Partnerattiecības un homofobija: tiesiskās problēmas Latvijas Republikā

Abstract

In a more global context, it is known that individuals sometimes migrate in order to escape prejudice and discrimination in their country of origin by moving to a more tolerant host country where they can engage in sexual behaviour more freely. Nevertheless, there is almost no research on the consequences of immigration for LGBT people (Carrillo, 2004). Cases of homophobic assault or sexual harassment can take form of physical abuse, verbal or public, and not just public. The author has concluded that if there has been no physical contact in the case of homophobic attacks, no liability for such offenses can be found under criminal law. Analysing the responsibility for hooliganism, it can be concluded that the commission of a criminal offense in a public place does not in itself mean that the crime should be classified as hooliganism, and no other person’s interests were harmed and no serious disturbance of public peace was found. In order to be prosecuted in the case of homophobic assault or sexual harassment, the interests of other persons (society) must be harmed.

Šī raksta saturs ir balstīts uz pašas autores sākotnējiem pētījumiem. Pētījumā tika iegūti empīriski pārbaudīti argumenti, ka, ieviešot viendzimuma partnerattiecību likumu, var pasliktināties attieksme pret gejiem un lesbietēm. Lai pārliecinātos par viendzimuma partnerattiecību likuma ieviešanas ilgtermiņa ietekmi uz homofobiju, ir nepieciešams turpināt pētījumus vairākos virzienos. Līdz divdesmit pirmā gadsimta sākumam notika pilngadīgo viendzimuma seksuālo darbību dekriminalizācija, kļūstot tiesību normu, kuru iniciēja Eiropas Savienība, kā arī Eiropas Padome. Tomēr lesbiešu un geju tiesiskajās attiecībās joprojām ir dažas problemātiskas jomas, tostarp viendzimuma pāru atzīšana un viņu kā vecāku tiesības, dibinot ģimeni.