Nevērtīgs, Nenovērtējams, Svēts. Ārpusģimenes aprūpētāju prakses īstenojot valsti kā supervecāku

Abstract

Maģistra darbs “Nevērtīgs, nenovērtējams, svēts. Ārpusģimenes aprūpētāju prakses īstenojot valsti kā supervecāku” ir institucionalizēto bērnu un tur strādājošo valsts īstenošanas pieredzes un prakses analīze un teorētiskā interpretācija. Izmantojot Agambena kailās dzīvības un Edelmana iedomāto bērnu, darbā tiek konstruēts un dekonstruēts bērna jēdziens, kas pamatojotes uz empirisko materiālu norāda, ka valsts īstenotā biopoitiku ‘bērna labākajās interesēs’ tiek radīta un īstenota neesošam tēlam. Valsts birokrātiskie mehānismi regulē, definē un leģitimē dažādus radniecības aktus un attiecības. To darot, valsts kā aparāts sevi ierindo supervecāka (Rockhill 2010, 157) lomā visiem bērniem, jo īpaši tiem, kam nepieciešama aizstāvība, pareizā aprūpe. Šīs supervecāka lomas īstenošana tiek deleģēta institūcijām, tur strādājošajiem, kas savā saskarmē ar bērnu to īsteno balstoties uz savu izpratni, uz savu iemiesoto dzīves pieredzi. Valsts politikas virzītāji plāno un paļaujas uz cilvēku radniecību kaut vai demogrāfiskā līmenī (Žabicka 2018). Tādējādi izlemjot, kurš ar ko ir likumīgi saistīts, kā arī virza un veido arī pašas šīs attiecības. Bērnam noņem visu, atstājot kailo dzīvību, lai to normalizētu jau citā, pareizā radniecībā.

Biopolitika (Bianco, Giuseppe; Miguel, de Beistegui 2015), kas novienkāršojot nozīmē regulētu dzimstību, kontrolētu mirstību, ar atļauto izvēles brīvībi, kas ir definēta pastāvošās iekārtas akceptētajā normalizācijas rāmī un pasniegta indivīdam kā nepieciešamība virzītai ekonomiskai labbūtībai un drošumspējai . Realitātē īstenotā biopolitika bērna labākajās interesēs, sabiedrībā pašu bērnu atspoguļo kā pasīvu kultūras saņēmēju, kurš “lineārā līknē dodas savā ceļā uz pilngadību” (Abella 2017, 23). Bērniem līdz pilngadības sasniegšanai nav savu politisko tiesību: “Bērni nav balsotāji, bērni par mums nebalsos” (Kalnozols 2018). Morālu un likumisku motīvu vadīti par bērniem bērna labākajās interesēs rūpējas pieaugušie. Šie aprūpes apsvērumi nekad nav tikai morāli, tie vienmēr ir apzināti/ neapzināti politiski un ekonomiski virzīti. Bērnam ir tikai kailā dzīvība (Agamben 1998), ķermenis, kas tiek pārvietots, pakļauts un veidots pēc aprūpē iesaistīto ieskatiem. Bērnība, kā kultūras projekts ar mērķiem un nozīmēm, ir pastāvīga pielāgošanās un cīņa (Weisner 2015). Lauka darba etnogrāfiskie dati ieskicē vecāku, bērnu un aprūpētāju attiecībām ar valsts iekārtā noteikto pre-institucionālajā, institucionālajā un post – institucionālajā (Rockhill 2010, 3-5) posmā, kurus interpretējot teorijā, pastiprinot ar pētījumiem un analizējot īstenotās prakses, pierādu, ka valsts kā supervecāka politika ar likumos definēto rīcības vadmotīvu “bērna [labākajās] interesēs” (Saeima 1998), tiek īstenota uz neesošu, iedomātu (Edelman 1998) bērnu.

Master's thesis “Worthless, priceless, sacred. Performing state as superparent by out-of-family caregivers” is an analysis and theoretical interpretation of the experience and practice of state performing by institutionalized children and those working there. Using Agamben's bare life and Edelman's imagined child, the work constructs and deconstructs the concept of the child, which, based on empirical material, indicates that the state-implemented biopolitics in the 'best interests of the child' is created and implemented for a non-existent image in child. State bureaucratic mechanisms regulates, define and legitimize various acts and kinship relationships. In doing so, the state as an apparatus, places itself in the role of a superparent (Rockhill 2010, 157) for all children, especially for those in need of protection, proper care. The implementation of this role of superparent is delegated to institutions, to those who work there, who in their contact with the child performe this role, based on their understanding, on their embodied life experience. Public policy makers plan and rely on kinship, even more at the demographic level (Žabicka 2018). Thus, in deciding on legal terams, to whom parental relationships are allowed to perform and to whom it’s not. Everything is removed from the child, leaving it’s bare life to be normalized in another, correct kinship. Biopolitics (Bianco, Giuseppe; Miguel, de Beistegui 2015), which in simple means regulated birth, controlled mortality, with defined in the accepted normalization framework allowed freedom of choice, and presented to the individual as a necessity for directed economic well-being and security. The reality-based biopolitics in the best interests of the child, in society, portrays the child himself as a passive recipient of culture, who “goes on a linear curve on his way to adulthood” (Abella 2017, 23). Children do not have their political rights until they reach their adulthood: “Children are not voters, children do not vote for us” (Kalnozols 2018). Driven by moral and legal motives, children are cared for by adults in ‘the best interests of the child’. These care considerations are never just moral, they are always consciously / unconsciously politically and economically driven. The child has only a bare life (Agamben 1998), a body that is moved, exposed and shaped at the discretion of the caregivers. Childhood, as a cultural project with goals and meanings, is a constant adaptation and struggle (Weisner 2015). The ethnographic data of the field work outline the relations of parents, children and caregivers with the pre-institutional, institutional and post-institutional (Rockhill 2010, 3-5) stages of the state system, which, when interpreted in theory, reinforced by research and analysis, show that the state as a superparental policy with the guiding principle of action “in the best interests of the child” defined by law (Saeima 1998), is performed to a non-existent, imaginary child (Ed