Māsu piedzīvotā pacientu vardarbība, ziņošanas iespējas un uztvertie šķēršļi

Abstract

Vardarbība darba vietā (VDV) pret māsu ir globāla problēma, un tā ir piesaistījusi arvien lielāku pētnieku uzmanību (Song et al., 2020). Starptautiskā literatūra piekrīt, ka māsām, salīdzinot ar citiem veselības aprūpes darbiniekiem, ir lielāks risks piedzīvot pacientu vardarbību darbavietā. Ārvalstu pētījumi liecina, ka no 25 līdz 80% māsu, kuras strādā slimnīcās, ir pieredzējušas gan fizisku, gan emocionālu vardarbību darbavietā, un esošajā literatūrā ir hipotēze, ka par šiem notikumiem netiek pietiekami ziņots (Stevenson et al., 2015). Negadījumu protokolus, kuros iespējams dokumentēt pacientu vardarbību, var izmantot, lai aprēķinātu vardarbības sastopamības un izplatības rādītājus, identificētu riska faktorus un izstrādātu profilakses pasākumus arodsaslimšanas draudiem (Arnetz et al., 2015). Nepietiekamas ziņošanas cēloņi ir sarežģīti, un pagaidām tie vēl nav rūpīgi izpētīti. Starptautiskos pētījumos ir uzskaitīti iemesli vai paskaidrojumi par nepietiekamu ziņošanu. Kā piemēram, māsas neziņo, ja pacientu vardarbīgā uzvedība ir saistīta ar pacientu saslimšanu, vai arī incidents nav bijis pietiekami nopietns, kā arī vardarbības incidenta rezultātā netiek noformēta darba nespējas lapa. Viens no nozīmīgākajiem ziņošanas uztvertajiem šķēršļiem, ka māsas pacientu vardarbību uztver kā “darba satāvdaļu”. Vēl viens izplatīts iemesls nepietiekamai ziņošanai ir māsu pārliecība, ka ziņošana neradīs nekādas pozitīvas izmaiņas. Informētības trūkums par ziņošanas metodēm un mehānismiem, skaidras politikas un procedūru trūkums, admistrācijas vai kolēģu atbalsta trūkums un māsu uztvere par laikietilpīgām ziņošanas procedūrām var arī būt nepietiekamas ziņošanas šķēršļi. Liela nozīme ir māsu sociāldemogrāfiskiem faktoriem, piemēram, dzimums, darba pieredze un ilgums kā arī prakses joma, tiek iekļauti arī kā ziņošanas uzvedības faktori (Song et al., 2020). Latvijā līdz šim veiktajos pētījumos par pacientu vardarbības izplatību pret māsām ir secināts, ka nepietiekama ziņošana par pacientu vardarbību pret māsām pastāv un nepietiekamas ziņošanas cēloņi un šķēršļi nav pilnībā pārbaudīti. Pētījuma mērķis: Izpētīt vardarbības veidus, ar kādiem saskaras praktizējošās māsas darbavietā, ziņošanas par pieredzēto pacientu vardarbību iespējas un māsu uztvertos šķēršļus, kā arī to saistību ar māsu sociāldemogrāfiskajiem raksturojumiem. Pētījuma metodoloģija: Pētījumā piedalījās 370 praktizējošas māsas Latvijā. Dati tika savākti četru mēnešu periodā 2021. gadā no janvāra līdz aprīlim, izmantojot darba autora pašizveidotu instrumentu “Aptauja māsām par piedzīvoto pacientu vardarbību, ziņošanas iespējām un uztvertiem šķēršļiem”. Tika pielietota elektroniskā datu ievākšanas metode, nodrošinot respondentu konfidencialitāti un anonimitāti. Anketa bija pieejama Google formās un tika ievietota Latvijas Māsu asociācijas facebook mājas lapā un citās sociālajās vietnēs. Datu analīze: Rezultātu analīzē tika izmantota aprakstošā statistika, trīs un vairāk neatkarīgo grupu salīdzināšan

Workplace violence (WV) against medical nurses is a global problem and has attracted increasing attention of the researchers (Song et al., 2020). The international literature also confirms that nurses are at greater risk of experiencing patient violence in the workplace than other healthcare workers. Foreign studies show that between 25 and 80% of hospital nurses have experienced both physical and emotional abuse in the workplace, and in the existing literature there is a hypothesis that these events are under-reported (Stevenson et al., 2015). Accident reports that can document patient violence can be used to calculate incidence and prevalence of violence, identify risk factors, and develop prevention measures for occupational diseases (Arnetz et al., 2015). The causes of under-reporting are complex and have not yet been thoroughly investigated. International studies list reasons or explanations for under-reporting. For example, nurses do not report if the patient's violent behavior is related to the patient's illness, or if the incident was not serious enough, and the sick-leave certificate is not issued as a result of the violent incident. One of the most significant perceived barriers to reporting is that nurses perceive patients' violence as 'part of the job'. Another common reason for under-reporting is the nurses' belief that reporting will not lead to any positive changes. Lack of awareness of reporting methods and mechanisms, lack of clear policies and procedures, lack of administration or peer support, and nurses' perceptions of time-consuming reporting procedures can also be barriers to under-reporting. Socio-demographic factors of nurses, such as gender, work experience and seniority, as well as field of practice, are also included as factors in reporting behavior (Song et al., 2020). Studies conducted so far in Latvia on the prevalence of patient violence against nurses have concluded that there is insufficient reporting of patient violence against nurses and that the causes and barriers to insufficient reporting have not been fully investigated. Aim of the study: To investigate the types of violence experienced by nurses in the workplace, reporting capabilities of patients' violence and the barriers perceived by nurses, as well as their connection with the socio-demographic characteristics of nurses. Research method: 370 practicing nurses in Latvia participated in the research. Data was collected over a four-month period from January to April 2021, using the author's self-developed tool “Survey of Nurses, who’ve Experienced Patient Violence, Reporting Opportunities, and Perceived Barriers”. An electronic data collection method was used, ensuring the confidentiality and anonymity of the respondents. The questionnaire was available in Google forms and was posted on the Latvian Nurses Association's facebook website and other social sites. Data analysis: Descriptive statistics were used to analyze the results, the Kruskall Wallis H t