Vēlīnā hipogonādisma attīstības un diagnostikas īpatnības vīriešiem hronisko slimību – arteriālās hipertensijas, dislipidēmijas, adipozitātes, metaboliskā sindroma, 2. tipa cukura diabēta, hroniskas obstruktīvas plaušu slimības – un to kombināciju gadījumā. Promocijas darbs

Abstract

Vēlīnais hipogonādisms (VH) ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas asociējas ar vecumu un raksturojams ar tipiskiem simptomiem un samazinātu testosterona līmeni asinīs, kas zemāks par jaunu veselu vīriešu references robežu. Vīriešiem pēc 30 gadu vecuma androgēnu deficīta sastopamība ir no 7 līdz 30 %. Ar vecumu vīriešu organismā notiek izmaiņas, kas noved pie testosterona koncentrācijas samazināšanās: testosteronu sintezējošo Leidiga šūnu skaita samazināšanās sēkliniekos, luteinizējošā hormona receptoru blīvuma samazināšanās, regulējošo sakaru traucējumi hipotalāma-hipofīzes sistēmā, fermentu, kas nodrošina testosterona metabolās sintēzes ceļu, koncentrācijas pazemināšanās un aktivitātes samazināšanās. Samazinoties testosterona līmenim, vīriešu organismā attīstās hroniskas slimības. Notiek izmaiņas ķermeņa uzbūvē: samazinās muskuļu masa un spēks, attīstās sarkopēnija; palielinās tauku uzkrāšanās organismā, īpaši vidukļa apvidū, attīstās adipozitāte, metaboliskais sindroms, 2. tipa cukura diabēts. Izmainās lipīdu profils: palielinās zema blīvuma lipoproteīdu (ZBL), triglicerīdu līmenis asinīs, pazeminās augsta blīvuma lipoproteīdu (ABL) līmenis, kas noved pie koronārās sirds slimības (KSS) attīstības un kardiovaskulārās mirstības pieauguma. Samazinās insulīna jutība, kas arī palielina 2. tipa cukura diabēta (2. TCD) attīstības risku. Mazinās kaulu minerālblīvums, kas izraisa ģeneralizētu osteoporozi un palielina kaulu lūzumu risku. Notiek izmaiņas vīriešu seksuālā funkcijā: samazinās dzimumtieksme, attīstās erektilā disfunkcija. Pasliktinās kognitīvā funkcija, bieži attīstās distīmija, ir traucēta hematopoēze. Hroniskās slimības arī var izraisīt testosterona deficītu vai paātrināt tā attīstību, piemēram, viscerālas adipozitātes pacientiem tauku šūnas sintezē bioloģiski aktīvas vielas, kas, piedaloties metabolisma procesos, rezultātā samazina testosterona sintēzi. Vīriešiem ar samazinātu dzimumtieksmi vai erektilo disfunkciju samazinās dzimumkontaktu biežums, bet tas savukārt vēl vairāk palielina testosterona deficītu. Pētījuma mērķis bija izpētīt vēlīna hipogonādisma izplatību pacientiem pēc 40 gadu vecuma ar paralēli un / vai vienlaikus noritošu patoloģiju – arteriālu hipertensiju, hronisku obstruktīvo plaušu slimību (HOPS), metabolisko sindromu, 2. tipa cukura diabētu, adipozitāti, dislipidēmiju – dažādās ģimenes ārstu un seksologu praksēs un izstrādāt šiem pacientiem klīniski laboratoriskus kritērijus par gonādu funkcijas pasliktināšanos. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, vīriešiem, kas vecāki par 40 gadiem un bija griezušies pie ģimenes ārstiem deviņās ģimenes ārstu praksēs Latvijā sakarā ar akūtām slimībām, hronisku slimību saasinājumiem vai uz profilaktiskajām apskatēm, tika piedāvāts aizpildīt Aging Male Study (AMS) – vīriešu novecošanās anketas, kuras izmanto vēlīnā hipogonādisma diagnostikai. Tādas pašas anketas tika piedāvāts aizpildīt vīriešiem, kas vecāki par 40 gadiem un bija griezušies pie seksologa Anatolija Požarska ārsta praksē. Apkopjot AMS anketas datus, tika atlasīta grupa vīriešu, kuriem konstatētas vēlīnā hipogonādisma pazīmes. Šiem pacientiem tika noteikts testosterona un dzimumhormonu saistošā globulīna (DHSG) līmenis asinīs. Pacientiem, kuriem vēlīnais hipogonādisms konstatēts pēc laboratoriskiem un klīniskiem rādītājiem, seksuālo traucējumu simptomi tika analizēti, izmantojot autora izstrādāto “Vīriešu seksuālās veselības anketu”. Izvērtējot datus ambulatorajās kartītēs un veicot fiziskus un laboratoriskus izmeklējumus, vīriešiem tika fiksētas hroniskas slimības, kas konstatētas anamnēzē. Pētījuma grupā tika iekļauti pacienti, kuriem pēc AMS anketas datiem tika konstatēts VH un kuriem tika diagnosticētas šādas slimības: arteriālā hipertensija, dislipidēmija, adipozitāte, metaboliskais sindroms, 2. tipa cukura diabēts, hroniska obstruktīva plaušu slimība. Kontroles grupā tika iekļauti pacienti, kuriem pēc AMS anketas datiem tika konstatēts VH un nebija diagnosticētas iepriekš minētās slimības. Pētījuma grupas un kontroles grupas pacientiem tika noteikts testosterona līmenis, kā arī analizēti VH klīniskie simptomi abu grupu pacientiem katras blakusslimības gadījumā . Pētījuma rezultāti parādīja, ka pacientiem ar kādu no slimībām – arteriālo hipertensiju, dislipidēmiju, 2. tipa cukura diabētu, aptaukošanos, metabolisko sindromu, HOPS vai šo slimību kombināciju – konstatēta straujāka testosterona koncentrācijas pazemināšanās serumā nekā kontrolgrupas pacientiem, turklāt visnozīmīgākā pazemināšanās tiek novērota kopējam testosteronam dislipidēmijas un HOPS gadījumā, brīvajam testosteronam metaboliskā sindroma un HOPS gadījumā. Kopējā un brīvā testosterona koncentrācijas pazemināšanās līdz attiecīgi 2,32 ng/ml un 65,4 pg/ml vai vēl zemākam līmenim ir saistīta ar klīnisku vecuma izraisīta androgēnu deficīta simptomu attīstību uz vienlaicīgas patoloģijas fona. Katrai blakusslimībai pastāv VH klīniskās ainas īpatnības, bet visu izpētīto nozoloģisko formu kopējā pazīme ir seksuālo traucējumu simptomi. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, ir izstrādāti VH agrīnas diagnostikas kritēriji atkarībā no blakusslimībām. Šie kritēriji ietver testosterona līmeņa un raksturīgo klīnisko izpausmju diagnostiku termiņos, kas noteikti atkarībā no nozoloģiskās formas, un tas ļaus laikus pazīt šo sindromu un sākt tā ārstēšanu. Pamatojoties uz pētījuma rezultātiem, ir izstrādātas praktiskas rekomendācijas ģimenes ārstiem par savlaicīgu VH diagnostiku. Pacientiem pēc 40 gadu vecuma, kam ir arteriāla hipertensija, adipozitāte, dislipidēmija, metaboliskais sindroms, 2. tipa cukura diabēts, HOPS vai to kombinācija, jāveic gonādu funkcijas stāvokļa skrīnings, kā arī mērķtiecīgi jājautā par seksuālo traucējumu simptomiem. Aktīvi jānodarbojas ar vīriešu adipozitātes ārstēšanu un profilaksi, jo svara normalizācija palīdzēs izvairīties no VH attīstības. Ģimenes ārstam savā darbā jāpievērš īpaša uzmanība pacientiem ar metabolisko sindromu un pacientiem ar HOPS, jo šādi pacienti ietilpst grupā ar lielu izteikta VH sindroma attīstības risku. Iegūtie rezultāti izmantojami kā pamats turpmākiem padziļinātiem pētījumiem par vēlīnā hipogonādisma izplatību un klīniskām īpatnībām un diagnostikas iespējam plašākā vīriešu populācijā.