Osteoporoze žokļu kaulos

Abstract

Osteoporoze ir nereti sastopama skeletāla saslimšana, kuru raksturo kaulu mikroarhitektūras izmaiņas, kā arī kaulu masas samazināšanās. Rezultātā samazinās kaulu izturība un palielinās lūzumu risks. Ir zināms, ka osteoporoze skar visus organisma kaulus, tajā skaitā žokļa kaulus, ko ir svarīgi aplūkot orālās ķirurģijas aspektā, tā kā osteoporozes slimniekiem var būt nepieciešama ķirurģija sejas žokļu rajonā, zobu ekstrakcijas, zobu implantācija, u.c. invazīvas manipulācijas. Pētnieciskā darba mērķis bija noskaidrot, kā ķirurgam vajadzētu rīkoties, ja ķirurģiskas manipulācijas sejas-žokļu rajonā nepieciešamas pacientam, kurš cieš no osteoporozes, kā arī saslimšanas ārstēšanai saņem bifosfonātu terapiju. Šīs zināšanas ir ļoti svarīgas pirms katras invazīvas manipulācijas mutes dobumā, lai izvairītos no komplikācijām. Kā pētnieciskā darba metode tika izmantota zinātniskās literatūras meklēšana gan Google Scholar vietnē, gan brīvpieejas datubāzē, gan RSU abonētajās datubāzēs: ClinicalKey, PubMed, Sciencedirect, Accessmedicine. Grāmata tika atrasta RSU bibliotēkā. Analizējot zinātnisko literatūru, tika novēroti sekojoši rezultāti - dentālie implanti nav absolūti kontrindicēti pacientiem ar osteoporozi, bet relatīvu kontrindikāciju to ievietošanai rada bifosfonātu terapija. Zobu ekstrakcijas jāveic pēc iespējas atraumatiskā veidā, pēcoperācijas brūci slēdzot ar lēveri. Antibiotiku profilaktiska terapija pirms operācijas uzrāda labus rezultātus, tāpēc tā ir jānozīmē, ja ekstrakcijas tiek veiktas plānveidā. Gan pie akūtas, gan pie plānveida ķirurģiskas iejaukšanās, nepieciešama pēcoperācijas antibiotiku terapija. Bifosfonātu terapijas pārtraukšana pirmsoperācijas laikā neuzrādīja nozīmīgus rezultātus. Pētnieciskajā darbā tika secināts, ka pacientiem, kuri cieš no osteoporozes un tās ārstēšanai izmanto bifosfonātu terapiju, nav jāatsakās no dažāda veida ķirurģiskas iejaukšanās mutes dobumā, ja tas ir indicēts. Savukārt ārstam jābūt atbilstošām priekšzināšanām, lai izvairītos no postoperatīvām komplikācijām, piemēram, nopietnākās komplikācijas – žokļa osteonekrozes (ŽON).

Osteoporosis is a common skeletal disease, characterised by microarchitectural changes and bone mass reduction, resulting in decreased bone durability and increased risk of fractures. Osteoporosis can affect any of the bones in the human body, including those of the jaw, which is an important consideration in oral surgery, since patients with osteoporosis may require dental extractions, implantations and other invasive manipulations. The purpose of this study was to evaluate the best course of action when performing surgical treatment in the orofacial area in patient afflicted by osteoporosis and receiving a bisphosphonate therapy. This knowledge is invaluable before any invasive manipulation in the oral cavity, in order to avoid unnecessary complications. The method of choice for this study was to rewiew literature in databases such as Google Scholar, free access database, as well as those subscribed to by RSU: ClinicalKey, PubMed, Sciencedirect, Accessmedicine. Any books that information had been sourced from were acquired in the RSU library. By analizing the scientific literature, it was found that dental implants are not absolutely contraindicated in patients with osteoporosis. However, bisphosphonate therapy in itself does present a relative contraindication for placement of implants. Dental extractions must be performed in the least traumatic way possible, and the postoperative wound must be closed with tissue flap afterwards. A prophylactic antibiotic therapy before surgery does produce good results, so it should be administered in elective surgery cases. Both elective and urgent cases require a post-operative antibiotic therapy. Suspension of the bisphosphonate therapy before surgery does not show to have a meaningful impact on the outcomes. In conclusion, it was found that patients using bisphosphonate therapy for treatment of osteoporosis do not necessarily need to reject most kinds of surgical procedures of the oral cavity, if the idications for them are present. The doctor, in turn, must have the necessary prior knowledge and experience in order to avoid some of the more serious postoperative complications, such as osteonecrosis of the jaw.