Research on the Influence of Warm up Procedures on Performance

Abstract

Šī pētījuma mērķis bija izpētīt iesildīšanās jeb priekšaktivitātes ietekmi uz spēju paātrināties vertikālā lēcienā. Kamēr lielākā daļa literatūras un pētījumu ir vērsti uz iesildīšanās aktivitāšu ietekmi uz profesionāliem vai elites sportistiem, literatūras avoti attiecībā uz amatieru sportistiem tiek publicēti reti. Šis pētījums ir vērsts uz šo iedzīvotāju grupu. 30 dalībnieki no RSU (Rīgas Stradiņa universitāte, Rīga, Latvija) studentu organizācijas un Berlīnes reģiona Köpenick piekrita piedalīties šajā pētījumā. Katrs dalībnieks piekrita sniegt informāciju par sava ķermeņa biometriskajiem datiem (proti, augumu, vecumu, svaru), hroniskām saslimšanām, smēķēšanas paradumiem un iepriekšējām saslimšnām ar SARS-CoV-2 infekciju. Pēc tam katrs dalībnieks veica trīs lēcienus pirms iesildīšanās un trīs lēcienus pēc iesildīšanās. Iesildīšanās sastāvēja no 5 minūšu viegla skrējiena un 7 minūšu specifiskiem vingrinājumiem. Katram lēcienam tika mērīts paātrinājums. Iesildīšanās laikā tika mērīts sirdsdarbības ātrums. Vidēji maksimālais paātrinājums trīs lēcienos pēc iesildīšanās bija būtiski (p ≤ 0,05) lielāks (1,504 g ± 0,479 g), salīdzinot ar sākotnējo sniegumu (1,289 g ± 0,399 g) ar vidējo pieaugumu par 16 %. Līdz ar to, var secināt, ka iesildīšanās noved pie lielāka vertikālā lēciena spēka. Dzimums, svars un augums bija statistiksi būtiski faktori, savukārt, smēķēšana un iepriekšējas saslimšanas ar SARS-CoV-2 infekciju sniegumu neietekmēja. Papildus tika novērots, ka dalībnieki piezemējās atšķirīgi, kas rezultējās ar atšķirīgu piezemēšanās spēka ietekmi. Medicīnas personāls un treneri var ieteikt iesildīšanās procedūras kā nozīmīgu fiziskās veiktspējas veicinātāju.

The purpose of this study was to investigate the influence of a warm-up or pre-activity on the ability to accelerate in a vertical jump. While most literature and research are aimed towards the effect of pre activity on professional or elite athletes, papers and scientific material concerning the effect on recreational sportsman and woman are rarely published. This thesis was aimed towards that population. 30 participants, from the RSU (Rigas Stradins University, Riga, Latvia) student body and the region of Berlin Köpenick (Germany) agreed to be part of this investigation. Each participant agreed to give information about their body data (e.g. height, age, weight), current diseases, habits of smoking, and prior infections with SARS-CoV-2. Afterward, every participant performed three jumps before a warmup and three jumps after a warmup. The warmup consisted of a 5-minute easy run and 7 minutes of specific exercises. For each jump, the acceleration was measured. During the warm-up, the heart rate was assessed. The mean peak acceleration for three jumps was significantly (p ≤ 0,05) higher after completion of the warmup (1,504 g ± 0,479 g) in comparison to the initial performance (1,289 g ± 0,339 g) with an average increase of 16 %. It can be therefore said that a warmup leads to better availability of vertical jumping force in most people. Gender, weight, and height showed a statistical influence on the outcome while smoking and prior SARS-CoV-2 infections did not influence the performance. It was also noticed that participants showed different landing styles, which lead to different landing impacts. Medical personal and trainers may recommend warmup procedures as a significant part of physical performance and activity.

(DEU) Der Zweck dieser Arbeit war es, den Einfluss einer erwärmenden Aktivität auf die Fähigkeit vertikal zu springen zu untersuchen. Während der Großteil der Literatur sich auf die Erwärmung von Berufs- und Leistungssport bezieht, gibt es wenige Studien zum Erwärmungseffekt auf Freizeitsportler. Diese Arbeit befasste sich mit der Gruppe der Freizeitsportler. Zu diesem Zweck konnten 30 Teilnehmer, bestehend aus Studenten der Stradins Universität Riga (Lettland) und Freiwilligen aus Berlin (Deutschland) gewonnen werden. Jeder Teilnehmer willigte ein, dass Informationen über Körpereigenschaften (Größe, Gewicht, Alter), Vorerkrankungen, Raucherstatus und überstandene Infektionen mit SARS CoV-2 verarbeitet werden können. Der experimentelle Teil bestand aus drei vertikalen Sprüngen ohne vorherige Erwärmung und drei vertikalen Sprüngen nach einer Erwärmungsphase. Die Erwärmung bestand aus einem einfachen 5 Minuten langen Lauf und 7 Minuten spezifischer Erwärmung. Während jedem Sprung wurde die Beschleunigung mithilfe eines, am Rücken angebrachten Sensors gemessen und während der Erwärmung wurde außerdem die Herzfrequenz erfasst. Die mittlere maximale Beschleunigung aus drei vertikalen Sprüngen war signifikant (p ≤ 0,05) größer nach dem Abschluss einer Erwärmung (1,504 g ± 0,479 g) im Vergleich zur unaufgewärmten Sprungbeschleunigung (1,289 g ± 0,339 g). Die durchschnittliche Steigerung lag bei 16 %. Resultierend auf diesen Ergebnissen kann geschlussfolgert werden, dass eine Erwärmung zu einer besseren Nutzbarkeit der vertikalen Sprungkraft in den meisten Fällen führt. Geschlecht, Gewicht und Größe zeigten einen statistisch signifikanten Einfluss auf das Ergebnis. Eine Rauchgewohnheit und eine überstandene Infektion mit SARS-CoV-2 zeigten keinen Einfluss. Weiterhin wurde bemerkt, dass verschiedene Probanden unterschiedliche Landestile aufwiesen. Medizinisches und Fitnesspersonal sollten Erwärmung als wichtigen Bestandteil physischer Leistungsfähigkeit empfehlen.