Purulent Pleural Pathologies – Work Up, Diagnostics and Treatment Novelties. Literature Review of Last 5 Years

Abstract

Pediatriskā strutaina pleirālā pataloģija, jeb pleirālā empīma, ir slimība, kuras ietekmē pleirālajā dobumā uzkrājas strutas, apdraudot elpceļu spēju pilnvērtīgi funkcionēt. Tā ir vēsturiski nozīmīga slimība un ievērojams veselības aprūpes slogs pediatrijas virzienā, neraugoties uz vairākās atzītās publikācijās ierosinātiem pētījumiem par jauniem diagnozes noteikšanas un ārstēšanas veidiem, diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas nav atjaunotas kopš 2012. gada. Šis raksts sniedz pārskatu par zināmo pediatriskās empīēmas ārstēšanas algoritmu kā arī pievērš uzmanību jaunumiem šajā jomā, lai sniegtu perspektīvas attiecībā uz diagnostiku un ārstēšanu. Raksta izveidē tika izmantoti literatūras pārskati ar avotiem, kuri veidoti pēdējo piecu gadu laikā, kas sastāv no rakstiem medicīnas žurnālos, retrospektīviem, salīdzinošiem un randomizētiem kontrolētiem pētījumiem, vajadzības gadījumā tie tika papildināti ar literatūru vecāku par pieciem gadiem, lai aizpildītu informācijas plaisas. Objektīva literatūras analīze atklāja, ka strutaina pleirītija diagnoze bērniem var tikt veikta ārsta kabinetā sekojot strukturētām pārbaudēm, veicot anamnēzi un pacienta fizisku izmeklēšanu. Slimības diagnozi un tās stadiju iespējams apstiprināt veicot krūšu rentgenogrāfiju un ultraskaņu. Ārstēšanas process ir atkarīgs no slimības stadijas, agrīnā stadijā tiek pielietota mazāk agresīva pieeja (antibiotikas, krūškurvja tūbiņa un intrapleirālie fibrinolītiskie līdzekļi), bet ķirurģiska ārstēšana ar cisternām vai torakotomiju ir paredzēta pacientiem ar II un III stadijas slimību, tā ir atklātā procedūra, ko izmanto kritiskās slimības gadījumā. Salīdzinošais literatūras pārskats liek domāt par nepieciešamību mainīt un papildināt pediatriskās empiēmas ārstēšanas vadlīnijas, lai piedāvātu plašāku perspektīvu šīs sarežģītās slimības ārstēšanai. Turpmākajos pētījumos būtu jāizmeklē, kuri pacienti ir piemēroti kandidāti konkrētai ārstēšanas pieejai, lai vēl vairāk nostiprinātu ierosināto ārstēšanu un vispārējo ieguvumu pacientam un veselības aprūpes sistēmai.

Pediatric purulent pleural pathology, namely pleural empyema, is a disease in which frank pus collects in the pleural space, compromising respiratory function with marked reduction in general state. Despite being a disease of historical importance and a significant healthcare burden in the pediatric population, the work up, diagnostics, and treatment guidelines have not been updated since 2012, though a number of trials on diagnosis and management have been proposed in many highly recognized publications. This paper provides a review of the known management algorithm for pediatric empyema and focuses on the novelties in this field to provide perspectives into work up, diagnosis and treatment. Here, I used a review of the literature with sources consisting of articles in medical journals, retrospective, comparative, and randomized controlled trials of the last five years, and supplemented them with older literature for knowledge gaps, when necessary. The unbiased review of the literature revealed that the diagnosis of purulent pleurisy in the pediatric population can be made by adopting a structured approach in the doctor’s office, with anamnesis and physical examination of the patient. The diagnosis conformation and stage description can be resolved by chest radiography and ultrasound, respectively. Management is stage dependent and is finalized with a less invasive approach in the early stage of disease (antibiotics, chest tube and intrapleural fibrinolytics), while surgical treatment via VATS or thoracotomy is reserved for patients with stage II and stage III disease, the open procedure favored in critical disease. The findings of the comparative review therefore suggest that guidelines for pediatric empyema should be changed and/or supplemented with new contributions, to offer broader perspectives on the treatment of this complex disease. Future studies should investigate which patients are good candidates for a specific treatment approach to further strengthen the proposed management and the overall benefit for the patient and the health care system.