Sirdsdarbības frekvence pacientiem ar koronāro artēriju slimību Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Palielināta sirdsdarbības frekvence (SF) miera stāvoklī ir neatkarīgs kardiovaskulāro (KV) slimību riska faktors un iekļauta Eiropas un Latvijas KV slimību profilakses vadlīnijās. Zināms, ka SF ≥ 70 ×/min miera stāvoklī palielina KV notikumu risku pacientiem ar koronāro artēriju slimību (KAS). Tomēr Latvijā ir nepietiekama izpratne par šī KV riska faktora nozīmīgumu un ir maz datu par palielinātas SF izplatību, kontroli un saistību ar citiem KV riska faktoriem pacientiem ar KAS. Darba mērķis bija izpētīt dažādus ar SF un tās kontroli saistītus aspektus ambulatori ārstētiem pacientiem ar stabilu KAS – raksturot SF un tās kontroles izmaiņas laika gaitā, izpētīt SF saistību ar citiem KV riska faktoriem un atrast iespējamos nepietiekamas SF kontroles iemeslus. Darba ietvaros tika izveidota ambulatori ārstētu pacientu kopa ar stabilu KAS, izanalizēta SF, citi KV riska faktori, kā arī pētītas SF un citu KV riska faktoru kontroles izmaiņas dinamikā (gan pētot vienu un to pašu KAS populāciju trīs gadu garumā, gan salīdzinot divas dažādas pacientu kopas ar KAS, kas pētītas ar vairāku gadu nobīdi), izanalizēti lietotie SF samazinošie medikamenti, to devas, kombinācijas un ārstēšanas paradumu izmaiņas laika gaitā. Tāpat pētījuma ietvaros pacientu kopa ar KAS tika salīdzināta ar vispārējās populācijas pārstāvjiem un pētīts ārstu viedoklis par SF. Rezultāti atklāj nepietiekamu SF kontroli ambulatori ārstētiem pacientiem ar KAS. Neskatoties uz plašu β blokatoru lietošanu, vairāk kā trešajai daļai analizēto pacientu SF saglabājas virs līmeņa, kas saistīts ar palielinātu KV risku (≥ 70 ×/min). Lai arī salīdzinājumā ar vispārējo Latvijas populāciju ārstētiem pacientiem ar KAS vairāki KV riska faktori (tajā skaitā SF) ir labāk kontrolēti, pacientu kopas novērošana trīs gadu periodā neuzrāda SF kontroles uzlabojumus laika gaitā, kur pretī citu svarīgu KV riska faktoru kā asinsspiediens, dislipidēmija un smēķēšana kontrole trīs gadu novērošanas periodā uzlabojas. Kā iespējamos iemeslus nepietiekamai SF kontrolei pētījums atklāj pārāk mazu β blokatoru devu lietošanu un retu šo medikamentu kombinēšanu ar ivabradīnu. Ārstu aptauja savukārt parāda, ka ārstiem nav vienota viedokļa par to, kāds SF līmenis uzskatāms par normālu un kāds – par palielinātu. Pētījums papildina zināšanas par SF kontroli pacientiem ar KAS Latvijā un atklāj iespējas labākai šī KV riska faktora kontrolei. Veiksmīgāka cīņa ar palielinātu SF nākotnē būtu nozīmīgs ieguldījums pacientu ar KAS pašsajūtas un prognozes uzlabošanā un palīdzētu cīņā par KV saslimstības un mirstības mazināšanu Latvijā.