Neuropathological Subtypes in Cohort with Biologically Defined Alzheimer’s Disease

Abstract

Diskrēta kategoriska apakštipu noteikšana ir bijusi parastā pieeja, lai izpētītu netipiskas patoloģijas izplatīšanās formas neiropatoloģiskajos pētījumos. Jaunākajos neiroattēlveidošanas pētījumos ir izmantota nepārtraukta apakštipu noteikšana, pamatojoties uz smaguma un tipiskuma izmēriem. Mūsu mērķis bija pārvērst šo nepārtraukto apakštipu noteikšanas pieeju neiropatoloģiskajā saskaņā ar jaunākajām pētniecības sistēmām šajā jomā. Mēs parādījām, ka diskrētas kategoriskas apakštipēšanas izmantošana var izrādīties sarežģīta mazās datu kopās un grupās, kas svārstās no Braak I stadijas līdz Braak VI stadijai. Tā vietā neviendabīguma traktēšanai kā nepārtrauktai parādībai var būt priekšrocības. Nākotnē būtu jāizpēta arī minimālie NFT apakštipi un jāizstrādā konkrēta metode tās izpētei, līdzīgi kā nesen tika veikts in vivo neiroattēlveidošanas apakštipu pētījumos.

Discrete categorical subtyping has been the conventional approach to investigate atypical forms of spread of pathology in neuropathological studies. In recent neuroimaging studies, continuous subtyping based on the dimensions of severity and typicality have been applied. We aimed to translate this continuous subtyping approach into neuropathological, according to the recent research frameworks in the field. We demonstrated that the use of discrete categorical subtyping can prove difficult in small datasets and cohorts that range from Braak stage I to Braak stage VI. Instead, treating heterogeneity as a continuous phenomenon may have advantages. The minimal NFT subtypes should also be explored in the future, and a concrete method for its study should be developed, similarly to that has recently been done in in-vivo neuroimaging subtyping studies.