, ka Eiropas iedzīvotāji demogrāfiski noveco, ir ļoti svarīgi, kā iedzīvotāji spēs uzturēt aktivitāti visa mūža garumā (Ståhl, Wismar, 2006). Zinātniskajās publikācijās tika analizēti aprakstītie pētījumi par fiziskās aktivitātes sekmēšanu skolēniem, kuros publicēti vairāki pētnieku novērojumi šajā jomā. Piemēram, fiziskās aktivitātes pieaugumu skolēniem sekmē fiziskajās aktivitātēs nepieciešamā inventāra nodrošinājums skolas stundu starpbrīžos (Verstraete, Cardon, 2006), kā arī novērots, ka skolēnu fiziskajai aktivitātei nav statistiski nozīmīgas kopsakarības ar aktivitāšu realizācijā pielietojamā laukuma segumu (asfalts vai zāle), bet fiziskās aktivitātes realizācijā lielāka nozīme ir laukuma seguma marķējumam (Willenberg, Ashbolt, 2007). Neskatoties uz daudzajiem skolēnu fiziskās aktivitātes pētījumiem, ir sastopams apgalvojums, ka pētījumi pusaudžu vecumposmā ir būtiski un nepietiekami, rezultāti - neviennozīmīgi (Tassitano, Bezerra, 2007). Tas apliecina to, ka nepieciešams veikt vairāk šādu pētījumu, lai labāk varētu izprast, kas ir noteicošais skolēnu fiziskās aktivitātes sekmēšanā. Skolēni nevēlas sevi apgrūtināt ar papildus fiziskajām aktivitātēm, tas nozīmē, ka skolēnos nav izveidojusies stabila interese par fiziskajām aktivitātēm kā dzīves nepieciešamību. Sporta skolotājs ir pirmā persona, kas skolēnu varētu ieinteresēt pievērsties sistemātiskām fiziskām aktivitātēm, kas veicinātu skolēnu fizisko aktivitāti ikdienā. Jautājums ir kā to izdarīt? Kā skolēnus ieinteresēt? Kas attur skolēnus no regulārām fiziskajām aktivitātēm un vēlmes savu brīvo laiku pavadīt aktīvi, bet nevis sēžot pie datora vai televizora? Kā vienu no iemesliem, kas attur cilvēkus no fiziskajām aktivitātēm, M.Sauka un V.Lāriņš „Latvijas ārsts" pielikumā „Sports veselībai", 2008.gada decembrī minēja nepareizu izpratni par nepieciešamo fizisko aktivitāšu intensitāti. Speciālisti uzsver, ka pastāv maldīgs uzskats, ka tikai ilgstoša un intensīva fiziska aktivitāte labvēlīgi ietekmē veselību, bet tā nogurdina. Tādēļ liela daļa cilvēku nevēlas veikt kādas fiziskās aktivitātes. Analizējot esošos pedagoģiskās mijiedarbības modeļus, tika apskatīti gan biheiviorālais, gan uz kognitīvām teorijām vērstais, gan humanitārais sadarbības modelis, kā arī citi, kuri vairāk attiecas uz pedagoģiskā darba organizēšanu, piemēram spectrum teaching style model (Mosston, Ashworth, 2002; Chatoupis, 2009). Vairāku autoru pedagoģisko mijiedarbības modeļu izstrāde balstīta uz vispārizglītojošo skolu darbu un modeļu pielietošanu tādās mācību stundās kā matemātika, valodas, bet sporta nodarbību organizēšanai ir sava specifika. Tādēļ ir nepieciešams izstrādāt tādu pedagoģiskās darbības modeli fiziskās aktivitātes sekmēšanai skolēniem, kuru varētu pielietot Latvijas kultūrvidē sporta skolotāji darbā gan skolas sporta stundās, gan ärpusskolas fizisko aktivitāšu organizēšanā un vadīšanā. Darba gaitā tika analizētas vairākas iepriekš izveidotas aptaujas, tādas kā IPAQ (International Physical Activity Questionnaire- starptautiskā fiziskās aktivitātes aptauja), TEE (Total Energy Expenditure- kopējās patērētās enerģijas tests), PAL (Physical Activity Level - fiziskās aktivitātes līmeņa tests) un to pielietošana, kā arī (PVO) aptaujas anketa Latvijas skolēniem, tomēr, tā kā pētījuma gaitā ir nepieciešams noteikt skolēnu fiziskās aktivitātes paradumu, kas sastāv no vairākiem faktoriem, ne tikai no fiziskās aktivitātes noteikšanas, tika secināts, ka ir nepieciešams izveidot valīdu un ticamu instrumentu piemērotu Latvijas kultūrvidei, ar kura palīdzību varētu noteikt šī modeļa satura darbības ietekmi uz skolēnu uzvedības maiņu, kas izpaustos šādos faktoros, kā regulāras fiziskās aktivitātes ikdienā, emocijas, veicot fiziskās aktivitātes, un skolēnu interese par veicamajām fiziskajām aktivitātēm. izstrādes Problēmas aktualitāte, instrumentu nepieciešamība un praktiskās realizācijas izpētes nepieciešamība noteica promocijas tēmas izvēli: „Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte".