Lielisks neiroloģisks iznākums bērnam sekojoši pēc slīkšanas un ilgstošas ārpus-stacionāra sirdsdarbības apstāšanās

Abstract

Ievads. Sirdsdarbības apstāšanās bērniem ārpus stacionāra apstākļos ir ārkārtīgi reta, ar zemu izdzīvošanas slieksni. Tiem, kas izdzīvo, parasti vērojams slikts neiroloģisks iznākums. Labvēlīgi izdzīvošanas iznākumi sastopami situācijās, kurās sniegti agrīni, efektīvi kardiopulmonālās reanimācijas pasākumi notikuma vietā. Slīkšana ir trešais biežākais nejaušas nāves cēlonis pasaulē ar vairumu gadījumu bērnu vidū. Iegremdēšanās trauma asociējas ar augstu saslimstības risku, taču ir atrodami arī vairāki gadījuma apraksti, kur vērojams labs iznākums, slīkšanai notiekot aukstā ūdenī un pacientam esot smagas hipotermijas apstākļos. Gadījuma apraksts. Gadījums apraksts ir par 1.7 gadus veca bērna veiksmīgu atdzīvināšanu pēc ārpus-staconāra sirdsdarbības apstāšanās slīkšanas dēļ. Novērsuši uzmanību no bērna uz 5-15 minūtēm, vecāki to atrada iegremdētu upes ūdenī, bez dzīvības pazīmēm. Vidējā ūdens temperatūra Latvijas upēs notikuma dienā bijusi 8.7C. Vecāki uzsāka kardiopulmonālās atdzīvināšanas pasākumus, veicot krūšu kurvja kompresijas un izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde ieradās pēc 19 minūtēm no izsaukuma brīža un noteica, ka sirdsdarbības ritms dotajā brīdī bijis asistolija. Tika nodrošināta intraossālā pieeja un uzsākta adrenalīna ievade, paralēli turpinot veikt krūšu kurvja kompresijas un ventilāciju ar ambu maisu. Sekojoši ieradās ārsta-speciālista brigāde, kas veica elpceļu nodrošināšanu ar intubāciju. Spontānās cirkulācijas atjaunošanās notika 1 stundu un 44 minūtes pēc sākotnējās vecāku veiktās kardiopulmonālās reanimācijas pasākumu uzsākšanas. Kopumā 16 adrenalīna (125mcg) devas tika administrētas. Pēc ierašanās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, bērna ķermeņa temperatūra bija 28C. Iniciāli sasildot pacientu, temperatūra stabilizējās, nemainīgi uzturoties 36-36.6C grādu robežās. Neskatoties uz sākotnējo hemodinamikas nestabilitāti, kardiovaskulārā funkcija uzlabojās, pielietojot terapijā adrenalīna, milrinona un levosimendāna infūzijas un izmantojot pulsa kontūra sirds izsviedes monitorēšanu. Sekojoši bērns tika veiksmīgi atvienots no respiratorā atbalsta un inotropo līdzekļu palīdzības hemodinamikas stabilizēšanā ceturtajā dienā. Pacientu izrakstīja no Intensīvās terapijas nodaļas sestajā dienā kopš iestāšanās. Izrakstoties no stacionāra, bērna neiroloģiskā apskate bija lielākoties normas robežās bez hipoksijas radīto izmaiņu pazīmēm. Sešus mēnešus pēc izrakstīšanās, telefoniski sazinoties ar vecākiem, tika noskaidrots, ka bērnam nav vērojams nekāds paliekošs neiroloģisks deficīts. Secinājumi. Pacientus ar smagu hipotermiju nevar uzskatīt par mirušiem pirms tiek veikta to sasildīšana. Šis klīniskais gadījums pasvītro to, ka ilgstoša, kvalitatīva kardiopulmonālā reanimācija hipotermijas pacientus var novest pie atveseļošanās ar labu neiroloģisku iznākumu.

Introduction. Paediatric out-of-hospital cardiac arrest is extremely rare with survival remaining low and for those who do survive there is typically a very poor neurological outcome. Favourable outcomes in these situations rely on early, effective cardiopulmonary resuscitation (CPR). Drowning is the third leading cause of unintentional injury death worldwide, with the highest drowning rates among children. Submersion injury is associated with high morbidity, though case reports have reported good outcomes when associated with cold water submersion and severe hypothermia. Case description. This case report describes successful resuscitation of a 1.7-year-old child who suffered an out-of-hospital cardiac arrest due to drowning. After losing the sight of their son for about 5-15 min, the parents found him submerged in the river, without any signs of live. At the time of this accident average water temperature in rivers in Latvia was 8.7C. The parents started CPR with chest compressions and activated ambulance service. The ambulance arrived in 19 minutes and the initial rhythm detected was asystole. Intraosseous access was established and adrenaline was administered while chest compressions and bag-mask ventilation were on-going. Second ambulance with specialised cardiac arrest crew intubated the child on scene. Return of spontaneous circulation was detected 1 hour 44 minutes after the initial resuscitation attempts by parents. A total of 16 doses of adrenaline (125 mcg) were given. Upon admission to the tertiary children’s hospital the body temperature was 28C. After initial rewarming, temperature was kept 36–36.5C. Although initially haemodynamically unstable, the cardiovascular function improved with adrenaline, milrinone and levosimendan infusions and pulse contour cardiac output monitoring. Subsequently, the patient was successfully weaned off from all inotropic and respiratory support on day 4 and discharged from intensive care unit on day 6. On hospital discharge the patient’s neurological examination was largely normal with no signs of hypoxic sequalae. At six month follow-up by phone the parents reported no apparent deficits. Conclusion. Patients with severe hypothermia can not be pronounced dead before rewarming and this case highlights that prolonged CPR might can lead to good neurologic outcome in hypothermia patients.