Odontogenic Keratocyst, its Features and Treatment Modalities

Abstract

Ievads: Pasaules Veselības organizācija ir definējusi odontogēno keratocistu (OKC) kā labdabīgu intraossālu odontogēnu bojājumu, kam ir lokāli agresīva uzvedība un kam pēc ārstēšanas ir augsts atkārtošanās līmenis. Vispiemērotākās ķirurģiskās pieejas veiksmīgai OKC ārstēšanai joprojām ir pretrunīgas. Ārstēšanas metodes atšķiras no enukleācijas, marsupializācijas, perifērās osteotomijas, ķīmiskās cauterizācijas ar Carnoy šķīdumu, krioterapijas ar šķidro slāpekli vai rezekcijas. Mērķis: Pētījuma mērķis bija analizēt literatūru par OKC iezīmēm un atrast piemērotākās ārstēšanas metodes. Uzdevumi: Pētījuma uzdevumi bija izpētīt un analizēt literatūru par OKC galvenajām klīniskajām un radioloģiskajām pazīmēm, izpētīt un analizēt literatūru par OKC pazīmēm histoloģiski, analizēt literatūru par OKC diferenciāldiagnozi, kā arī analizēt un apkopot galvenos ārstēšanas veidus. OKC modalitātes. Secinājumi: Vispiemērotākās ārstēšanas metodes ir OKC enukleācija un perifērā ostektomija kopā ar Carnoy šķīdumu. Lielu, paplašinātu OKC vislabāk var ārstēt ar divu pakāpju pieeju. Pirmā ir marsupializācija, lai samazinātu bojājuma lielumu, otrā – enukleācija un papildu pasākumi.

Background: Odontogenic keratocyst (OKC) is defined by the World Health Organization as a benign intraosseous odontogenic lesion that has a locally aggressive behavior and exhibits a high recurrence rate after the treatment. The most appropriate surgical approaches for the successful treatment of OKCs remain controversial. Treatment modalities vary from enucleation, marsupialization, peripheral osteotomy, chemical cauterization with Carnoy’s solution, cryotherapy with liquid nitrogen, or resection. Aim: Aim of the study was to analyse literature about OKC features and to find the most appropriate treatment modality. Tasks: Tasks of this study were to explore and analyse literature about the main clinical and radiological features of OKC, explore and analyse literature about hallmarks of OKC histologically, to analyse literature about the differential diagnosis of OKC, and to analyse and summarize the main treatment modalities of OKC. Conclusions: OKC enucleation followed by peripheral ostectomy and combined with Carnoy’s solution seems to be the most appropriate treatment method. A large, extended OKC is best treated with a 2-stage approach. First marsupialization to decrease the size of the lesion, followed by enucleation and adjunctive measure.