Dzemdes distocija inducētu dzemdību gadījumā.

Abstract

Dzemdību indukcijas izmantošana nepārtraukti palielinās, attīstītajās valstīs dzemdību indukciju veic apmēram 25% dzemdību [7], pielietojot dažādas indukcijas metodes un tās kombinācijas. Dzemdību ierosināšana jāapsver, ja grūtniecei nav kontrindikāciju vaginālām dzemdībām un gadījumā, kad ieguvumi no inducētām vaginālām dzemdībām ir lielāki nekā gaidīt spontānu dzemdību sākšanos. Neskatoties uz to, ka lielākai daļai no inducētām dzemdībām dzemdības atrisināsies sekmīgi pa dabīgiem dzemdību ceļiem, tomēr, indukcijas gadījumā, ir vērojami arī sarežģījumi, piemēram, kā traucēta dzemdību norise, pārmērīga dzemdes aktivitāte ar risku attīstīties augļa sirdsdarbības anomālijām, mātes pašsajūtas pasliktināšanos sliktas dūšas vai vemšanas dēļ, augļa distress, rezultātā neveiksmīga indukcija, līdz ar to dzemdības var atrisināties ar ķeizargriezienu vai instrumentālām vaginālām dzemdībām [7, 16]. Viens no traucētu dzemdību norises iemesliem var būt dzemdes distocija, kurai izšķir pārāk vājas (hipoaktīvā forma) vai pārāk aktīvas (hiperaktīva forma) dzemdību darbības attīstība, kā arī dzemdes diskoordinācija. Dzemdes distocija ir diezgan izplatīta dzemdību patoloģija un skar 12% no visām grūtniecēm [14]. Tā veido 25% līdz 50% primāro ķeizargriezienu gadījumu [12]. Visbiežāk no dzemdes distocijas veidiem praksē ir novērojama dzemdību darbības vājums. Dzemdību darbības vājuma attīstību ietekmē vairāki faktori – daudzaugļu grūtniecība, augļa makrosomija, daudzūdeņainība, dzemdes mioma, patoloģiska augļa pozīcija, medikamentu lietošana, piemēram, sedatīvie līdzekļi. Pētījuma mērķis ir atrast atbildi vai ir kāda atšķirība starp dzemdes distocijas biežumu, dzemdību norisi un jaundzimušā stāvokli grūtniecēm inducētu dzemdību gadījumā dažādos grūtniecības laikos – no 37. līdz 39+6. grūtniecības nedēļām un no 40. grūtniecības nedēļas. Pētījuma rezultātā dzemdes distociju biežāk novēro inducējot dzemdības vēlāk – no 40. grūtniecības nedēļas (62% dzemdību). Biežākais dzemdes distocijas veids ir primārā dzemdes disfunkcija (49% dzemdību). Prolongēta grūtniecība (52% gadījumu) un priekšlaicīgi noplūduši augļa ūdeni (36% gadījumu) ir biežāki iemesli, kāpēc tiek veikta dzemdību indukcija. Pēc indukcijas veidiem biežākas ir Oksitocīns (30% gadījumu) un Oksitocīns kombinācijā ar amniotomiju (23% gadījumu). Grūtniecēm no 40. grūtniecības nedēļas II dzemdību periods būs ilgāks un biežāk tiek pielietota epiziotomija, nekā grūtniecēm no 37. līdz 39+6. grūtniecības nedēļas.

The usage of childbirth induction nowadays is steadily increasing; in developed countries, about 25% of labors [7] are made by using different induction methods and their combinations. Initiation of childbirth should be considered if the pregnant woman has no contraindications to vaginal childbirth and if the benefits of induced vaginal childbirth outweigh the expected spontaneous onset. Despite the fact that most of the induced labors are successfully delivered through the natural birth pathways, there are still observed some complications as disturbed birth induction, excessive uterine activity with a risk of developing fetal heart abnormalities, maternal deteriorating well-being due to nausea or vomiting and fetal distress. All of this might turn out in unsuccessful induction, so childbirth can only be resolved by cesarean section or instrumental vaginal delivery [7, 16]. One of the causes of impaired childbirth may be uterine dystocia, which is distinguished by the uterine function that is too weak (hypoactive form) or too active (hyperactive form), as well as uterine discoordination. Uterine dystocia is a fairly common birth defect and affects 12% of all pregnant women [14]. It accounts for 25% to 50% of primary cesarean deliveries [12]. In practice the most common type of uterine dystocia is weakly processing labor. The development of it is influenced by variety of factors – multifetatious pregnancy, fetal macrosomy, polyhydramnion, uterine myoma, abnormal fetus position or usage of different medication such as sedatives. The aim of the study is to find the answer whether there exists a difference between the frequency of uterine dystocia, the process of childbirth and the health condition of the newborn in case of induced labor starting from 37 up to 39 + 6 weeks of gestation and 40th week of gestation. Results of the study suggest that uterine dystocia is observed more often in lately induced childbirth, which suggests the 40th week of pregnancy (62% of births). The most common type of uterine dystocia is primary uterine dysfunction (49% of births). Prolonged pregnancies (52% of cases) and premature leakage of amniotic fluid (36% of cases) are the most common reasons for childbirth induction. Oxytocin (30% of cases) and Oxytocin in combination with amniotomy (23% of cases) are the most frequent types of induction. Pregnant women starting from the 40th week of pregnancy will have a longer II period of childbirth, which results in more frequent episiotomy usage comparing to pregnant women from 37 up to 39 + 6 weeks of pregnancy.