Atjaunojošais taisnīgums un izlīguma iespējas pagaidu aizsardzībā pret vardarbību.

Abstract

Izlīguma regulējums Latvijā tiek pastāvīgi pilnveidots, grozījumu rezultātā izlīguma reglamentācija kļūst detalizētāka, tiek paplašinātas izlīguma īstenošanas iespējas, pakāpeniski attīstās risinājumi, kas saistīti ar cietušā aizskarto tiesisko interešu taisnīgu aizstāvību un atjaunošanu, to tiesisko aizsardzību, efektīvāk tiek pielietotas iespējas izlīgt ar starpnieka palīdzību. Pētījuma mērķis: izpētot pagaidu aizsardzības pret vardarbību normatīvo regulējumu un tā piemērošanas praktiskos aspektus, izstrādāt priekšlikumus konstatētajiem problēmjautājumiem, lai uzlabotu izlīguma slēgšanas iespējas. Lai minēto mērķi sasniegtu, autore izvirzīja šādus uzdevumus: izanalizēt vardarbības un izlīguma jēdzienu un būtību; izpētīt atjaunojošās justīcijas nozīmi izlīguma noslēgšanas rezultātā; izanalizēt pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošanas tiesiskos un praktiskos aspektus; aplūkot pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanas nepildīšanas sekas. Pētījuma rezultātā ir konstatējamas šādas būtiskākas juridiskās dabas problēmas. Pirmkārt, nepieciešams veikt grozījumu normatīvajos aktos ar aizliegumu slēgt izlīgumu pagaidu aizsardzības piemērošanas ietvaros pie noteiktiem apstākļiem. Tādējādi tiks ierobežots un novērsts cietušās personas viktimizācijas risks. Otrkārt, normatīvajos aktos nav reglamentēts izlīguma vienošanās saturs – normatīvie akti tikai paredz, lai dokuments par izlīgumu atspoguļotu iesaistīto pušu samierināšanas faktu. Minētais rada problēmas praksē, jo likumpārkāpējs cenšas panākt, lai cietušais piekrīt izlīgumam, bet cietušie izdara spiedienu uz likumpārkāpēju, lai finansiālā ziņā būtu izdevīgākie nosacījumi. Treškārt, pagaidu aizsardzības pret vardarbību normatīvais regulējums neparedz kārtību gadījumā, ja persona atsakās iesniegt rakstveida iesniegumu par pagaidu aizsardzības piemērošanu, bet ģimenē ir nepilngadīgs bērns un ir pamatotas aizdomas, ka var tikt aizskartas bērna tiesības. Ceturtkārt, lai gan normatīvajos aktos noteikts, ka ja policijas darbinieks, izvērtējot vardarbības draudu risku, konstatē, ka nepastāv tūlītēji draudi un nav nepieciešams pieņemt policijas lēmumu par nošķiršanu, viņš informē aizsargājamo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, tomēr nav atrunāta kārtība, kā ir jārīkojas, ja tiek konstatēts, ka ģimenē ir nepilngadīgais bērns. Konstatētas arī citas nepilnības. Darbs sastāv no ievada, 4 (četrām) nodaļām un nobeiguma. Kopējais darba apjoms ir 91 lappuses.

The regulation of settlement in Latvia is constantly being improved; as a result of the amendments, the regulation of settlement is becoming more detailed, the possibilities of implementation of settlement are being expanded, solutions related to the fair defence and restoration of the victim's violated legal interests and their legal protection are gradually developing, and the possibilities of settlement with the assistance of a mediator are being used more effectively. The aim of the study: to examine the legal framework of temporary protection against violence and the practical aspects of its application and to develop proposals to address the identified issues in order to improve the possibilities of conciliation. In order to achieve this objective, the author set the following objectives: to analyse the concept and nature of violence and reconciliation; to examine the role of restorative justice in reconciliation; to analyse the legal and practical aspects of the application of interim protection against violence; to examine the consequences of non-compliance with interim protection measures. The study has identified the following major legal problems. Firstly, it is necessary to amend the legislation by prohibiting the conclusion of a settlement agreement within the framework of the application of interim protection under certain circumstances. This will limit and prevent the risk of victimisation of the victim. Secondly, the content of the agreement is not regulated in the legislation - the legislator only requires that the document on reconciliation reflects the fact that the parties have agreed. Thirdly, the legal framework on temporary protection against violence does not provide for a procedure in case a person refuses to submit a written application for temporary protection but there is a minor child in the family and there are reasonable grounds to suspect that the rights of the child may be violated. Fourth, although the legislation provides that if a police officer, having assessed the risk of violence, finds that there is no immediate threat and that there is no need for a police decision on separation, he/she shall inform the protected person or his/her legal representative of the right to apply to court for interim protection against violence, there is no procedure for what should be done if it is found that there is a minor in the family. Other shortcomings have also been identified. The work consists of an introduction, 4 (four) chapters and a conclusion. The total length of the work is 91 pages.