Agencification of the EU –mapping decentralised agencies in the EU institutional landscape

Abstract

Maģistra darba nosaukums ir: “Decentralizētās aģentūras Eiropas Savienības institucionālajā sistēmā”. Pēdējās desmitgadēs Eiropas Savienības (ES) decentralizēto aģentūru skaits ir strauji audzis. Par cik arvien jaunas aģentūras uzsāk darbu visdažādākajās jomās, aģentūru izveide tiek uzskatīta par nozīmīgāko jauninājumu ES institucionālajā sistēmā. Pēc vairākiem aģentūru izveides viļņiem pēdējās desmitgadēs, kā arī plāniem par jaunu aģentūru izveidi, to atrašanās vieta ES institucionālajā sistēmā joprojām ir neskaidra. Tas raisa jautājumus par aģentūru atbildību, to vispārējo leģitimitāti kā arī ietekmi uz ES institucionālo līdzsvaru. Šī darba mērķis ir noteikt aģentūru novietojumu ES institucionālajā sistēmā, izmantojot jaunā institucionālisma teorētisko rāmējumu. Darba sākumā tiek noteikta decentralizēto aģentūru definīcija, kā arī tiek apskatīta aģentūru izveides laika līnija. Tāpat tiek noteiktas aģentūru galvenās funkcijas un to uzdevumi, kā arī apskatītas aģentūru funkcionālās kategorijas. Tālākajās nodaļās tiek analizēti decentralizēto aģentūru vēsturiskie priekšteči, kā arī apstākļi, kādos aģentūras tikušas izveidotas. Lai izprastu ES institūciju un dalībvalstu intereses un motivāciju aģentūru izveides procesā, tiek apskatīts ceļš, kādā panākta šobrīd spēkā esošā starpinstitucionālā vienošanās par decentralizēto aģentūru modeli. Izvēlētā gadījuma izpēte par decentralizētas aģentūras izveidi elektronisko sakaru jomā sniedz ieskatu par to, cik liela ietekme aģentūru izveides procesā ir dažādām iesaistīto pušu interesēm, kā arī pagātnē pieņemtiem lēmumiem par sadarbības formām. Atsevišķa nodaļa veltīta pilnvaru deleģēšanas jautājumam decentralizēto aģentūru kontekstā, kā arī sarežģītās vadošā-aģenta (principal-agent) attiecības, ņemot vērā decentralizēto aģentūru specifisko institucionālo dizainu un funkcijas. Darba pēdējā nodaļā tiek analizētas aģentūru valdes un to sastāvs. Tāpat tiek apskatīti komplicētie kontroles mehānismi, ko ES institūcijas un dalībvalstis apzināti veidojušas, lai īstenotu savas intereses nostiprinātu varu pār decentralizētajām aģentūrām. Darbā veiktā izpēte ļauj secināt, ka nepastāv viens vienots decentralizēto aģentūru modelis, tāpēc to atrašanās vietas noteikšana ES institucionālajā sistēmā ir izaicinošs uzdevums. Kā daļa no ES izpildvaras, decentralizētajām aģentūrām ir cieša saikne ar Eiropas Komisiju, taču aģentūras krasi atšķiras pēc to institucionālā dizaina, funkcijām un pārvaldes. Aģentūru novietojums institucionālajā sistēmā ir atkarīgs no jomas, kurās tās darbojas.

The title of this master’s thesis is: “Agencification of the EU –mapping decentralised agencies in the EU institutional landscape”. The number of decentralized EU agencies has grown significantly over the past decades, creating a phenomena of EU agencification. With decentralized agencies operating in a wide variety of policy fields, their creation is considered as a major innovation in the EU institutional structure. Even after several waves of agency establishment and with more proposals for creation of new agencies currently in the pipeline, their position in the EU institutional landscape remains unclear, giving raise to questions of their accountability, overall legitimacy and impact on the EU institutional balance. This paper aims to determine the position of decentralized EU agencies by analyzing the agencification process through the lens of new institutionalist theoretical framework. The analysis starts with determining the definition of decentralized agencies and assessing the timeline for agency creation through three waves of EU agencification. It is followed by analysis of the main functions and tasks of decentralized agencies that is based on the overview of provisions in agency establishing acts. Further chapters take a closer look at the historical roots of agencies and circumstances of their creation, as well as provide an overview of the process towards agreement on the currently existing framework for decentralized agencies. The chosen case study on institutionalization of the EU telecommunications regulation allows to assess the role of differing interests of various involved actors as well as significance of past institutional choices in the process of agency establishment. A separate chapter is devoted to assessment of the delegation of power to decentralized agencies and the complex principal-agent relations in this specific case of delegation. The last chapter provides as overview of the composition of agency Management Boards and administrative accountability mechanisms that have been placed by multiple principals in order to secure their interests and retain control over decentralized agencies. The analysis leads to a conclusion that no one common agency model exists, thus mapping decentralized agencies in the EU institutional landscape is a challenging task. As part of the EU executive they have the closest ties with the Commission. However, agencies differ by their institutional design, functions, delegated powers as well as their accountability mechanisms. Hence, it can be concluded that agency position in the EU institutional landscape is highly dependent on the policy field that their operate in.