Vispārējās un reģionālās anestēzijas saistība ar beta-herpesvīrusu aktivāciju un imunoloģiskajām izmaiņām ilgstošās mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijās. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Cilvēka herpesvīruss-6 (HHV-6) un herpesvīruss-7 (HHV-7) ir plaši izplatīti limfotropi herpesvīrusi, ar kuriem inficēšanās notiek jau agrā bērnībā un kas saglabājas persistenti visā cilvēka dzīves laikā. Pēdējā laikā tiek pievērsta liela uzmanība betaherpesvīrusu infekcijas lomai vairāku hronisku slimību attīstībā, taču vienota viedokļa joprojām nav. Tas varētu būt saistīts ar šo vīrusu plašo izplatību un dažādiem iedarbības mehānismiem uz organismu. Darba mērķis bija pētīt dažādu – vispārējās un reģionālās – anestēzijas metožu pielietošanu ilgstošās mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijās, to saistību ar HHV-6 un HHV-7 infekcijas aktivāciju un šūnu imunitātes izmaiņām, lai atrastu optimālu anestēzijas nodrošinājumu mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijās. Lai noteiktu vīrusu genomu secību klātbūtni, infekcijas latento vai aktīvo fāzi un vīrusu slodzi, tika izmantota kvalitatīvā un kvantitatīvā polimerāzes ķēdes reakcija. Citokīnu ekspresijas līmeni plazmā noteica ar ELISA. Lietojot Becton-Dickinson plūsmas citofluorometru, tika analizētas imūnkompetento šūnu subpopulācijas. Rezultāti parādīja, ka vispārējās anestēzijas pielietošana ilgstošās mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijās ir saistīta ar statistiski ticamu HHV-7 infekcijas aktivāciju, savukārt ilgstošās mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijās, izmantojot reģionālo anestēziju, nav konstatēta statistiski ticama saistība ar HHV-6 vai HHV-7 infekcijas aktivāciju. Ilgstošas mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijas, kas veiktas, izmantojot vispārējo anestēziju, nomāc šūnu imunitātes efektoro posmu, savukārt ilgstošās mikrovaskulārās brīvā lēvera operācijās, kas veiktas, izmantojot reģionālo anestēziju, tiek saglabāta aktīva imūnās atbildes reakcija. Īsas rekonstruktīvās operācijas neatkarīgi no anestēzijas metodes – vispārējās vai reģionālās – nav saistītas ar HHV-6 vai HHV-7 infekcijas aktivāciju un izmaiņām imūnšūnu skaitā. Pēc ilgstošām mikrovaskulārām brīvā lēvera operācijām ne aktīva, ne latenta/persistenta HHV-6 un HHV-7 infekcija neietekmē pēcoperācijas perioda norisi un ķirurģisko iznākumu. Atsevišķos gadījumos nevar izslēgt aktīvas HHV-6 un HHV-7 infekcijas nozīmi pēcoperācijas perioda norisē un ķirurģiskajā iznākumā, par ko liecina mūsu aprakstītais neirofibromatozes klīniskais gadījums.