Terapeitiskā alianse starp pacientu un fizioterapeitu telerehabilitācijā

Abstract

Pētījuma mērķis: Novērtēt terapeitiskās alianses stiprumu starp fizioterapeitu un pacientu ar hroniskām mioskeletālām sāpēm, izmantojot telerehabilitāciju un klātienes terapiju un identificēt faktorus, kas rada atšķirības terapeitiskās alianses stiprumā telerehabilitācijā. Ņemot vērā to, ka fiziskajam pieskārienam un neverbālajiem signāliem (piemēram, žestiem un acu kontaktam) ir svarīga loma fizioterapeitu un viņu pacientu saziņā (Hiller and Delany, 2015; Bjorbakmo and Mengshoel, 2016), sniedzot telerehabilitācijas pakalpojumus, ir problēmas, kurām var būt negatīva ietekme uz terapeitisko aliansi (Lawford Delany and Bennel, 2018). Pētījuma metodes: Pētījumā piedalījās astoņas sievietes fizioterapeites, kuru vecums bija no 31 līdz 48 gadiem (Mnd = 35) un 40 pacienti ar hroniskām sāpēm muguras lejasdaļā, no kuriem 19 pacienti vecumā no 23 – 62 gadiem (Mnd = 44) bija eksperimentālajā grupā, fizioterapiju saņēma attālināti, izmantojot tiešo videotranslāciju, bet 21 pacients, kuru vecums bija no 29 – 65 gadiem (Mnd = 45) tika iekļauti kontrolgrupā, fizioterapijas nodarbības saņēma klātienē. Iesaistītie fizioterapeiti meklēja potenciālos pētījuma dalībniekus savu pacientu vidū. Lai noteiktu terapeitisko aliansi starp pacientu un fizioterapeitu, tika izvēlēta terapeitiskās alianses novērtējuma anketas otrā versija (TANA-II) (Luborsky et al., 1996). Rezultāti: Salīdzinot kopējās un atsevišķās terapeitiskās alianses stiprumu starp dalībniekiem eksperimentālajā un kontroles grupā, tika konstatētas nenozīmīgas vidējas TANA-II (p = 0,967), TANA-F (p = 0,063), TANA-P (p = 0,205) rezultātu atšķirības. TANA-F anketu rezultātu sadalījumā statistiski nozīmīgas atšķirības izraisīja videokameras veids, ko izmantoja fizioterapeiti (p = 0,022), fizioterapeitu vecums (p = 0,01) un pacientu izglītības līmenis (p = 0,017), TANA-P anketu rezultātu sadalījums statistiski nozīmīgas atšķirības izraisīja laiks, kas pagājis pēc fizioterapeitu studiju pabeigšanas (p = 0,014). Secinājumi: Terapeitiskās alianses stiprums starp fizioterapeitu un pacientu neatšķiras, izmantojot tiešo videotranslāciju un klātienes terapiju. Atsevišķas videokameras izmantošana rada atšķirības terapeitiskā alianses spēka novērtēšanā fizioterapeitiem. Tādi fizioterapeita demogrāfiskie faktori, kā vecums un laiks pēc studiju pabeigšanas, kā arī tādi pacienta demogrāfiskie faktori, kā viņa izglītība rada atšķirības uz terapeitiskās alianses spēka novērtējumu, izmantojot attālinātu terapiju.

Aim of the study: Evaluate the strength of the therapeutic alliance between a physiotherapist and a patient with chronic musculoskeletal pain using telerehabilitation and face-to-face therapy and additionally identify factors that cause differences in the strength of the therapeutic alliance in telerehabilitation. Given that physical touch and non-verbal signals (such as gestures and eye contact) play an important role in communication between physiotherapists and their patients (Hiller and Delany, 2015; Bjorbakmo and Mengshoel, 2016), there are challenges in providing telerhabilitation services, which may have a negative impact on the therapeutic alliance (Lawford Delany and Bennel, 2018). Research methods: The study included eight female physiotherapists with an age of 31 to 48 years (Mnd = 35) and 40 patients with chronic lower back pain, where 19 patients were in the experimental group (31.6% - men), with an age of 23 - 62 years (Mnd = 44) and 21 patients in the control group (19% - men) with an age of 29-65 years (Mnd = 45). The Helping Alliance Questionnaire second version (TANA-II) was chosen to determine the therapeutic alliance between the patient and the physiotherapist (Luborsky et al., 1996). The physiotherapists were involved in looking for potential study participants among their patients. Patients who chose the experimental group received live video broadcasting treatment, and patients who chose the control group received face-to-face treatment. Results: Comparing the strength of the total and individual therapeutic alliance between the participants in the experimental and control group, were found insignificant differences in the results of TANA-II (p = 0.967), TANA-F (p = 0.063), TANA-P (p = 0.205). The statistically significant differences in the distribution of TANA-F questionnaire results were caused by type of webcam used by physiotherapists (p = 0.022), age of physiotherapists (p = 0.01) and patient education (p = 0.017), the statistically significant differences in the distribution of TANA-P questionnaire results were caused by time after physiotherapists graduation (p = 0.014). Conclusions: The strength of the therapeutic alliance between physiotherapist and patient does not differ between live video broadcast and face-to-face therapy. The use of a separate webcam creates differences in the assessment of the therapeutic alliance strength for physiotherapists. Demographics of a physiotherapist, such as age and time after graduation, as well as demographic factors of a patient, such as his or her education, make a difference in the assessment of the strength of the therapeutic alliance using distance therapy.