Kustību veidošanas pieredze deju un kustību terapijas procesā personām ar traumatiskiem centrālās nervu sistēmas bojājumiem, interpretatīvās fenomenoloģijas pieeja

Abstract

CNS traumas ir saistītas ar ķermeņa kustību un to fizisko īpašību samazināšanos vai zaudējumu. Ir skaidrs, ka personas, kas pārcietušas CNS traumu, piedzīvo izmaiņas arī kustību veidošanas pieredzē. Pētījuma aktualitāti nosaka tas, ka DKT praksē ir nepieciešams rast izpratni par radošu kustību veidošanās pieredzi, lai pielietotu šīs zināšanas kustību atjaunošanā personām ar traumatiskiem CNS bojājumiem. Pētījuma problēmu nosaka tas, ka nav zināms, kā personām ar traumatiskiem CNS bojājumiem DKT procesā tiek pieredzēta radošu kustību veidošana jeb “kustību horeogrāfija”. Rehabilitācijas procesā izmantojot DKT, iespējama padziļināta pieeja radošu kustību veidošanas procesam ne tikai kā sajūtu izpausmes mehānismam, bet arī kā apzinātas darbības pieredzes veidošanai. DKT horeogrāfiskā pieeja tika izvēlēta kā organizēta pētījuma vide, kurā dalībnieki radošā kustību improvizācijā var spontāni veikt pašinducētas radošas kustības, veidot par tām atgriezenisko saiti un apzināti tās atkārtot deju performancē. Pētījuma mērķis ir izzināt radošu kustību veidošanas pieredzi personām ar traumatiskiem CNS bojājumiem, izvirzot šādus jautājumus: 1) Kā radošu kustību veidošanas pieredzi DKT procesā skaidro persona ar traumatiskiem CNS bojājumiem?; 2) Ko nozīmē radošu kustību veidošanas pieredze personai ar traumatiskiem CNS bojājumiem? Kvalitatīvā pētījuma veikšanai tika izvēlēta interpretatīvās fenomenoloģijas analīzes (IFA) pieeja. Pētījumā piedalījās pieci dalībnieki, personas ar traumatiskiem CNS bojājumiem, piedzīvojot desmit DKT sesijas un 3 daļēji strukturētas intervijas klātienē pirms sesijām, starp sesijām un pēc sesijām. Uz jautājumu “Kā dalībnieki pieredz kustības veidošanu DKT procesā”, atbilde netika gūta, jo pacientiem trūkst vārdu krājuma sajūtu formulēšanai un iemaņu to apzināšanai. Uz otro pētījuma jautājumu “Ko nozīmē kustību veidošanas pieredze personai ar traumatiskiem CNS bojājumiem?” interpretējot datus tika gūtas trīs atbildes: 1) radošai kustībai ir kustību konteksta paplašinājuma nozīme; 2) radošas kustības nozīmē līdzekli, ar kura palīdzību tiekties pēc saviem mērķiem; 3) radoša kustība nozīmē veidot – attiecības ar savu ķermeni Pētījuma gaitā izgaismotā ceturtā tēma “Kustību rosinātājs / slāpētājs” nesniedz atbildes uz pētījuma jautājumiem, taču piedāvā nozīmīgu ieskatu tajā, kāda vide šiem dalībniekiem nepieciešama, lai radoša kustība vispār varētu notikt. Līdz ar šīm atziņām ir sniegts pienesums pētījuma problēmai – līdz šim nepietiekamiem pētījumiem par kustību veidošanas pieredzi.

CNS injuries are associated with a decrease or loss of motor function and qualities of movement resulting in change of movement generation experiences. It is unknown how people with traumatic CNS injury experience movement. Using of Dance Movement Therapy (DMT) enables a deeper approach to movement generation processes as a mechanism of expression of senses and as generation of intentional activity experiences. DMT choreographic approach was used as an organised research environment that enables spontaneous self-induced motor experiences, feedback and re-creation of movement in a dance performance. The objective of this study was to investigate movement generation experiences of people with traumatic CNS injuries. It was achieved by elaborating upon the following research questions: 1) How does a person with traumatic CNS injury explain their experience of their own movement generation in the DMT process? 2) What is the meaning of movement generation for people with traumatic CNS injuries? Qualitative strategy and interpretive phenomenology analysis (IPA) approach was selected for this study. There were five people with traumatic CNS injuries selected to participate. They each attended 10 DMT sessions and participated in 3 semi-structured interviews, before, after and in-between sessions. The audio-recording of those interviews was transcribed and analysed. The first question asked was ‘how did the participants experience movement generation in the DMT process?’ Since the participants are only now becoming aware of their experiences of sensation they lacked the necessary vocabulary and experience to describe them. The next question asked was for the participants’ personal accounts. ‘What is the meaning of movement generation for a person with traumatic CNS injury?’ This was answered in three ways: 1) Creative movement leads to the expansion of movement in a guided self-developmental context; 2) Creative movement is a means of achieving a person’s goals. 3) Creative movement means creating a relationship with one’s own body. A fourth theme emerged in the study process; the “inspirator /suppressor of the movement” offered no answer to any research questions, though gives meaningful insight into the environment necessary for creative movement to be expressed.