Bioķīmisko un onkoloģisko marķieru diagnostiskā nozīme malignu pleiras eksudātu diferencēšanā no citas etioloģijas šķidruma pleiras dobumā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Šķidrums pleiras dobumā ir bieža dažādu slimību komplikācija. Atkarībā no patoģenētiskā mehānisma šķidrumus iedala transudātos un eksudātos. Biežākais transudāta cēlonis ir sirds mazspēja. Biežākie eksudātu veidi ir parapneimonisks pleirīts un maligns pleiras eksudāts. Dažādas etioloģijas šķidrumu pleiras dobumā ārstēšana un prognoze būtiski atšķiras, tāpēc ir svarīga precīza diagnoze. Maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostika ne vienmēr ir vienkārša, tāpēc joprojām tiek meklēti papildu diagnostiskie marķieri. Darba teorētiskajā daļā tika apkopoti un analizēti literatūras dati par šķidruma pleiras dobumā epidemioloģiju, diagnostiku un ārstēšanu. Oriģinālā pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai iespējams uzlabot malignu pleiras eksudātu diagnostiku, izmantojot onkoloģiskos vai bioķīmiskos marķierus. Lai noskaidrotu esošo situāciju un problēmas aktualitāti, retrospektīvi tika analizētas to pacientu medicīniskās kartes, kuri no 2010. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim ārstējušies un izrakstīti no Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” iekšķīgo slimību profila nodaļām vai šajā slimnīcā miruši. Tika atlasītas un analizētas tās medicīniskās kartes, kurās izrakstīšanās diagnozē bija norādes par šķidrumu pleiras dobumā. Lai noskaidrotu papildu bioķīmisko un onkoloģisko marķieru nozīmi maligna pleiras eksudāta (MPE) diagnostikā, prospektīvi tika analizēti no 2011. gada 8. augusta līdz 2014. gada 13. jūnijam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Iekšķīgo slimību klīnikas Pulmonoloģijas nodaļā secīgi stacionēti pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Papildus rutīnas izmeklējumiem šiem pacientiem pleiras šķidrumā un serumā tika noteikti B tipa nātrijurētiskais faktors (BNP), plazminogēna aktivatora inhibitors 1 (PAI-1), karcinoembrionālais antigēns (CEA) un vēža karbohidrāta antigēns 125 (CA 125). Retrospektīvi analizējot medicīniskās dokumentācijas datus, tika konstatēts, ka 741 (4,6 %) pacientam no gada laikā stacionārā “Gaiļezers” ārstētiem, izrakstītiem vai mirušiem pacientiem diagnozē minēts šķidrums pleiras dobumā. 47 % no tiem diagnosticēts maligns pleiras eksudāts, 29 % – kardiāls hidrotorakss un 19 % – parapneimonisks pleirīts. Mirstība pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija 3 reizes augstāka nekā visiem ārstētajiem pacientiem kopā (attiecīgi 14,1 % un 4,4 %). Tika konstatēts, ka aplūkotajā laika posmā izmeklēšanas metodes pacientiem ar šķidrumu pleiras dobumā bija nepietiekamas, salīdzinot ar medicīnas literatūrā rekomendētajām. Prospektīvi tika analizēti 144 pacienti ar šķidrumu pleiras dobumā. Tika konstatēts, ka CA 125 pacientiem ar malignu pleiras eksudātu ir statistiski ticami augstāks gan pleiras punktātā, gan serumā. Tas liecina, ka CA 125 var kalpot kā papildu marķieris malignu pleiras eksudātu diagnostikā. Būtiska nozīme dažādu pleiras šķidrumu patoģenēzē ir fibrinolītiskajai sistēmai. Parapneimonisku pleirītu gadījumā fibrinolīze ir kavēta un veidojas norobežotas šķidruma kolekcijas, savukārt malignu pleiras erksudātu gadījumā parasti norobežošanās nenotiek. Iespējams, ietekmējot fibrinolītisko sistēmu, varētu uzlabot dažādas etioloģijas pleiras eksudātu ārstēšanu. Tāpēc darbā pētīts viens no fibrinolītiskās sistēmas marķieriem – protrombīna aktivētāja inhibitors 1 (PAI-1). Tika konstatēts, ka PAI-1 līmenis malignos pleiras eksudātos bija statistiski ticami zemāks nekā parapneimonisku pleirītu gadījumā. Tas var liecināt par procesa tendenci izplatīties ļaundabīgu slimību gadījumā pretēji parapneimonisku pleirītu tendencei norobežoties ar fibrīna septām. Darbā konstatēts, ka kardiāla hidrotoraksa diferencēšanai informatīvs marķieris ir BNP asins serumā, taču BNP pleiras punktātā papildu diagnostisku informāciju nesniedz.