Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte. Promocijas darba kopsavilkums / Pedagogical Interaction and Student's Physical Activity. Summary of the Doctoral Thesis
No Thumbnail Available
Date
2012, 2011 (printed)
Authors
Journal Title
Journal ISSN
Volume Title
Publisher
Latvian Academy of Sport Education
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Abstract
Each year, the lack of physical activity causes the death of 600,000 people in Europe (that equals approximately 6% of the total population); lack of exercise also leads to overweight and obesity for more than one million people. These are just a few facts mentioned in the World Health Organization (WHO) report on physical activity and health in the European region (World Health Statistics, 2006). Physical activity is an important factor in health risk prevention and it improves the quality of life, as well as promotes both physical and mental health preservation (Alves, Montenegro, 2005, Matias, Rolim, 2010). Researchers indicate that the current epidemic of physical inactivity has had a very strong influence, particularly on the teen age group, and has become a public health problem. The immobility of teenagers is high in both rich and least developed countries (Hallal, Bertholdi, 2006). Physical activity reduces the risk of obesity, type 2 diabetes, hypertension, cardiovascular diseases, cancer and premature death. Throughout the world, the physical activity of more than 60% of the population does not respond to the recommendations on physical activity developed by WHO to maintain the health of the population. In USA, each year 1 out of 10 people dies from the lack of physical activity that has resulted in a variety of diseases, such as coronary heart disease, type 2 diabetes and breast or colorectal cancer (Danaei, Ding, 2009). Physical activity promotes not only physical but also mental well-being; during a physical activity the negative emotions caused by stress “burn” and the human body undergoes positive biological changes (Jansone, 1999). Physical activity reduces the risk of non-communicable diseases; it also increases social interaction and community engagement, and is beneficial to society as a whole. Physical activity not only helps address public health issues; it also promotes well-being of communities and environmental protection, and is a contribution to future generations (Global Strategy on Diet, Physical activity and Health, 2003). In the European Union (EU), physical activity does not reach the recommended level (30 minutes a day, several times a week). Survey results show that, on average, only 31% of the respondents have sufficient physical activity. Only 34% of young people in Europe at the age of 11, 13 and 15 have sufficient physical activity, as recommended in the WHO guidelines (World Health Statistics, 2006). In “Global Recommendations on Physical activity for health” developed by WHO, as well as in the physical activity recommendations for children and young people in Australia and the USA, it is stated that the recommended level of physical activity for 5 to 17 year old children and young people is medium intensity activity for 60 minutes daily. (Global recommendations on physical activity for health, 2010; Australia’s physical activity recommendations for children and young people, 2004; Physical Activity Guidelines for Americans, 2008). Physical activity is a significant precondition to maintain and improve health at every age; it is, however, especially important for children. At the moment, the issue of the effect of physical activity on human health has not lost its topicality and is being broadly discussed in scientific literature (Paluska, Schwenk, 2000; Harris, Kuramoto, 2009; Van den Bulk, Hofman, 2009; Batalha, Sousa 2011, among other authors). It is being discussed in both press and television, informative lessons are being conducted at schools, various kinds of informative literature are being published, and yet, despite the broad possibilities of obtaining information, the role of physical activity in human life is still underestimated. Data provided by the Public Health Agency (PHA) of Latvia show that less than a half (46.3%) of teenage school children in Latvia have a sufficient amount of physical activity. As the age of the children increases, the physical activity reduces significantly. The survey showed that a large proportion of students prefer watching television or spending time at the computer instead of engaging in physical activities in their free time. The average number of hours spent watching TV is 4.78 hours on weekdays, but on weekends it reaches 5.48 hours. On average, children spend 3.25 hours on weekdays and 3.51 hours on weekends at the computer playing computer games, communicating with friends or doing their homework (Public Health Agency, 2006). Insufficient physical activity occurs as a problem not only in Latvia, but also throughout the world. A WHO report says that, out of 15 EU countries, an average number of 50% of the respondents admitted that they are not engaged in any physical activities or that they are engaging in physical activities less than once a month. The lowest rates were recorded in the following countries: Bulgaria (82%), Greece (79%), Hungary (71%), Romania (69%), Italy (67%), Poland (66%) and Latvia (65%) (Special Eurobarometer Sport and Physical Activity, European Commission, 2010). Examining the scientific publications on the previously conducted studies of physical activity of school children, it was concluded that, as the children grow older, the physical inactivity increases (PHA, 2007; WHO, 2003). Given that the European population is getting older, it is very important that people will be able to maintain physical activity throughout their whole life (Stahl, Wismar, 2006). In the scientific publications, studies on the promotion of students’ physical activity were analyzed. In these studies, several observations made by researchers working in this field were published, such as the fact that the availability of inventory necessary for physical activity during the breaks between lessons contributes to an increase of students’ physical activity (Verstraete, Cardon, 2006). It was also observed that students’ physical activity has no statistically significant correlations to the material (asphalt or grass) covering the area where physical activities take place; the markings on the area are, however, of a greater significance during the engagement in physical activities (Willenberg, Ashbolt, 2007). As an incidental observation, it was also found in this study that it is enough for the teacher just to be present at the place in which physical activities take place to have a positive impact and increase students’ physical activity; this particularly applies for boys (the activity increases 5 times), for girls it is only 4 times. It is acknowledged that the increased activity by the boys is related to the desire to demonstrate their skills to the teacher. Despite the great number of studies that have been conducted on students’ physical activity, it is also being claimed that studies on the teen age group are essential and scarce, and the results are ambiguous (Tassitano, Bezerra, 2007). This confirms the need for more such studies in order to better determine the significant factors in the promotion of students’ physical activity. Students do not want to bother themselves with extra physical activities, which means that they have not developed a strong interest in physical activities as a necessity of life. A sports teacher is the first person able to interest students in focusing on systematic physical activities that would increase students’ physical activity on daily basis. The question is: How to do it? How to attract students’ interest? Why do students want to spend their free time sitting at the computer or watching TV rather than engage in regular physical activities and spend their leisure time actively? In December 2008, M. Sauka and V. Larins named an incorrect understanding of the necessary intensity of physical activities as one of the reasons preventing people from physical activity in an article that was published in the supplement “Sports for Health” (Sports veselībai) of the “Latvian Doctor” (Latvijas ārsts) magazine. Experts point out that there is a mistaken belief that only a prolonged and intense physical activity has a beneficial effect on health. Such physical activities are tiring; therefore, many people do not want to have any physical activity. During the analysis of the existing pedagogical interaction models, the ones based on behavioural and cognitive theories as well as the humanitarian cooperation model were examined. Other models more relevant to the organization of the pedagogical work, such as spectrum teaching style model (Mosston, Ashworth, 2002; Chatoupis, 2009) were also studied. Several authors have designed their models of pedagogical interaction based on the work of comprehensive schools and the implementation of models in study subjects such as mathematics and languages, yet the organization of sports lessons has its own specifics. Therefore it is necessary to create a particular model of pedagogical work promoting students’ physical activity that is developed specifically for the cultural environment of Latvia and can be used by sports teachers in the organization and conducting of both physical education curricula and extracurricular physical activities. In the course of this work, the implementation of a number of previously conducted surveys was analyzed, such as the IPAQ (International Physical Activity Questionnaire), TEE (Total Energy Expenditure), PAL (Physical Activity Level), as well the questionnaire for Latvian students developed by WHO. However, since during the course of this research it is necessary to determine the habit of students’ physical activity consisting of a number of factors, not only the determination of physical activity, it was concluded that there is a need to create a valid and credible instrument suitable for the cultural environment of Latvia that would help to determine the effect of this particular model’s content on the change of student behaviour that would appear in factors such as regular physical activities in everyday life, emotions during physical activity, and students’ interest in physical activities. The topicality of the issue, as well as the necessity to develop instruments and examine practical implementation determined the choice of the doctoral thesis: “Pedagogical interaction and students’ physical activity”.
.
Katru gadu fiziskās aktivitātes trūkums minams kā nāves iemesls 600 000 cilvēkiem Eiropas reģionā (aptuveni 6% no kopējā skaita), un fizisko aktivitāšu trūkums izraisa lieko svaru un aptaukošanos vairāk nekā 1 miljonam cilvēku. Šie ir tikai daži no minētajiem faktiem Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā (World Health Statistics, 2006) par iedzīvotāju fizisko aktivitāti un veselību Eiropas reģionā. Fiziskās aktivitātes ir svarīgs profilakses faktors un veicina labāku dzīves kvalitāti, kā arī sekmē gan fiziskās, gan garīgās veselības saglabāšanu (Alves, Montenegro, 2005., Matias, Rolim, 2010). Pētnieki norāda, ka pašreizējā mazkustīguma epidēmija ir īpaši ietekmējusi pusaudžu vecuma grupu, kas ir kļuvusi par sabiedrības veselības problēmu. Pusaudžu mazkustība ir augsta gan bagātās valstīs, gan mazāk attīstītajās valstīs (Hallal, Bertoldi, 2006). Fiziskajai aktivitātei ir plaša pozitīva ietekme uz cilvēka veselību un tās saglabāšanu. Regulāras fiziskas aktivitātes samazina aptaukošanās risku, 2.tipa cukura diabētu, hipertensiju, sirds un asinsvadu slimības, vēzi un priekšlaicīgu nāvi. Vairāk nekā 60% iedzīvotāju fiziskā aktivitāte visā pasaulē neatbilst PVO Veselības organizācijas) fiziskās aktivitātes veselības saglabāšanai iedzīvotajiem (Danaei, Ding, 2009). (Pasaules ieteikumiem, Fiziskās aktivitātes veicina ne tikai fizisko labsajūtu, bet arī psihisko, jo fizisko aktivitāšu veikšanas laikā stresa radītās negatīvās emocijas „,sadeg" un cilvēka ķermenī notiek pozitīvas bioloģiskas pārmaiņas (Jansone, 1999). Fiziskā aktivitāte palielina sociālo mijiedarbību un sabiedrības iesaistīšanos, tas ir ieguvums visai sabiedrībai. Fiziskā aktivitāte ne tikai palīdz risināt sabiedrības veselības problēmas, bet arī veicina kopienu labklājību un vides aizsardzību, un ietver ieguldījumu nākamajām paaudzēm (Global Strategy on diet, Physical activity and Health, 2003). Eiropas Savienībā (ES) fiziskā aktivitāte nesasniedz ieteicamo līmeni (30 minūtes dienā vairākas reizes nedēļā). Aptauju rezultātos teikts, ka vidēji tikai 31% respondentu ir pietiekama fiziskā aktivitāte. Tikai 34% Eiropas jauniešiem 11, 13 un 15 gadu vecuma ir pietiekama fiziska aktivitate, ka ieteikts PVO vadlīnijās (World Health Statistics, 2006). PVO ieteikumos,,Global recommendations on physical activity for health", tāpat kā fiziskās aktivitātes rekomendācijās bērniem un jauniešiem Austrālijā un ASV, ir teikts, ka ieteicamais fiziskās aktivitātes līmenis 5-17 gadus veciem bērniem un jauniešiem ir vidēji augstas intensitātes aktivitātes 60 minūtes katru dienu (Global recommenddations on physical activity for health, 2010; Australia's physical activity recommendations for children and young people, 2004; Physical Activity Guidelines for Americans, 2008). Fiziskās aktivitātes veselības saglabāšanai un uzlabošanai ir svarīgs priekšnoteikums jebkurā vecumā, īpaši bērniem. Sobrīd jautājums par fiziskās aktivitātes ietekmi uz cilvēka veselību nav zaudējis savu aktualitāti un zinātniskajā literatūrā tiek apskatīts ļoti plaši (Paluska, Schwenk, 2000; Harris, Kuramoto, 2009; Van den Bulk, Hofman, 2009; Batalha, Sousa, 2011. u.c. autori). Par to tiek rakstīts presē un runāts televīzijā, tam tiek veltītas informatīvas stundas skolā, tiek izdota dažāda informatīva rakstura literatūra un tomēr, neskatoties uz plašajām informācijas iegūšanas iespējām, sabiedrībā joprojām fizisko aktivitāšu nozīme cilvēka dzīvē netiek pietiekoši novērtēta. Latvijas Sabiedrības veselības aģentūras sniegtajos datos ir teikts, ka pietiekami fiziski aktīvi skolēni pusaudžu vecumā Latvijā ir mazāk nekā puse (46,3%) no visiem skolēniem. Palielinoties vecumam, fiziskā aktivitāte būtiski samazinās. Aptauja parādīja, ka fiziskās aktivitātes vietā liela daļa skolēnu savā brīvajā laikā labprātāk izvēlas televīzijas skatīšanos vai laika pavadīšanu pie datora. (Sabiedrības Veselības aģentūra, 2006). Nepietiekama fiziskā aktivitāte kā problēma sastopama ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. PVO ziņojumā teikts, ka no 15 ES valstīm, vidēji 50% no aptaujātajiem atzīmēja, ka ar fiziskajām aktivitātēm nenodarbojas nemaz vai to dara retāk kā vienu reizi mēnesī. Šajā jautājumā zemākie rādītāji tika uzrādīti šādās valstīs: Bulgārija (82%), Grieķija (79%), Ungārija (71%), Rumānija (69%), Itālija (67%), Polija (66%) un Latvija (65%) (Special Eurobarometer Sport and Physical Activity, European Commission, 2010). Apskatot zinātniskās publikācijas par iepriekš veiktajiem pētījumiem fiziskās aktivitātes veicināšanā skolēniem, tika secināts, ka pieaugot skolēni kļūst fiziski neaktīvāki (SVA, 2007., WHO, 2003), ņemot vērā, ka Eiropas iedzīvotāji demogrāfiski noveco, ir ļoti svarīgi, kā iedzīvotāji spēs uzturēt aktivitāti visa mūža garumā (Ståhl, Wismar, 2006). Zinātniskajās publikācijās tika analizēti aprakstītie pētījumi par fiziskās aktivitātes sekmēšanu skolēniem, kuros publicēti vairāki pētnieku novērojumi šajā jomā. Piemēram, fiziskās aktivitātes pieaugumu skolēniem sekmē fiziskajās aktivitātēs nepieciešamā inventāra nodrošinājums skolas stundu starpbrīžos (Verstraete, Cardon, 2006), kā arī novērots, ka skolēnu fiziskajai aktivitātei nav statistiski nozīmīgas kopsakarības ar aktivitāšu realizācijā pielietojamā laukuma segumu (asfalts vai zāle), bet fiziskās aktivitātes realizācijā lielāka nozīme ir laukuma seguma marķējumam (Willenberg, Ashbolt, 2007). Neskatoties uz daudzajiem skolēnu fiziskās aktivitātes pētījumiem, ir sastopams apgalvojums, ka pētījumi pusaudžu vecumposmā ir būtiski un nepietiekami, rezultāti - neviennozīmīgi (Tassitano, Bezerra, 2007). Tas apliecina to, ka nepieciešams veikt vairāk šādu pētījumu, lai labāk varētu izprast, kas ir noteicošais skolēnu fiziskās aktivitātes sekmēšanā. Skolēni nevēlas sevi apgrūtināt ar papildus fiziskajām aktivitātēm, tas nozīmē, ka skolēnos nav izveidojusies stabila interese par fiziskajām aktivitātēm kā dzīves nepieciešamību. Sporta skolotājs ir pirmā persona, kas skolēnu varētu ieinteresēt pievērsties sistemātiskām fiziskām aktivitātēm, kas veicinātu skolēnu fizisko aktivitāti ikdienā. Jautājums ir kā to izdarīt? Kā skolēnus ieinteresēt? Kas attur skolēnus no regulārām fiziskajām aktivitātēm un vēlmes savu brīvo laiku pavadīt aktīvi, bet nevis sēžot pie datora vai televizora? Kā vienu no iemesliem, kas attur cilvēkus no fiziskajām aktivitātēm, M.Sauka un V.Lāriņš „Latvijas ārsts" pielikumā „Sports veselībai", 2008.gada decembrī minēja nepareizu izpratni par nepieciešamo fizisko aktivitāšu intensitāti. Speciālisti uzsver, ka pastāv maldīgs uzskats, ka tikai ilgstoša un intensīva fiziska aktivitāte labvēlīgi ietekmē veselību, bet tā nogurdina. Tādēļ liela daļa cilvēku nevēlas veikt kādas fiziskās aktivitātes. Analizējot esošos pedagoģiskās mijiedarbības modeļus, tika apskatīti gan biheiviorālais, gan uz kognitīvām teorijām vērstais, gan humanitārais sadarbības modelis, kā arī citi, kuri vairāk attiecas uz pedagoģiskā darba organizēšanu, piemēram spectrum teaching style model (Mosston, Ashworth, 2002; Chatoupis, 2009). Vairāku autoru pedagoģisko mijiedarbības modeļu izstrāde balstīta uz vispārizglītojošo skolu darbu un modeļu pielietošanu tādās mācību stundās kā matemātika, valodas, bet sporta nodarbību organizēšanai ir sava specifika. Tādēļ ir nepieciešams izstrādāt tādu pedagoģiskās darbības modeli fiziskās aktivitātes sekmēšanai skolēniem, kuru varētu pielietot Latvijas kultūrvidē sporta skolotāji darbā gan skolas sporta stundās, gan ärpusskolas fizisko aktivitāšu organizēšanā un vadīšanā. Darba gaitā tika analizētas vairākas iepriekš izveidotas aptaujas, tādas kā IPAQ (International Physical Activity Questionnaire- starptautiskā fiziskās aktivitātes aptauja), TEE (Total Energy Expenditure- kopējās patērētās enerģijas tests), PAL (Physical Activity Level - fiziskās aktivitātes līmeņa tests) un to pielietošana, kā arī (PVO) aptaujas anketa Latvijas skolēniem, tomēr, tā kā pētījuma gaitā ir nepieciešams noteikt skolēnu fiziskās aktivitātes paradumu, kas sastāv no vairākiem faktoriem, ne tikai no fiziskās aktivitātes noteikšanas, tika secināts, ka ir nepieciešams izveidot valīdu un ticamu instrumentu piemērotu Latvijas kultūrvidei, ar kura palīdzību varētu noteikt šī modeļa satura darbības ietekmi uz skolēnu uzvedības maiņu, kas izpaustos šādos faktoros, kā regulāras fiziskās aktivitātes ikdienā, emocijas, veicot fiziskās aktivitātes, un skolēnu interese par veicamajām fiziskajām aktivitātēm. izstrādes Problēmas aktualitāte, instrumentu nepieciešamība un praktiskās realizācijas izpētes nepieciešamība noteica promocijas tēmas izvēli: „Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte".
Katru gadu fiziskās aktivitātes trūkums minams kā nāves iemesls 600 000 cilvēkiem Eiropas reģionā (aptuveni 6% no kopējā skaita), un fizisko aktivitāšu trūkums izraisa lieko svaru un aptaukošanos vairāk nekā 1 miljonam cilvēku. Šie ir tikai daži no minētajiem faktiem Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā (World Health Statistics, 2006) par iedzīvotāju fizisko aktivitāti un veselību Eiropas reģionā. Fiziskās aktivitātes ir svarīgs profilakses faktors un veicina labāku dzīves kvalitāti, kā arī sekmē gan fiziskās, gan garīgās veselības saglabāšanu (Alves, Montenegro, 2005., Matias, Rolim, 2010). Pētnieki norāda, ka pašreizējā mazkustīguma epidēmija ir īpaši ietekmējusi pusaudžu vecuma grupu, kas ir kļuvusi par sabiedrības veselības problēmu. Pusaudžu mazkustība ir augsta gan bagātās valstīs, gan mazāk attīstītajās valstīs (Hallal, Bertoldi, 2006). Fiziskajai aktivitātei ir plaša pozitīva ietekme uz cilvēka veselību un tās saglabāšanu. Regulāras fiziskas aktivitātes samazina aptaukošanās risku, 2.tipa cukura diabētu, hipertensiju, sirds un asinsvadu slimības, vēzi un priekšlaicīgu nāvi. Vairāk nekā 60% iedzīvotāju fiziskā aktivitāte visā pasaulē neatbilst PVO Veselības organizācijas) fiziskās aktivitātes veselības saglabāšanai iedzīvotajiem (Danaei, Ding, 2009). (Pasaules ieteikumiem, Fiziskās aktivitātes veicina ne tikai fizisko labsajūtu, bet arī psihisko, jo fizisko aktivitāšu veikšanas laikā stresa radītās negatīvās emocijas „,sadeg" un cilvēka ķermenī notiek pozitīvas bioloģiskas pārmaiņas (Jansone, 1999). Fiziskā aktivitāte palielina sociālo mijiedarbību un sabiedrības iesaistīšanos, tas ir ieguvums visai sabiedrībai. Fiziskā aktivitāte ne tikai palīdz risināt sabiedrības veselības problēmas, bet arī veicina kopienu labklājību un vides aizsardzību, un ietver ieguldījumu nākamajām paaudzēm (Global Strategy on diet, Physical activity and Health, 2003). Eiropas Savienībā (ES) fiziskā aktivitāte nesasniedz ieteicamo līmeni (30 minūtes dienā vairākas reizes nedēļā). Aptauju rezultātos teikts, ka vidēji tikai 31% respondentu ir pietiekama fiziskā aktivitāte. Tikai 34% Eiropas jauniešiem 11, 13 un 15 gadu vecuma ir pietiekama fiziska aktivitate, ka ieteikts PVO vadlīnijās (World Health Statistics, 2006). PVO ieteikumos,,Global recommendations on physical activity for health", tāpat kā fiziskās aktivitātes rekomendācijās bērniem un jauniešiem Austrālijā un ASV, ir teikts, ka ieteicamais fiziskās aktivitātes līmenis 5-17 gadus veciem bērniem un jauniešiem ir vidēji augstas intensitātes aktivitātes 60 minūtes katru dienu (Global recommenddations on physical activity for health, 2010; Australia's physical activity recommendations for children and young people, 2004; Physical Activity Guidelines for Americans, 2008). Fiziskās aktivitātes veselības saglabāšanai un uzlabošanai ir svarīgs priekšnoteikums jebkurā vecumā, īpaši bērniem. Sobrīd jautājums par fiziskās aktivitātes ietekmi uz cilvēka veselību nav zaudējis savu aktualitāti un zinātniskajā literatūrā tiek apskatīts ļoti plaši (Paluska, Schwenk, 2000; Harris, Kuramoto, 2009; Van den Bulk, Hofman, 2009; Batalha, Sousa, 2011. u.c. autori). Par to tiek rakstīts presē un runāts televīzijā, tam tiek veltītas informatīvas stundas skolā, tiek izdota dažāda informatīva rakstura literatūra un tomēr, neskatoties uz plašajām informācijas iegūšanas iespējām, sabiedrībā joprojām fizisko aktivitāšu nozīme cilvēka dzīvē netiek pietiekoši novērtēta. Latvijas Sabiedrības veselības aģentūras sniegtajos datos ir teikts, ka pietiekami fiziski aktīvi skolēni pusaudžu vecumā Latvijā ir mazāk nekā puse (46,3%) no visiem skolēniem. Palielinoties vecumam, fiziskā aktivitāte būtiski samazinās. Aptauja parādīja, ka fiziskās aktivitātes vietā liela daļa skolēnu savā brīvajā laikā labprātāk izvēlas televīzijas skatīšanos vai laika pavadīšanu pie datora. (Sabiedrības Veselības aģentūra, 2006). Nepietiekama fiziskā aktivitāte kā problēma sastopama ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. PVO ziņojumā teikts, ka no 15 ES valstīm, vidēji 50% no aptaujātajiem atzīmēja, ka ar fiziskajām aktivitātēm nenodarbojas nemaz vai to dara retāk kā vienu reizi mēnesī. Šajā jautājumā zemākie rādītāji tika uzrādīti šādās valstīs: Bulgārija (82%), Grieķija (79%), Ungārija (71%), Rumānija (69%), Itālija (67%), Polija (66%) un Latvija (65%) (Special Eurobarometer Sport and Physical Activity, European Commission, 2010). Apskatot zinātniskās publikācijas par iepriekš veiktajiem pētījumiem fiziskās aktivitātes veicināšanā skolēniem, tika secināts, ka pieaugot skolēni kļūst fiziski neaktīvāki (SVA, 2007., WHO, 2003), ņemot vērā, ka Eiropas iedzīvotāji demogrāfiski noveco, ir ļoti svarīgi, kā iedzīvotāji spēs uzturēt aktivitāti visa mūža garumā (Ståhl, Wismar, 2006). Zinātniskajās publikācijās tika analizēti aprakstītie pētījumi par fiziskās aktivitātes sekmēšanu skolēniem, kuros publicēti vairāki pētnieku novērojumi šajā jomā. Piemēram, fiziskās aktivitātes pieaugumu skolēniem sekmē fiziskajās aktivitātēs nepieciešamā inventāra nodrošinājums skolas stundu starpbrīžos (Verstraete, Cardon, 2006), kā arī novērots, ka skolēnu fiziskajai aktivitātei nav statistiski nozīmīgas kopsakarības ar aktivitāšu realizācijā pielietojamā laukuma segumu (asfalts vai zāle), bet fiziskās aktivitātes realizācijā lielāka nozīme ir laukuma seguma marķējumam (Willenberg, Ashbolt, 2007). Neskatoties uz daudzajiem skolēnu fiziskās aktivitātes pētījumiem, ir sastopams apgalvojums, ka pētījumi pusaudžu vecumposmā ir būtiski un nepietiekami, rezultāti - neviennozīmīgi (Tassitano, Bezerra, 2007). Tas apliecina to, ka nepieciešams veikt vairāk šādu pētījumu, lai labāk varētu izprast, kas ir noteicošais skolēnu fiziskās aktivitātes sekmēšanā. Skolēni nevēlas sevi apgrūtināt ar papildus fiziskajām aktivitātēm, tas nozīmē, ka skolēnos nav izveidojusies stabila interese par fiziskajām aktivitātēm kā dzīves nepieciešamību. Sporta skolotājs ir pirmā persona, kas skolēnu varētu ieinteresēt pievērsties sistemātiskām fiziskām aktivitātēm, kas veicinātu skolēnu fizisko aktivitāti ikdienā. Jautājums ir kā to izdarīt? Kā skolēnus ieinteresēt? Kas attur skolēnus no regulārām fiziskajām aktivitātēm un vēlmes savu brīvo laiku pavadīt aktīvi, bet nevis sēžot pie datora vai televizora? Kā vienu no iemesliem, kas attur cilvēkus no fiziskajām aktivitātēm, M.Sauka un V.Lāriņš „Latvijas ārsts" pielikumā „Sports veselībai", 2008.gada decembrī minēja nepareizu izpratni par nepieciešamo fizisko aktivitāšu intensitāti. Speciālisti uzsver, ka pastāv maldīgs uzskats, ka tikai ilgstoša un intensīva fiziska aktivitāte labvēlīgi ietekmē veselību, bet tā nogurdina. Tādēļ liela daļa cilvēku nevēlas veikt kādas fiziskās aktivitātes. Analizējot esošos pedagoģiskās mijiedarbības modeļus, tika apskatīti gan biheiviorālais, gan uz kognitīvām teorijām vērstais, gan humanitārais sadarbības modelis, kā arī citi, kuri vairāk attiecas uz pedagoģiskā darba organizēšanu, piemēram spectrum teaching style model (Mosston, Ashworth, 2002; Chatoupis, 2009). Vairāku autoru pedagoģisko mijiedarbības modeļu izstrāde balstīta uz vispārizglītojošo skolu darbu un modeļu pielietošanu tādās mācību stundās kā matemātika, valodas, bet sporta nodarbību organizēšanai ir sava specifika. Tādēļ ir nepieciešams izstrādāt tādu pedagoģiskās darbības modeli fiziskās aktivitātes sekmēšanai skolēniem, kuru varētu pielietot Latvijas kultūrvidē sporta skolotāji darbā gan skolas sporta stundās, gan ärpusskolas fizisko aktivitāšu organizēšanā un vadīšanā. Darba gaitā tika analizētas vairākas iepriekš izveidotas aptaujas, tādas kā IPAQ (International Physical Activity Questionnaire- starptautiskā fiziskās aktivitātes aptauja), TEE (Total Energy Expenditure- kopējās patērētās enerģijas tests), PAL (Physical Activity Level - fiziskās aktivitātes līmeņa tests) un to pielietošana, kā arī (PVO) aptaujas anketa Latvijas skolēniem, tomēr, tā kā pētījuma gaitā ir nepieciešams noteikt skolēnu fiziskās aktivitātes paradumu, kas sastāv no vairākiem faktoriem, ne tikai no fiziskās aktivitātes noteikšanas, tika secināts, ka ir nepieciešams izveidot valīdu un ticamu instrumentu piemērotu Latvijas kultūrvidei, ar kura palīdzību varētu noteikt šī modeļa satura darbības ietekmi uz skolēnu uzvedības maiņu, kas izpaustos šādos faktoros, kā regulāras fiziskās aktivitātes ikdienā, emocijas, veicot fiziskās aktivitātes, un skolēnu interese par veicamajām fiziskajām aktivitātēm. izstrādes Problēmas aktualitāte, instrumentu nepieciešamība un praktiskās realizācijas izpētes nepieciešamība noteica promocijas tēmas izvēli: „Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte".
Description
The Doctoral Thesis was developed at Latvian Academy of Sport Education, 2008–2011. Defence: at the public session of the Promotion Council of Sports Sciences on 14 February 2012 at 12.00 in the room 205., LASE (Brivibas gatve 333, Riga).
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2008. gada līdz 2011. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2012. gada 14. februārī plkst. 12.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2008. gada līdz 2011. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2012. gada 14. februārī plkst. 12.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Keywords
Summary of the Doctoral Thesis, physical activity, physical activities, habit, teacher, student, interaction, model, test, promocijas darba kopsavilkums, fiziskā aktivitāte, fiziskās aktivitātes, paradums, pedagogs, skolēns, mijiedarbība, modelis, tests
Citation
Smukā, I. 2012. Pedagogical Interaction and Student's Physical Activity: Summary of the Doctoral Thesis: Sub-Sector – Sports pedagogy. Rīga: Latvian Academy of Sport Education. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2012-03_pdk-dts
Smukā, I. 2012. Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta pedagoģija. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2012-03_pdk-dts
Smukā, I. 2012. Pedagoģiskā mijiedarbība un skolēnu fiziskā aktivitāte: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta pedagoģija. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2012-03_pdk-dts