“Vājie” noteicēji: kanisterapija caur rūpju prizmu

Abstract

Maģistra darbā “Vājie noteicēji: kanisterapija caur rūpju prizmu” tika analizētas kanisterapijas dalībnieku – suņa, bērna un kanisterapeites – attiecības, balstoties uz to rūpju praksēm. Darbā tiek argumentēts, ka no kanisterapeita-suņa kontakta ir atkarīga kanisterapijas norise, bet bērna-suņa saiknes izveide ir būtiska kanisterapijas iespējamībai kopumā. Darbā tiek analizēta suņa-kanisterapeites kontakta un bērna-suņa saiknes veidošanās, tās ietekmējošie faktori un traucējumi šīs saiknes izveidei. Suns tiek aplūkots kā centrālais attiecību veidotājs un mediators starp kanisterapijas dalībniekiem. Tieši suns veicina bērna-kanisterapeites saiknes izveidi atbilstoši tam, kā bērns uztver kanisterapeita-suņa attiecības, proti, bērna uzticība tiek veidota gadījumā, ja kanisterapeits tiek uztverts kā rūpēties spējīga būtne. Pētījuma ietvaros tika veikts līdzdalīgais novērojums kanisterapijas nodarbībās, kuras noritēja trīs iestādēs, kas sniedz atbalstu bez (bioloģisko) vecāku gādības palikušiem bērniem. Dati tika ievākti, arī veicot daļēji strukturētas un nestrukturētas intervijas, neformālās sarunas un zīmēšanu kopā ar bērnu, kā arī veicot vecāku aptauju ar anketu palīdzību. No datiem iegūtā informācija analizēta, balstoties uz rūpju antropoloģijas teorētiskajām nostādnēm, precīzāk Tatjanas Telenas (Tatjana Thelen) pieeju, kurā viņa izceļ rūpju ambivalenci, norādot, ka rūpju apmaiņai var būt arī negatīva pieredze, kā arī izmantojot Džūditas Batleres (Judith Butler) “ievainojamības” teoriju, kurā ievainojamība tiek uztverta kā līdzatkarīgs stāvoklis. Batleres uzskatus, ka institūciju izstrādātās stratēģijas veicina cilvēku ievainojamības statusa izcelšanu, kas samazina šo personu rīcībspēju, es papildinu ar to, ka kanisterapijas gadījumā “vājo” bērnu un suņu rīcībspēja sistēmas “robu” un iztrūkstošās vienotās metodikas dēļ tiek aktivizēta. Apskatot plašo kanisterapijas darbības amplitūdu un sistēmas pieļautos “robus” kanisterapijas praktizēšanā, tika izvirzīts centrālais arguments, ka bērns un suns, kurus nereti rūpju praksēs uzskata par pasīviem aktoriem un iedala pie “vājajām” grupām, par kurām ir jārūpējas un jāaizsargā to ievainojamības dēļ, kanisterapijā kļūst par aktīviem dalībniekiem, kuri nosaka kanisterapijas iespējamību un mērķu izvirzīšanu.

In the Masters’ thesis “Weak Determinants: Canistheraphy through the Prism of Care” the relationships of the canistheraphy participants – the dog, the child and the canistherapist – were analysed, based on their practices of care. The thesis argues that the flow of canistheraphy depends on the canistheraphist-dog connection; and that the establishment of the child-dog connection is imperative for the possibility of canistheraphy per se. The thesis analyses the formation of the dog-canistherapist contact and the formation of the child-dog connection; and the factors that affect and impede them. The dog is seen as the central former and mediator between the participants of canistheraphy. The dog is central to fostering the formation of the child-canistherapist connection because the connection is formed based on how the child perceives the canistheraphist-dog relationship, i.e., a child’s trust is established if the canistheraphist is perceived as a being capable of care. As part of the research canistheraphy session participant observation was carried out in three institutions that provide support to children left without (biological) parent care. Data was also collected by carrying out partially structured and unstructured interviews, informal talks, by drawing with children and by surveying the parents. The information gathered from the data was analysed based on the theoretical framework of anthropology of care, more precisely, by applying the approach of Tatjana Thelen, in which she emphasizes the ambivalence of care, pointing out that the exchange of care can also be a negative experience; as well as by applying Judith Butler’s “vulnerability” theory where vulnerability is seen as a co-dependant state. I enrich Butler’s preposition that the strategies developed by institutions emphasize the display of a person’s vulnerability thus diminishing their ability, by adding that in the case of canistherpahy the ability of “weak” children and dogs is activated due to systemic gaps and the lack of a unified methodology. By analysing the wide range of canistheraphy and the systemic gaps regarding the practice of canistherpahy a central argument was formed: the child and the dog, who are in the practice off care often seen as passive actors and added to “weak” groups, that are to be cared for and protected due to their vulnerability, in canistherpahy become active participants who decide the possibility and goalsetting of canistherpahy.