Subjektīvās labklājības un dzīvesspēka saistība ar psiholoģisko distresu kultūras industrijā strādājošajiem Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Abstract

Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda ir subjektīvās labklājības un dzīvesspēka saistība ar psiholoģisko distresu kultūras industrijā strādājošajiem, un noteikt, vai pastāv atšķirības starp subjektīvā labklājības, dzīvesspēka un psiholoģiskā distresa rādītājiem kultūras industrijā strādājošajiem un darbiniekiem, kuri veic savus darba pienākumus ar kultūru nesaistītās jomās Covid-19 pandēmijas laikā. Tika izvirzīti četri pētnieciskie jautājumi: 1. Vai pastāv saistība starp psiholoģisko distresu un subjektīvo labklājību kultūras industrijā strādājošajiem Covid-19 pandēmijas laikā? 2. Vai pastāv saistība starp psiholoģisko distresu un dzīvesspēku kultūras industrijā strādājošajiem Covid-19 pandēmijas laikā? 3. Vai dzīvesspēkam, ir moderatora efekts starp subjektīvo labklājību un distresu kultūras industrijā strādājošajiem pandēmijas laikā? 4. Vai pastāv atšķirības starp subjektīvā labklājības, dzīvesspēka un psiholoģiskā distresa rādītājiem kultūras industrijā strādājošajiem un darbiniekiem no citām (ar kultūru nesaistītām) jomām. Pētījumā kopā piedalījās 337 dalībnieki. Pētījuma ietvaros tika izveidotas divas grupas: Izlase I (n=171) un Izlase II (n=166). Izlases I grupas vidējais izlases dalībnieku vecums (M = 43,64, SD = 12,57). Jaunākais respondents - 18 gadi, vecākais – 69 gadi. Pēc dzimuma izlasē nedaudz vairāk pārstāvēti vīrieši - 50,9%, sievietes - 49,1%. Izlases II vidējais dalībnieku vecums (M = 47,76, SD = 13,85). Jaunākais respondents - 18 gadi, vecākais – 69 gadi. Pēc dzimuma izlasē nedaudz vairāk pārstāvēti vīrieši - 51,2%, sievietes - 48,8%. Dati tika ievākti tiešsaistē ar “Subjektīvas labklājības aptauju” (Dieneret et al., 1999), “Dzīves apmierinātības aptauju” (Diener, Emmons, Larsen & Griffin, 1999), “Dzīvesspēka aptauju pieaugušajiem” (Resilience Scale of Adults /RSA/, Hjemdal, et al, 2001; Friborg, et al, 2003; Friborgs, et al, 2005) un demogrāfisko rādītāju aptauju. Tika konstatēta statistiski nenozīmīga, pozitīva saistība starp psiholoģisko distresu un dzīvesspēka faktoru “Nākotnes uztvere”. „Subjektīvās labklājības” un „Psiholoģiskā distresa” mijiedarbību 24% gadījumu var izskaidrot ar „Dzīvesspēka” moderācijas efektu. Psiholoģiskais distress statistiski nenozīmigi augstāks ir kultūras industrijā strādājošiem nekā darbiniekiem no citām (ar kultūru nesaistītām) jomām. Darba prakstiskais pielietojums: 1) iegūtie dati tiks izmatoti dokumentālajā filmā «Kultūra un Covid-19», 2) pētījuma rezultāti norāda uz papildus resursu kultūras organizāciju vadības līmenim, kā arī organizāciju un konsultatīvajiem psihologiem, 3) psihoizlītojošas programmas izveide, kuras galvenais mērķis būs pievērst uzmanību distresa jēdzienam mākslinieku vidū un dzīvesspēka prasmju pilnveidošanai, un stiprināšanai.

The aim of the study was to find out the relationship between subjective well-being and vitality with psychological distress for employees in the cultural industry and to determine whether there are differences between subjective well-being, vitality and psychological distress for employees in the cultural industry and employees from other non-cultural areas during the Covid-19 pandemic. Four research questions were raised: 1. What is the relationship between psychological distress and subjective well-being for employees in the cultural industry during the Covid-19 pandemic? 2. What is the relationship between psychological distress and vitality for employees in the cultural industry during the Covid-19 pandemic? 3. Does vitality have a moderating effect between subjective well-being and distress for employees in the cultural industry during a pandemic? 4. Are there differences in the indicators of subjective well-being, vitality and psychological distress for employees in the cultural industry and for employees from other non-cultural fields. A total of 337 participants participated in the study. Two groups were created within the study: Study group (n = 171) and Control group (n = 166). The average age of the sample participants in the study group (M = 43.64, SD = 12.57, Mnd = 42). The youngest respondent is 18 years old, the oldest - 69 years old. By gender, slightly more men are represented in the sample - 50.9%, women 49.1%. The average age of the control group participants (M = 47.76, SD = 13.85, Mnd = 69). The youngest respondent is 18 years old, the oldest - 69 years old. By gender, slightly more men are represented in the sample - 51.2%, women 48.8%. Data were collected online with the Subjective Well-Being Survey (Dieneret et al., 1999), the Life Satisfaction Survey (Diener, Emmons, Larsen & Griffin, 1999), and the Resilience Scale of Adults (RSA), Hjemdal, et al, 2001; Friborg, et al, 2003; Friborg, et al, 2005) and a survey of demographic indicators. The results showed a statistically insignificant relationship between psychological distress and subjective well-being. A positive statistically insignificant relationship was found between psychological distress and the resilience factor “Perception of the Future” (r = 0.17, p <0.05). The interaction of "Subjective well-being" and "Psychological Distress" in 24% of cases can be explained by the moderation effect of "Life Force". Psychological distress is higher for employees in the cultural industry than for employees working in other non-cultural fields. Practical application of the masters thesis: 1) the obtained data will be used in the documentary film "Culture and Covid-19", 2) the results of the research indicate additional resources for the management level of cultural organizations, as well as organizational and counseling psychologists, 3) development of a psycho-educational program where the main focus is on attention to the concept of distress among artists and the developm