Beta-herpesvīrusu (HHV-6, HHV-7) infekcijas nozīme imūnā disbalansa apstākļos. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Cilvēka herpesvīruss-6 (HHV-6) un herpesvīruss-7 (HHV-7) ir plaši izplatīti limfotropi herpesvīrusi, ar kuriem inficējas agrā bērnībā, un kas saglabājas persistenti visā dzīves periodā. Pēdējā laikā tiek pievērsta lielāka uzmanība beta-herpevīrusu infekcijas lomai vairāku hronisku slimību attīstībā, taču vienotas atbildes aizvien nav. Tas varētu būt saistīts ar šo vīrusu izplatību un dažādiem darbības mehānismiem. Darba mērķis bija noskaidrot beta-herpesvīrusu infekcijas iesaisti hronisku slimību patoģenēzē, slimības klīniskajā gaitā un pēctransplantācijas komplikāciju attīstībā. Šajā pētījumā tika iekļautas trīs pacientu grupas: pacienti ar imūnsupresīvo terapiju (pēc nieru transplantācijas), pacienti ar pamatslimības izsauktu imūnsupresiju (kuņģa-zarnu trakta vēzis) un pacienti ar imūnsistēmas izmaiņām autoimūna procesa rezultātā (autoimūnais tireoidīts). Praktiski veselu asins donoru grupa un vairog-dziedzera audu autopsijas paraugi bez patoloģiskām makro vai mikro izmaiņam tika iekļauti pētījumā kā kontroles. Lai detektēt vīrusu genomu secību klātbūtni, infekcijas latento vai aktīvo fāzi un vīrusu slodzi, tika izmantota kvalitatīvā un kvantitatīvā polimerāzes ķēdes reakcija. Vīrusu specifisko antivielu klātbūtne plazmā tika noteikta lietojot ELISA un IFA. Citokīnu ekspresijas līmeni plazmā noteica ar ELISA. Lietojot Becton-Dickinson plūsmas citofluorometru, tika atdalītas un analizētas imūnkompetento šūnu sub-populācijas. Rezultāti parādīja, ka HHV-6 un HHV-7 infekcijas biežums un aktivitātes fāze trīs pacientu grupās ar dažādu iemeslu radītiem imūnsistēmas traucējumiem ir atšķirīgi, konstatētas arī atšķirības imūnsistēmas atbildēs un izmaiņas imūnkompentento šūnu populācijās. Salīdzinot trīs pētījumā iekļautās pacientu grupas, parādīts, ka nieres transplantāta recipientiem, kas saņēmuši pretatgrūšanas medikamentozo terapiju, bija smagāka imūnsupresija un lielāks beta-herpesvīrusu aktivācijas risks, novedot pie dažādu komplikāciju attīstības. Lai gan pacientiem ar kuņģa-zarnu trakta vēzi vīrusu infekcijas sastopamība un aktivitāte bija zemāka, taču konstatēta izteikta asociācija starp HHV-6 un HHV-7 aktīvu 5 infekciju un limfopēniju, pie tam pacientiem ar limfopēniju tika novērota lielāka mirstība salīdzinot ar pacientiem bez limfopēnijas. Pacientiem ar autoimūno tireoidītu bieži atrasta HHV-6 un HHV-7 genoma secību klātbūtne gan perifēro asiņu, gan vairogdziedzera audu DNS paraugos. Turklāt vairogdziedzera audu DNS paraugos konstatēta lielāka HHV-6 slodze nekā asins DNS paraugos, tādējādi norādot uz vairogdziedzeri kā vienu no iespējamām HHV-6 latences vietām, kas savukārt var veicināt autoimūnā procesa attīstību.