Intravitreālo anti-VEGF injekciju efektivitāte vecuma makulas deģenerācijas gadījumā atkarībā no terapijas uzsākšanas laika

Abstract

Senila makulas deģenerācija pasaulē ieņem trešo vietu starp akluma cēloņiem pēc kataraktas un glaukomas. Tomēr rūpnieciski attīstītajās valstīs tas ir galvenais akluma cēlonis. Anti-VEGF intravitreālās injekcijas ir galvenā ārstēšanas metode senilas makulas deģenerācijas mitrās formas gadījumā. Šī darba mērķis ir apzināt jaunuzsāktas intravitreālas terapijas ar anti-VEGF efektivitātes atšķirību pie senilas makulas deģenerācijas mitrās formas atkarībā no terapijas uzsākšanas laika. Pētījumā tika iekļauti un retrospektīvi analizēti 20 pacienti no Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas oftalmoloģijas klīnikas, kuriem 2 mēnešu laika posmā no 2021.gada novembra līdz 2021. gada decembrim tika uzsāktas anti-VEGF(Bevacizumab 0.05ml) intravitreālās injekcijas sakarā ar diagnozi- senila makulas deģenerācija(mitrā forma). Pacienti tika sadalīti 2 grupās atkarībā no simptomu ilguma- mazāk vai vairāk par 3 mēnešiem- un atkarībā no OCT izmeklējuma ainas- esošas vai neesošas cistiskas izmaiņas makulas zonā. Šīs divas grupas tika nosauktas- Agrīnā un Vēlīnā ārstēšanas grupas. Agrīnā ārstēšanas grupa- senilas makulas deģenerācijas simptomu ilgums mazāks par 3 mēnešiem un OCT izmeklējumā netika konstatētas cistiskas izmaiņas makulā. Vēlīnā ārstēšanas grupa- senilas makulas deģenerācijas simptomu ilgums vairāk par 3 mēnešiem un OCT izmeklējumā tika konstatētas cistiskas izmaiņas makulā. Pētījuma dati tika iegūta no ārstu konsultācijas laikā iegūtajiem datiem, ambulatorajām kartiņām, tajā skaitā ambulatorajiem OCT izmeklējumiem. Parametri, kuri tika analizēti ir redzes asums pirms un pēc anti-VEGF injekcijas un centrālais tīklenes biezums pirms un pēc anti-VEGF injekcijas. Iegūtie dati tika salīdzināti pa grupām. Vadoties pēc Hī-kvadrāta testa, tika noskaidrots, ka pēc pirmās anti-VEGF injekcijas Agrīnā ārstēšanas grupā redzes asums uzlabojās 70% gadījumu, bet palika nemainīgs 30% gadījumu (p=0,074), centrālais tīklenes biezums Agrīnās arstēšanas grupā samazinājās 100% gadījumu(p=0,136). Savukārt, Vēlīnās ārstēšanas grupā pēc pirmās anti-VEGF injekcijas redzes asums uzlabojās tikai 30% gadījumu, bet palika nemainīgs 70% gadījumu(p=0,074), centrālais tīklenes biezums Vēlīnās ārstēšanas grupā samazinājās 80% gadījumu, bet palielinājās (pasliktinājās) 20% gadījumu. Mann–Whitney U tests parādīja, ka nav statistiski ticamas atšķirības datu vērtībās starp abām grupām- Agrīnā un Vēlīnā- redzes asuma izmaiņās pēc injekcijas un centrālās tīklenes biezuma izmaiņās pēc injekcijas (p <0.05). Var secināt, ka ir tendence redzes asuma un centrālā tīklenes biezuma kvantitatīvi lielākam uzlabojumam Agrīnajā ārstēšanas grupā, kas nozīmē, ka lielākas iespējas slimības stāvokļa uzlabojumam ir pacientiem, kuri uzsākuši ārstēšanu agrāk.

Senile macular degeneration ranks third in the world among the causes of blindness after cataracts and glaucoma. However, it is a major cause of blindness in industrialized countries. Intravitreal injections of anti-VEGF are the main treatment for the wet form of senile macular degeneration. The aim of this study was to investigate the difference in the efficacy of newly initiated intravitreal therapies with anti-VEGF in the wet form of age-related macular degeneration. The study enrolled and retrospectively analyzed 20 patients from the Ophthalmology Clinic of Pauls Stradins Clinical University Hospital who received intravitreal injections of anti-VEGF (Bevacizumab 0.05ml) for 2 months between November 2021 and December 2021 due to diagnosis- senile macular degeneration (wet form). Patients were divided into 2 groups according to the duration of symptoms - more or less than 3 months - and depending on the OCT examination – presence or absence of cystic changes in the macular area. These two groups were named - Early and Late treatment groups. Early treatment group - senile macular degeneration symptoms lasted less than 3 months and no cystic macular changes were observed in the OCT examination. In the Late treatment group- senile macular degeneration symptoms lasted for more than 3 months and OCT examination revealed cystic changes in the macula. The data of the study were acquired from the data obtained during the doctor's consultation, outpatient cards, including outpatient OCT examinations. The parameters analyzed are visual acuity before and after anti-VEGF injection and central retinal thickness before and after anti-VEGF injection. The obtained data were compared by groups. Based on the Chi-square test, visual acuity improved in 70% of cases after the first anti-VEGF injection in the Early treatment group but remained unchanged in 30% of cases (p = 0.074), with central retinal thickness decreasing in 100% of cases in the Early treatment group ( p = 0.136). In the Late treatment group, visual acuity improved in only 30% of cases after the first anti-VEGF injection but remained unchanged in 70% of cases (p = 0.074), with central retinal thickness decreasing in 80% of cases and increasing (worsening) in 20% of cases. The Mann – Whitney U test showed that there was no statistically significant difference in data values between the two groups - Early and Late - in the change in visual acuity after injection and in the change in central retinal thickness after injection (p <0.05). It can be concluded that there is a tendency for a greater quantitative improvement in visual acuity and central retinal thickness in the Early treatment group, which means that patients who have started treatment earlier are more likely to improve their condition.