Maksimālais spēka treniņš krūts vēža pacientēm adjuvantas terapijas laikā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Ievads. Krūts vēzis (KV) ir visbiežāk diagnosticētais audzēja tips sievietēm – vairāk nekā 2 miljonu jaunu saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 600 000 nāves gadījumu gadā (Bray et al., 2018), un tā sastopamība pasaulē nepārtraukti pieaug. KV pacientes piedzīvo sarežģītas veselības un psihosociālas problēmas. Fizisko aktivitāšu apjoma krituma dēļ KV un pretvēža ārstēšanās process var samazināt muskuļu masu un pasliktināt muskuļu spēka attīstības rādītājus. Agrāk pacientiem, kuriem tika diagnosticēts vēzis, rekomendēja taupīt enerģiju un izvairīties no aktīvas slodzes pēc diagnozes noteikšanas, bet šīs pieņēmums pēdējo 20 gadu laikā ir ievērojami mainījies, jo fizisko aktivitāšu intervences onkoloģijā ir ieguvušas respektējamu atzinību. Spēka treniņa mērķis ir regulāru epizožu veidā stimulēt neiromuskulāro sistēmu, savukārt palielināts muskuļu spēks var veicināt personas iesaisti ikdienas aktivitātēs, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti, kas saistīta ar veselību (DzK). Tomēr vēl nav zināma optimāla spēka treniņa metodika (intensitāte, biežums, apjoms) onkoloģisko pacientu ārstēšanās procesā, kas pretvēža ārstēšanas laikā kombinācijā ar noteiktu ārstēšanās plānu paaugstinātu maksimālo muskuļu spēku. Christensen et al. (Christensen et al., 2014) pētīja pirmreizēji apstiprinātus (krūts, kuņģa, kolorektāla, plaušu un aizkuņģa dziedzera) vēža pacientus un secināja, ka šiem pacientiem ir par 0,9 kg mazāka muskuļu masa, salīdzinot ar veseliem kontroles grupas indivīdiem pat pirms pretvēža terapijas uzsākšanas. Turklāt adjuvantas ķīmijterapijas laikā KV pacientes zaudēja 1,3 kg muskuļu masas un turpināja zaudēt muskuļu masu pēc terapijas pabeigšanas. Tika konstatēts, ka KV pacientēm muskuļu spēks pēc primārās terapijas pabeigšanas bija samazinājies par 20–30 %, salīdzinot ar veseliem cilvēkiem populācijā. Svarīgi uzsvērt, ka vairākums fizisko aktivitāšu pētījumu KV pacientēm kombinē aerobās izturības treniņu programmas un spēka treniņus, kā arī dažādas relaksācijas terapijas, tādējādi sarežģījot specifisko treniņu veidu ietekmes novērtēšanu. Onkoloģijā trūkst skaidri definētu klīnisko pētījumu KV pacientēm, kas ietvertu augstākas intensitātes spēka treniņus, turklāt apstākļos, kad intervence notiek adjuvantas ķīmijterapijas laikā. Klīniskajos spēka treniņa pētījumos onkoloģijā ievērojami atšķiras treniņos izmantotā intensitāte, sākot no 25 līdz 80 % no viena atkārtojuma maksimuma (1AM), lai gan ir dokumentēts, ka augstāka treniņu intensitāte rezultējas ar lielāku spēka pieaugumu gados jauniem un veseliem cilvēkiem (Campos et al., 2002). Turklāt lielāks muskuļu spēka pieaugums ir dokumentēts, izmantojot pakāpeniski progresējošu treniņu intensitāti onkoloģiskajiem pacientiem, tomēr iespējams, ka pacientiem ir novērojami fizisko spēju uzlabojumi, izmantojot zemu treniņu intensitāti (Fairman et al., 2017). Klīniskajos pētījumos, kuru ietvaros onkoloģiskajiem pacientiem tika veikta spēka treniņu intervence, secināts, ka treniņu programmas ir labi panesamas, tās ir drošas, izpildāmas un to rezultātā uzlabojas pacientu muskuļu spēks, kas paaugstina fiziskās spējas un uzlabo DzK (Segal et al., 2003), (De Backer et al., 2007), (Battaglini et al., 2014). Konstatēts, ka treniņu intensitāte spēka treniņos ir galvenais faktors, kas palielina maksimālo muskuļu spēku un ar spēku saistītos rādītājus. Līdz ar to ir būtiski veidot labi strukturētas treniņu programmas, nošķirot aerobo treniņu no spēka treniņa, kur skaidri ir aprakstīta treniņa metodoloģija (intensitāte, apjoms, biežums), lai rezultāti būtu vieglāk salīdzināmi ar citiem pētījumiem par fiziskajām aktivitātēm KV pacientēm. Līdz ar to ir nepieciešamas precīzi definētas un aprakstītas augstākas intensitātes spēka treniņu metodes, lai veicinātu fizioloģisko procesu lielāku adaptāciju, potenciāli veiksmīgāk izturētu ieplānoto ārstēšanas kursu, ātrāk atgūtu fiziskās spējas un atjaunotu sev vēlamās sociālās lomas.