Meniscus Injuries and their Current Treatment Approaches

Abstract

Mērķis: Šī literatūras pārskata mērķis ir ievākt materiālus par meniska plīsuma ārstēšanu, lai izprastu pašreizējo situāciju. Mainīgā demogrāfiskā situācija un traumatisma lielā izplatība rada potenciālu daudziem jauniem pētījumiem šajā jomā. Kādas ārstnieciskās pieejas tiks izmantotas meniska plīsumu ārstēšanā nākotnē? Vai procedūras mainīsies? Struktūra: Šajā pētījumā apskatīti un apkopoti jaunākie raksti un informācija no ortopēdiskās literatūras, kurā skatīta menisku bojājumu ārstēšana. Pētījumi un atsevišķi ziņojumi sniedz ieskatu darbību secībā dažādām ārstēšanas metodēm 21. gadsimtā. Rezultāti: Meniskektomija bieži rada smagas ilgtermiņa komplikācijas, veicina osteoartrīta attīstību. Artroskopiska menisku sašūšana dod labākus rezultātus un ārstē akūtus traumatiskus plīsumus ar labākiem rezultātiem, bet ar ilgstošu rehabilitāciju. Konservatīvā un intervences pieeja mūsdienās ļauj izvēlēties no dažādām iespējām. Sākot no akupunktūras, fizioterapijas, diētas un injekcijām līdz veiksmīgai rehabilitācijai pēc sāpju mazināšanas un dzīvesveida izmaiņām – ārstiem parasti ir jākoncentrējas uz pacienta vajadzībām. Pierādīts, ka ortobioloģiski produkti, cilmes šūnas un metodes labvēlīgas mikrovides atjaunošanai ir noderīgas un dod rezultātus. Pēdējās ietilpst pilnīga un daļēja sintētiskā poliestera un bioloģiskā kolagēna transplanti. Ortobioloģiskos produktus iegūst no autologiem asins produktiem, piemēram, kaulu smadzenēm un perifērajām asinīm, kā arī mākslīgām izejvielām. Cilmes šūnas, kas iegūtas no dažādām vietām, ir izcelsmes šūnas, lai nodrošinātu osteoprotektīvo un hondroprotektīvo funkciju, kas veicina menisku plīsumu saaugšanu. Lai optimizētu rezultātus, to izmantošana nākotnē tiks skatīta daudzos pētījumos. Secinājumi: Konservatīvas ārstēšanas metodes un osteoartrīta progresēšanas kontrole ir svarīgi jautājumi, kas jārisina meniska plīsumu ārstēšanā. Pēdējās desmitgadēs procedūras ir ārkārtīgi mainījušā un tagad ietver daudznozaru pieeju, kuras galvenais mērķis ir meniska audu saglābšana. Vecākas pieejas, kurās meniska audi netiek saudzēti, tiek izmantotas tikai gadījumos, kad audu saglabāšana nav iespējama. Šobrīd tiek apskatītas tādas metodes kā ortobioloģiskas vielas, saglabāšana un labošanas tehnikas un aizstāšana ar transplantu. Šīs pieejas ļauj ārstēt nelabojamus plīsumus vietās ar sliktiem dzīšanas rādītājiem, kad tradicionālās metodes izrādījušās nesekmīgas. Pētījumi par šiem jaunākajiem sasniegumiem veikti salīdzinoši nesen, tādēļ vēl nav demonstrēti ilgtermiņa rezultāti, taču šo pieeju uzskata par daudzsološāko nākotnes tehniku meniska plīsumu ārstēšanā. Nepieciešams laiks, līdz šī pieeja tiks apstiprināta un attīstīta tālāk, lai aizstātu vai pārņemtu pašreizējās metodes.

Objective: The aim of this literature review is the collection of material on the treatment of meniscal tears to complete an overview of the current state. The changing demographics and as common trauma related injury raises potential for many new researches in this field. What therapy approaches will be used in the future of meniscal tears and will regimens change? Design: This research paper reviews and summarizes recent articles and knowledge from orthopaedic literature in the topic all around meniscal injuries. Studies and individual reports give an inside to the sequence of actions for different treatment approaches in the 21st century. Results: Meniscectomy is prone to developing severe long term complications in acquisition to osteoarthritis. Arthroscopic repair is giving better results and treats acute traumatic tears with more positive outcomes but a prolonged rehabilitation. Conservative and interventional approaches are containing a variety of concepts to choose from nowadays. Ranging from acupuncture, physical therapy, diet and injections to successful rehabilitation after pain management and lifestyle changes, it’s common for doctors to focus on the patient’s needs. Orthobiological products, stem cells and scaffolds for mimicking a favourable microenvironment prove to be relevant and beneficial. Scaffolds include full and partial synthetic polyester and biological collagen grafts. Orthobiologics are extracted from autologous blood products like bone marrow and peripheral blood but also produced artificially. Stem cells obtained from different sites are progenitor cells to mediate osteoprotective and chondroprotective function with tear repairing qualities. Their use in the future will still be followed by many researches to optimize outcomes. Conclusion: Conservative treatment methods and the control in the progression of osteoarthritis are crucial topics in the meniscal injury treatment. Regimens changed immensely in the past decades and involve a multidisciplinary approach with a major aspect of saving meniscal tissue. Older approaches with sacrificing meniscal tissue are only performed when preserving is not an option. Under current consideration are methods like orthobiologic substances, preserving, repair techniques and substitution via grafting. They address irreparable tears in non-healing areas and when conventional treatments fail to improve outcomes. Researches in those relatively modern advancements are new and have not been able to show long term results but are considered to be the future in meniscal treatment. Time is needed until they are approved and further developed to replace or supersede actual.