Miniinvasive Treatment of Esophageal Atresia – Indications, Contrindications and Results – Literature Review

Abstract

Ievads: Neskatoties uz minimāli invazīvo metožu arvien pieaugošo popularitāti, joprojām barības vada atrēzijas labošanai, ar vai bez traheoezofageālās fistulas, galvenokārt tiek izmantota atvēta tipa operācija. Mērķis: Šī darba mērķis ir izvērtēt pieejamās minimāli invazīvās ķirurģiskās pieejas, norādīt šķēršļus, ar kuriem var saskarties izvēloties šīs tehnikas, un novērtēt rezultātus salīdzinājumā ar parasto atvērtā tipa operāciju. Metodoloģija: Šis literatūras apskats tika veikts, izmantojot Rīgas Stradiņa universitātes piedāvātās pētniecības platformas, galvenokārt fokusējoties uz rakstiem un grāmatām, kas publicēti laika posmā no 2016. līdz 2021. gadam. Rezultāti: Šajā literatūras pārskatā tika apskatītas divas minimāli invazīvas barības vada atrēzijas operācijas iespējas: endoskopiskā H veida fistulas operācija un torakoskopiskā barības vada atrēzijas operācija zem krūšu kurvja ieejas. Endoskopiskā pieeja ir jauna un maz izplatīta procedūra, un tā ir aprakstīta tikai dažos avotos. Tika apskatīti šķēršļi, ar kuriem saskaras torakoskopiskajas laikā, tai skaitā literatūras avotos atrodamie izslēgšanas kritēriji un kā attiecīgo zināšanu apguve prasa ilgāku laiku. Minimāli invazīvās pieejas rezultāti tika izvērtēti un aprakstīti salīdzinājumā ar parasto atvērtā tipa operāciju. Neskatoties uz bažām par smadzeņu oksigenāciju torakoskopijas laikā, tika pierādīts, ka tai nav būtiskas nelabvēlīgas ietekmes, ja intratorakālais spiediens tiek uzturēts zem 4 mmHg. Lai gan torakoskopiskā pieeja bieži rezultējās ilgākā operācijas laikā, tas arī izraisīja mazāku asins zudumu operācijas laikā. Uzturēšanās ilgums slimnīcā un laiks esot pieslēgtam pie ventilatora bija līdzīgs, kā arī pēcoperācijas komplikāciju biežums, kā mirstība, striktūras, noplūdes, atkārtotas fistulas, balss saišu parēze, gastroezofageālais reflukss un traheomalācija. Samazināts brūču komplikāciju biežums un mazākas rētas ir daļa no mazinvazīvo metožu galvenajām priekšrocībām. Secinājumi: Barības vada atrēzijas un traheoezofageālās fistulas torakoskopiskā labošana ir iespējama, un to var regulāri ieviest nepieciešamības gadījumā, pieleitojot zem krūšu kurvja ieejas. Endoskopiskā H veida fistulas operācija joprojām ir maz apskatīta un nepieciešama tālāka izpēte.

Background: Despite the recent development of minimally invasive techniques, open repair is still predominantly used to repair Esophageal Atresia with or without Tracheoesophageal fistula. Aim: The aim of this paper is to discuss available minimal invasive repair options, point out the obstacles that face the performance of these techniques, and evaluate the results in comparison with conventional open repair. Methodology: This literature review was done using research platforms provided by Riga Stradins University, focussing (when possible) on articles published between 2016 and 2021, as well as books. Results: This literature review found two minimal invasive options for esophagal atresia: endoscopic repair for H-type fistula and thoracoscopic repair for esophagal atresia below the thoracic inlet. Endoscopic repair is a particularly new and unknown procedure and is shown in a few sources. The obstacles to thoracoscopic repair were discussed, including the exclusion criteria found in literature and the steep learning curve. The results of minimally invasive repair were evaluated and discussed in comparison with conventional open repair. Despite concerns regarding brain oxygenation during thoracoscopy, it was shown not to have significant adverse effects if intrathoracic pressure was kept below 4 mmHg. While thoracoscopic repair frequently showed a higher operative time, it also resulted in less intra-operative blood loss. Length of stay and time on a ventilator was similar, as well as the rate of post-operative complications, including mortality, strictures, leaks, recurrent fistulas, vocal cord paresis, gastroesophageal reflux and tracheomalacia. The decreased incidence of wound complications and the more minor scars present are part of the main benefits of mini-invasive techniques. Conclusion: Thoracoscopic repair of esophageal atresia and tracheoesophageal fistula is feasible and could be routinely introduced in defects below the thoracic inlet. Endoscopic repair of H-fistula is still largely unknown and should be evaluated further.