Patients with Food Intolerance in Primary Health Care- Diagnostic Problems and Solutions in Latvian and Norwegian GP Practices

Abstract

Ievads. Pārtikas nepanesība ir ne-imūn mediēta atbildes reakcijas un pārtikas produktiem. Prevalence reakcijai uz pārtikas produktiem pieaug un tiek lēsts, ka tā skar 15-20% populācijas. Nevēlamo simptomu klīniskās izpausmes ir atkarīga no uzņemtā pārtikas produkta daudzuma, kas liecina, ka noteiktais pārtikas produkts no uztura ne vienmēr ir jāizslēdz pilnībā. Tādēļ ir būtiski atšķirt pārtikas nepanesību no pārtikas alerģijas, kuras gadījumā produkta pilnīga izslēgšana no uztura ir kritiska. Vairumā gadījumu ģimenes ārsts (ĢĀ) ir pirmais, kas konsultē pacientu, tādējādi spēlējot galveno lomu pārtikas nepanesības diagnostikā. Mērķis. Pētījuma mērķis ir izpētīt un pārbaudīt līdzības un atšķirības pārtikas nepanesības diagnostikā, salīdzinot divas valstis ar atšķirīgu ekonomisko situāciju un ĢĀ darba sistēmu. Materiāli un metodes. Pētījums tiek īstenots kā šķērsgriezuma kvantitatīvs pētījums. Tika veikts literatūras apraksts par tēmu pārtikas nepanesība un izveidota anketa, kas tika izdalīta ĢĀ Norvēģijā un Latvijā. Anketu aizpildīja 31 ĢĀ Norvēģijā un 40 ĢĀ Latvijā. Dati tika ievākti, kodēti un analizēti izmantojot Microsoft Excel un IBM SPSS Statistics 26.0 sistēmas. Ievāktie dati tika izmantoti, lai atrastu līdzības un atšķirības starp minētajām valstīm. Rezultāti. Pēc datu ievākšanas un kodēšanas interesantākie rezultāti tika sadalīti subtēmās iespējami labākajam datu pārskatam. Apmēram 50% Norvēģijas un Latvijas ĢĀ uzskata, ka pārtikas nepanesība netiek diagnosticēta pietiekami labi. Tika atrasta statistiski ticama atšķirība starp valstīm, atbildot uz jautājumu par izmeklēšanas metodi diagnostikas uzsākšanai. Vairums Latvijas ĢĀ kā pirmo diagnostikas metodi izvēlētos eliminācijas diētu, kamēr Norvēģijas ĢĀ izvēlētos seroloģiskos testus. Tomēr, atbildot uz jautājumu par viņuprāt labāko diagnostikas testu, abu valstu starpā populārākā atbilde bija eliminācijas diēta. Taujāti par to, vai ekonomiskā puse ietekmē viņu izvēli diagnostikas veikšanā, 80% Latvijas ĢĀ atbildēja – jā, kamēr Norvēģijas ĢĀ vidū tie ir 9.7%. Vairums no abu valstu respondentiem piedāvā follow-up vizītes pacientiem ar pārtikas nepanesību, tomēr vairāk nekā 70% gadījumu tiem nav rutīnas follow-up vizīšu nodrošināšanai. Secinājumi. Starp abu valstu primārās veselības aprūpes sistēmām ir vērojamas atšķirības, kas var būt iemesls ĢĀ atšķirīgajam darba stilam. Zināšanas par pārtikas nepanesību šķiet līdzīgas abu valstu starpā, taču ir vērojamas atšķirības ārstu pieejai pārtikas nepanesības diagnostikā.

Introduction. Food intolerance is a non-immune mediated adverse reaction to food. The prevalence of adverse reactions to food are increasing and is estimated to affect 15-20% of the population. The clinical severity of unwanted symptoms depends highly on the amount ingested, making complete avoidance of the causative agent not always necessary. It is therefore important to differentiate it from food allergy, where complete avoidance is crucial. Most often it is general practitioners (GPs) that consult the patient first, making them a central part in diagnosing food intolerance. Aim. The aim of this scientific study is to investigate and examine the similarities and differences in diagnosing food intolerance in two countries with different economy and different general practitioner (GP) system. Materials and methods. This is a cross sectional quantitative study. A literature review regarding food intolerance was made, following that a questionnaire regarding the same topic was made and distributed to Norwegian and Latvian GPs. The questionnaire was answered by 31 Norwegian GPs and 40 Latvian GPs. The data was collected, coded and analyzed using Microsoft Excel and IBM SPSS Statistics 26.0. This data was used to find similarities and differences between the respective countries. Results. After collecting and coding the data, the most interesting results was divided into subchapters for the best possible overview. Approximately 50% of both the Norwegian and Latvian GPs are under the impression that food intolerance is not well diagnosed. There was found a statistically significant association between the countries and their answer to which diagnostic test they would use first. Latvian GPs were more likely to choose the elimination diet as their first diagnostic test, while Norwegian GPs were more likely to choose serology as theirs. However, when asked which diagnostic test they think is the best, the most popular answer in both countries was the elimination diet. When asked about if economy affected their choice of diagnostic tests 80.0% of the Latvian GPs said yes, compared to 9.7% of the Norwegian GPs. The majority of the participating doctors in both countries offer their patients with food intolerance follow-up appointments, yet more than 70% of them does not have a routine for these follow-up appointments. Conclusion. There are several differences between the two primary health care systems, which can make the GPs work somewhat differently. The knowledge about food intolerance seems quite similar between the countries studied, however some differences can be found in their approach to diagnose food intolerance.