Trauksmes un depresijas līmeņa izvērtējums onkoloģijas pacientiem, kas saņem ķīmijterapiju

Abstract

Darba mērķi: Ļaundabīga audzēja diagnoze var būt ievērojams stresors personas dzīvē, kas var inducēt trauksmi un depresiju. Mentāla saslimšana var ietekmēt gan vispārējo dzīves kvalitāti, gan līdzestību terapijai. Šī pētījuma mērķis ir izvērtēt trauksmes un depresijas līmeni onkoloģijas pacientiem, kuri saņem ķīmijterapiju. Materiāli un metodes: Tika veikts prospektīvs pētījums, kurā tika iekļauti pieauguši cilvēki, vecumā virs 18 gadiem ar ļaundabīgu onkoloģisku saslimšanu, kuri saņem ķīmijterapiju. Šī cilvēku grupa tika salīdzināta ar kontroles grupu. Pacientiem lūdza aizpildīt PHQ9 un GAD7 skalas divreiz, ar trīs mēnešu intervālu, kā arī vienreizēji aizpildīt aptaujas daļu ar jautājumiem par informētību un ieinteresētību, kur saņemt psihoemocionālu atbalstu. Papildus tika ievākta informācija par pacientu dzimumu, vecumu, audzēja stadiju un ķīmijterapijas kursu skaitu, lai izvērtētu iespējamu sakarību ar PHQ9 un GAD7 rezultātiem. Visi dati tika apkopoti programmā MS Excel un analizēti ar programmu IBM SPSS (Mann-Whitney U-tests, Kruskall Wallis tests, Willcoxon tests, Spearmana korelācija). Rezultāti: Pētījumā tika iesaistīti 34 pacienti ar ļaundabīgu onkoloģisku saslimšanu, kuri saņem ķīmijterapiju – 41.2% (n=14) vīrieši, 58,8% (n=20) sievietes, vidējais vecums bija 58,21 gadi (intervāls 25 – 82 gadi). Šī grupa tika salīdzināta ar kontroles grupu, kas sastāvēja no veseliem pieaugušajiem, 30.8% (n=12) vīrieši, 69,2% (n=27) sievietes, vidējais vecums 35,87 gadi (intervāls 20 – 76 gadi). Kopumā vidējas vai smagāka līmeņa depresijas prevalence onkoloģijas grupā bija 41,1% (n=14) un tika secināts, ka vērojama statistiski nozīmīga atšķirība no kontroles grupas (p=0,005), kurā rezultāti bija 13% (n=5). Netika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība starp pirmo un otro PHQ9 aptaujas pildīšanas reizi (pētāmajā grupā p=0,539; kontroles grupā p = 0,215). Netika atrasta statistika korelācija starp ļaundabīgās onkoloģiskās saslimšanas stadiju un PHQ9 rezultātiem ( rs = 0,36; p = 0,797). Pildot GAD7 aptauju netika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība rezultātos starp grupām (p=0,926). Netika arī atrasta statistiski nozīmīga atšķirība starp pirmo un otro aptaujas pildīšanas reizi nevienā grupā (pētāmajā grupā p = 0,777; kontroles grupā p = 0,106). Secinājumi: Šis pētījums parāda, ka depresija, kas klasificēta kā vidēja vai smagāka tika biežāk konstatēta onkoloģisko slimnieku grupā nekā vidējā Latvijas populācijā. Netika arī atrasta korelācija starp slimības stadiju un PHQ9 un GAD7 rezultātiem, kā arī nebija statistiski nozīmīgas atšķirības starp aptaujas pirmo un otro pildīšanas reizi. Kopumā šie dati norāda, ka būtu ieteicams skrīnēt onkoloģijas pacientus ar PHQ9 aptauju, uzsākot ārstēšanu, taču rezultāti atkarīgi no katras personas individuālās psihes īpatnībām, nevis no slimības stadijas vai ārstēšanas ilguma.

Objectives: Diagnosis of cancer can be a significant stressor in a person’s life thus induce anxiety and depression. Mental illness can impact both the general quality of life and adherence to therapy. The aim of this study is to evaluate levels of anxiety and depression in oncology patients who receive chemotherapy. Materials and Methods: A prospective research was done, adults diagnosed with oncological illness in different stages who receive chemotherapy were enrolled in this study and compared to a control group. Participants were asked to fill out PHQ9 and GAD7 questionnaires twice with 3-month interval. Additional questions about willingness and being informed about where to receive psychoemotional help were asked. Additional information about gender, age, stage of cancer and number of chemotherapy courses was obtained to assess the possible relation to PHQ9 and GAD7 scores. All data were analysed with IBM SPSS (Mann-Whithey U-test, Kruskall Wallis test, Willcoxon test, Spearman`s correlation). Results: 34 cancer patients receiving chemotherapy were enrolled – 41.2% (n=14) male, 58.8% (n=20) female the mean age was 58.21 years (range 25 to 82 years). They were compared with a group of healthy adults 30.8% (n=12) male, 69.2% (n=27) female, the mean age was 35.87 years (range 20 to 76 years). Overall, the prevalence of moderate or more severe depression in the oncology group was 41.1% (n=14) and it was found to be with a statistically significant difference from the control group (p=0,005) in which results were 13% (n=5). There was no statistical difference found between the first and second time of PHQ9 survey in any group (research group p=0,539; control group p = 0,215). No statistical correlation was found between the stage of cancer and PHQ9 results (rs = 0,36; p = 0.797). In GAD7 results there is no statistically significant difference between groups (p=0.926). Thera was also no statistically significant difference between the first and second time of filling the survey in any group (research group p = 0,777; control group p = 0,106). Conclusions: This study shows that depression classified as moderate or more severe was found more often in oncology patients than in average population in Latvia. This suggests that it could be of importance to screen patients in oncology ward with PHQ9 and GAD7 in everyday praxis. These results also show that questionnaire scores are more related to each individual’s personal psyche specifications rather than the stage of the disease and amount of chemotherapy courses that has been received.