Fizika slodze grūtniecības laikā, tās ietekme uz dzemdību iznākumu.

Abstract

Ievads. Adekvāta fiziska slodze grūtniecības laikā tiek rekomendēta ikvienai grūtniecei, kurai nav kontrindikāciju fiziskām aktivitātēm. Grūtniecību uzraugošajam speciālistam jāinformē grūtniece par fizisku aktivitāšu nozīmi grūtniecības laikā, jāizvērtē, vai nav kontrindikācijas to veikšanai. Mērķis. Uzzināt, grūtnieču fizisko aktivitāšu līmeni Latvijā, un kā tās ietekmē grūtniecību un dzemdību iznākumu. Materiāli un metodes. Tika veikts neeksperimentāls prospektīvs longitudināls pētījums. Pētījumu veidoja divas anketas. Pirmā anketa par fizisku slodzi grūtniecības laikā tika piedāvāta grūtniecēm II trimestrī, anketa sastāvēja no 33 daudzatbilžu jautājumiem par fizisku slodzi grūtniecības laikā un 14 vispārīgiem jautājumiem. Anketa veidota balsoties uz starptautiski validētu anketu par fizisku slodzi grūtniecības laikā (Chasan-Taber,et al.,2004). Otrā anketa veidota no 23 jautājumiem par grūtniecības iznākumu. Fiziskā aktivitāte tika aprēķināta izmantojot MET(metabolic equivalent of task) veicamā uzdevuma metaboliskais ekvivalents. Anketas tika apvienotas, un dati analizēti izmantojot Microsoft Excel16.56 un IBM SPSS27. Rezultāti. Abas anketas aizpildīja 100 grūtnieces. Visas grūtniecības bija iznestas, viena augļa no tām pirmdzemdētājas bija 52 (52%) sievietes, atkārtotas dzemdības 48 (48%). Fiziski aktīvākas grūtniecības laikā bija sievietes, kurām jau ir bērni un šī ir atkārtota grūtniecība (p=0.010). Sievietēm, kurām kopējā fiziskā aktivitāte ir mazāka, tika konstatēta lielāka iespēja attīstīties gestācijas diabētam (p=0.004) un grūtniecības hipertensijai (p=0.034). Sievietēm ar mazāku kopējo fizisko aktivitāti biežāk dzemdības tika ierosinātas (p=0.029), biežāk grūtniecība tika atrisināta ar akūtu ķeizargriezienu vai operatīvām vaginālām dzemdībām (p=0.018), vaginālās dzemdībās bija lielāka incidence starpenes plīsumiem (p=0.043). Kopējā grūtnieču populācijā tika konstatēta negatīva korelācija starp svara pieaugumu un sporta aktivitātēm (r=-0.231; p=0.022), starp bērna dzimšanas svaru un sporta aktivitātēm (r=-0.206; p=0.043), jo mazāka fiziska aktivitāte, jo lielāks svara pieaugums un jaundzimušā svars. Sievietēm ar normālu ĶMI tāda pati negatīva korelācija pastāv starp svara pieaugumu grūtniecības laikā un kopējo fizisko aktivitāti (r=-0.239; p=0.048), augstas intensitātes aktivitātēm (r=-0.283; p=0.018) un sporta aktivitātēm (r=-0.315; p=0.008), starp bērna dzimšanas svaru un kopējo fizisko aktivitāti (r=-0.230; p=0.049), vidējas intensitātes aktivitātēm (r=-0.253; p=0.037), augstas intensitātes aktivitātēm (r=-0.389; p=<0.001) un sporta aktivitātēm (r=-0.446; p=<0.001). Secinājumi. Vidējas intensitātes fiziska slodze grūtniecības laikā ir ar pozitīvu efektu gan uz grūtnieci, gan gaidāmo bērnu. Veicot adekvātas fiziskas aktivitātes, kas saskaņotas ar grūtniecību uzraugošo speciālistu, samazinās risks gestācijas diabēta, gestācijas hipertensijas attīstībai, kā arī samazinās starpenes plīsumu, dzemdību ierosināšanas risks.

Introduction. Adequate exercise during pregnancy is recommended for every pregnant woman who has no contraindications to physical activity. The pregnancy specialist should inform the pregnant woman about the importance of physical activity during pregnancy, assess whether there are any contraindications to their performance. Aim. Find out the level of physical activity of pregnant women in Latvia and how physical activity affect the outcome of pregnancy and childbirth. Materials and methods. A non-experimental prospective longitudinal study was performed. The study consisted of two questionnaires. The first questionnaire - physical activity during pregnancy was offered to pregnant women in the second trimester, the questionnaire consisted of 33 multiple-choice questions about physical activity during pregnancy and 14 general questions. The questionnaire is based on an internationally validated questionnaire on physical activity during pregnancy (Chasan-Taber, et al., 2004). The second questionnaire - outcome of pregnancy consists of 23 questions. Physical activity was calculated using MET (metabolic equivalent of task). Questionnaires were pooled and data were analysed using Microsoft Excel16.56 and IBM SPSS27. Results. Both questionnaires were completed by 100 pregnant women. All pregnancies were singleton, of which 52 (52%) were primipara, and 48 (48%) were multipara. Women who already had children were more physically active during pregnancy (p = 0.010). Women with lower total physical activity were more likely to develop gestational diabetes (p = 0.004) and gestational hypertension (p = 0.034). Women with lower total physical activity were more likely to have an induced labour (p = 0.029), have labour with an acute caesarean section, or had an operative vaginal delivery (p = 0.018), and had a higher incidence of perineal ruptures (p = 0.043). In the total pregnant population, a negative correlation was found between weight gain and sports activities (r = -0.231; p = 0.022), between the childbirth weight and sports activities (r = -0.206; p = 0.043), the lower was physical activity, the higher was pregnancy weight gain and weight of the newborn. In women with normal BMI, the same negative correlation exists between weight gain during pregnancy and total physical activity (r = -0.239; p = 0.048), high-intensity activities (r = -0.283; p = 0.018), and sports activities (r = -0.315 ; p = 0.008), between the child's birth weight and total physical activity (r = -0.230; p = 0.049), medium-intensity activities (r = -0.253; p = 0.037), high-intensity activities (r = -0.389; p = <0.001) and sports activities (r = -0.446; p = <0.001). Conclusions. Moderate-intensity exercise during pregnancy has a positive effect on both the pregnant woman and the unborn child. Adequate physical activity reduces the risk of developing gestational diabetes, pregnancy hypertension, as well as reduces the risk of perineal rupture and childbirth.