Plausibility of Non-operative Therapy as an Alternative First-line Treatment for Acute Uncomplicated Appendicitis in Children

Abstract

Mērķis: Šī pētījuma mērķis ir apkopot zinātniskās literatūras datus par konservatīvas un ķirurģiskās ārstēšanas metodes klīnisko efektivitāti akūta nekomplicēta apendicīta gadījumā bērniem vecumā no 4 līdz 18 gadiem. Akūt apendicīt ir viena no biežākajām ķirurģiskajāmm saslimšanām bērnu vecumā. Gadu desmitiem galvenā aŗstēšanas metode akūta apendicīta gadījumā ir bijusi apendektomija. Metodes: Tika veikta sistemātiska pētījumu datu meklēšana par konservatīvas un ķirurģiskās ārstēšanas metodes izmantošanu akūta nekomplicēta apendicīta gadījumā bērniem vecumā no 4 līdz 18 gadiem, izmantojot Web of Science, PubMed un Cochrane Library (CENTRAL) datu bāzes laika posmā no 2005. gada janvāra līdz 2020. gada janvārim. Pētījumā tika analizēts pacienta vecums, dzimums, objektīvais stāvoklis, pielietotie laboratorie un radioloģiskie diagnostiskie izmeklējumi, antibakteriālā terapija, pēcoperācijas komplikācijas, atkārtoto gadījumu skaits un atkārtotās vizītes pie speciālista. No datu analīzes tika izslēgtas publikācijas, kurās tika analizēti komplicēta akūta apendicīta gadījumi un konservatīvā ārstēšana nav bijusi primārā ārstēšanas metode, kā arī publikācijas, kuras nav bijušas angļu valodā. . Rezultāti: Tika analizēti 309 publikācijas, no kurām septiņas atbilda pētījuma iekļaušanas kritērijiem : pieci prospektīvie kohorta pētījumi, viens randomizēts kontrolēts pētījums (RCT) un viens retrospektīvs pārskats. Pētījumā tika iekļauti 640 pacienti ar akūtu nekomplicētu apendicītu, no kuriem 246 pacientiem tika pielietota konservatīva ārstēšana un 394 pacientiem – ķirurģiska ārstēšana. Laparoskopiska apendektomija tika veikta visiem pētījuma pacientiem ķirurģiskās ārstēšanas grupā. Veiksmīgs ārstēšanas rezultāts tika novērots 88-99% gadījumu divu nedēļu laikā pēc sākotnēji pielietotās konservatīvās ārstēšanas metodes akūta nekomplicēta apendicīta gadījumā ar recidīvu biežumu 0% -26,5% 14 mēnešu laikā. Komplikāciju līmenis pacientiem ar konservatīvās ārstēšanas metodi bija 19,5% gadījumu, bet pacientiem ar ķirurģiskās ārstēšanas metodi t ar 1,5% gadījumu (OR 0,5, 95% CI -0,36 līdz 1,35). Secinājums: Bērniem ar akūtu apendicītu svarīgi ir nošķirt nekomplicētu gadījumu no komplicēta gadījuma, lai tiktu izvēlēta atbilstoša sākotnējās ārstēšanas metode. Konservatīvās ārstēšanas metodes gadījumā pacientiem ar akūtu nekomplicētu apendicītu ilgtermiņā novēro īsāku atveseļošanās periodu salīdzinājumā ar ķirurģisko ārstēšnas metodi. Atkārtotu gadījumu īpatsvars un atkārtotas hospitalizācijas gadījumi ir mainīgs lielums un vairāk novērojams pacientiem pēc veiksmīgi pabeigtas konservatīvās ārstēšanas akūta nekomplicēta apendicīta gadījumā. Ķirurģiskā ārstēšanas metode joprojām tiek uzskatīta par pirmās izvēles ārstēšanas metodi akūta apendicīta gadījumā . Lai noteiktu konservatīvās ārstēšanas metodes ticamu klīnisko efektivitāti un to, vai tā būtu jāuzskata par pietiekamu alternatīvu ķirurģiskai ārstēšanas metodei akūta apendicīta gadījumā, ir būtiski turpmāk

Aim: The aim of this study is to provide a literature review on the clinical efficacy of primary non-operative management (NOM) versus operative management (OM) of uncomplicated acute appendicitis (AA) in children between the ages of four to 18 years old. AA continues to rank among the most common surgical diagnoses in pediatric medicine. For decades, the benchmark method of treatment has been surgical appendectomy. Methods: A systematic search of data from Web of Science, PubMed, and the Cochrane Library (CENTRAL) databases was done, screening publications from January 2005 to January 2020 that assessed NOM of uncomplicated AA in children between the ages of four to 18 years old. Data was collected regarding age, gender, objective findings of patients, diagnostic imaging modalities utilized, laboratory markers, antibiotic regime, rate of recurrence, post-operative complications and follow-up periods for NOM and OM patients respectively. Studies that assessed data outside of the population of interest were excluded. Reviews focusing on complicated appendicitis or cases where conservative treatment was not the primary mode of treatment were also excluded, in addition to studies published in another language than English. Results: The search yielded 309 articles, of which seven studies met the above inclusion criteria: five prospective cohort studies, one randomized controlled trial (RCT), and one retrospective review. These studies offered 640 patients for analysis. 246 patients received NOM and 394 underwent OM. Successful treatment within two weeks of antibiotic initiation ranged from 88% to 99% with a recurrence rate of 0%-26.5% within 14 months observed in the NOM group. All patients in the OM group were treated by laparoscopic appendectomy. The rate of complications in the NOM group was found to be 19.5%, compared to 1.5% in the OM group (OR 0.5, 95% CI -0.36 to 1.35). Conclusion: The distinction between complicated and uncomplicated AA is vital to establish an adequate approach. The long-term success rate on NOM treatment is relatively high, with a shorter recovery period than in appendectomy. However, the rate of recurrence is varied and readmission is higher in the NOM patient group. Surgical appendectomy should still be considered first-line treatment for AA. Higher quality prospective RCTs with greater sample sizes, adequate randomization methods comparing the two treatment alternatives, and longer follow-up periods are essential in establishing the definitive efficacy of NOM, and whether it should be considered as a sufficient alternative to appendectomy.