Aferento redzes ceļu izpēte neirodeģeneratīvu procesu analīzei pacientiem ar multiplo sklerozi. Promocijas darbs

Abstract

Multiplā skleroze ir hroniska autoimūna demielinizējoša un neirodeģeneratīva centrālās nervu sistēmas saslimšana. Pasaulē ir vairāk nekā divi miljoni pacientu ar multiplo sklerozi, un šī slimība ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis gados jauniem cilvēkiem. Kaut gan multiplā skleroze ir plaši pētīta, tās patoģenēze vēl aizvien nav skaidra. Turklāt šī slimība nav pilnībā izārstējama un tās gaita katram individuālam pacientam nav prognozējama. Ir nepieciešami bioloģiskie marķieri, ar kuru palīdzību iedalīt pacientus, prognozēt un monitorēt slimības gaitu, kā arī paredzēt un kontrolēt terapijas efektivitāti. Multiplā skleroze bieži rada redzes traucējumus. Promocijas darbs “Aferento redzes ceļu izpēte neirodeģeneratīvu procesu analīzei pacientiem ar multiplo sklerozi” veltīts aferento redzes ceļu kā multiplās sklerozes klīniskā modeļa izpētei. Būtiska aferento redzes ceļu priekšrocība ir tā, ka tie ir pieejami detalizētai un tiešai strukturālai un funkcionālai izpētei. Aferentie redzes ceļi akūta redzes nerva neirīta gadījumā reprezentē akūtu centrālās nervu sistēmas bojājumu, bet subklīniskas, hroniskas retinopātijas un optiskas neiropātijas gadījumā ataino difūzu hronisku bojājumu. Promocijas darba mērķis bija izpētīt aferento redzes ceļu izmaiņu nozīmīgumu multiplās sklerozes radītu neirodeģeneratīvu procesu izvērtējumā. Pētniecības darbā tika veikti neiroloģiski, oftalmoloģiski un radioloģiski izmeklējumi 76 pacientiem ar recidivējoši remitējošu multiplo sklerozi ar un bez redzes nerva neirīta pazīmēm anamnēzē. Pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem ar multiplo sklerozi ir ar iepriekšēju klīnisku redzes nerva iekaisuma epizodi nesaistītas izmaiņas aferentajā redzes sistēmā. Šīs izmaiņas ir gan funkcionālas, gan strukturālas, un vērojama to savstarpēja korelācija. Turklāt neiro-deģeneratīvas izmaiņas aferentajā redzes sistēmā korelē ar slimības ilgumu, invaliditātes pakāpi, kā arī demielinizējošu perēkļu skaitu un lokalizāciju galvas smadzenēs un galvas smadzeņu atrofiju. Pētījumā noteikta labākā metode klīniska redzes nerva neirīta apstiprināšanai, kā arī izstrādāts modelis tīklenes nervu šķiedru slāņa bojājuma prognozēšanai, izmantojot funkcionālas izmeklēšanas metodes. Noskaidrots, ka aferento redzes sistēmu raksturojošus parametrus iespējams izmantot, lai iegūtu informāciju par subklīniski noritošiem neirodeģeneratīviem procesiem.