Ķīnas Tautas Republikas militārās varas pieaugums un mijiedarbība ar ASV Dienvidaustrumāzijā (2012-2019)

Abstract

Maģistra darba tēma ir “Ķīnas Tautas Republikas militārās varas pieauguma ietekme uz tās mijiedarbību ar ASV Dienvidaustrumāzijā (2012-2019)”. Šajā darbā tiek analizēts, kā Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) militārās varas attīstība ir ietekmējusi varas līdzsvaru Dienvidaustrumāzijas reģionā, kurā dominējošais aktors ir ASV. Autors mēģina noskaidrot, vai pastāvot ASV dominējošajai lomai reģionā, ko ĶTR saskata kā draudu, ĶTR ir mērķtiecīgi attīstījusi savu militāro varu, lai sasniegtu reģionālā militārā hegemona statusu Dienvidaustrumāzijā, kas maina šī reģionā pastāvošo varas līdzsvaru. Šādas analīzes veikšana ļaus izprast ĶTR militārās varas attīstības vektorus, kā arī tās salīdzinājumu ar ASV militāro varu. Tāpat darbs sniegs ieskatu ĶTR reģionālajā ārpolitikā Dienvidaustrumāzijā un šīs ārpolitikas instrumentos. Darba pirmajā nodaļā tiek analizētas ofensīvā reālisma pamatnostādnes, kas sniedz darbam teorētisko ietvaru. Otrajā nodaļā tiek sniegta ĶTR militārās varas attīstības analīze darba pētāmajā laika periodā, kas tālāk tiek salīdzināta ar ASV, tādējādi saprotot ĶTR militārās varas attīstības vektorus un tās spējas pret reģiona dominējošo militāro varu. Trešajā nodaļā tiek sniegts ieskats ĶTR oficiālajā un praktiskajā ārpolitikā attiecībā uz Dienvidaustrumāziju, lai saprastu kā militārās varas attīstība ir ietekmējusi ĶTR ārpolitiku šajā reģionā. Darba empīriskais pētījums tiek balstīts uz saistošo dokumentu analīzi. Darba nozīmīgākie secinājumi ir, ka pastāvot ASV klātbūtnei ĶTR perifērijā, tā tiek saskatīta kā drauds. Līdz ar to, kopš 2012. gada, ĶTR ir attīstījusi savu militāro varu ar mērķi vājināt ASV tehnoloģisko pārākumu un ietekmēt ASV galveno militāro vājību reģionālajā kontekstā – atkarība no militārajām atbalsta bāzēm Klusā okeāna reģionā. Tas kopā ar Dienvidķīnas jūras salu militarizāciju, ir sniedzis ĶTR militāro pārākumu pār ASV Dienvidaustrumāzijā, tādējādi padarot to par dominējošo reģiona militāro aktoru. Līdz ar šādu militārās varas attīstību, ir notikušas varas līdzsvara izmaiņas Dienvidaustrumāzijā. ĶTR to ir uztvērusi kā iespēju un tās ārpolitika ir kļuvusi apņēmīgāka, ar mērķi tiekties pretim vispārējai reģionālajai hegemonijai, ko atbalsta gan tās ārpolitiskās darbības gan militāro spēju attīstība. Šo uztverto iespēju logu un sekojošās izmaiņas ārpolitikā, autors uztver kā pierādījumu tam, ka ir notikušas varas līdzsvara izmaiņas.

The title of the master’s thesis is “Rise of People’s Republic of China military power and its impact on interaction with the United States in Southeast Asia (2012-2019)”. Within this thesis author analyses how the military power development of People’s Republic of China (PRC) has affected power balance in Southeast Asia, where the perceived dominant actor is United States of America (US). The author argues that by the existence of dominant US role in Southeast Asia, PRC perceives it as a threat and therefore has purposefully developed its military power to reach regional military hegemony in Southeast Asia, thus changing the power balance in the region. Conduct of such analysis will highlight focal points of PRC’s military power development and how this military power compares to US. Also, this thesis will give an insight into PRC’s regional foreign policy in Southeast Asia and instruments used within. In the first chapter main assumptions of offensive realism are given, thus giving thesis its theoretical framework. In the second chapter, the development of PRC’s military power is analysed and later compared to US military power, thus highlighting main focal points of PRC’s military power development and its capabilities against the dominant actor in the region. The third chapter gives insight into PRC’s official and practical foreign policy regarding Southeast Asia, which will give an understanding of how the development of military power has affected PRC’s foreign policy in the region. Empirical research is conducted through document analysis. Main conclusions are that the existence of US in PRC’s periphery is perceived as a threat. Therefore, since 2012 PRC has developed its military power with the goal of degrading the technological advantage of US and the ability to influence US main regional military weakness – dependency on military support bases in the Pacific region. This, together with militarization of islands in South China Sea, has given PRC military advantage over US in Southeast Asia, thus making it dominant military actor in Southeast Asia. With such development of the PRC’s military power, a shift in the power balance of Southeast Asia has happened where US is no longer the dominant actor. Perceiving this as an opportunity, PRC’s foreign policy has become more assertive and through it, PRC pursues overall regional hegemony which is supported by its foreign policy actions and its development of military capabilities. This perceived window of opportunity and following shift in PRC’s foreign policy serves as evidence that shift in regional balance of power has occurred.