Rētainas izmaiņas nierēs un to saistība ar nieru audzējiem. Promocijas darbs

Abstract

Pēdējos divdesmit gados visā pasaulē un Eiropā saslimstība ar nieru audzējiem ik gadu pieaug par aptuveni 2%. Saslimstības pārliecinošs pieaugums ir arī Latvijā. Eiropas valstīs kopējiem mirstības rādītājiem ir tendence samazināties, kamēr Latvijā tas nav vērojams. Kā liecina Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra dati, nieru vēža incidence Latvijā 2012. gadā bija 10,2 gadījumi (septiņu gadu laikā pieaugums par 11%). Līdz šim Latvijā nav veikti pētījumi par to, vai nefrosklerotiski procesi ietekmē audzēju veidošanās biežumu, morfoloģisko veidu, malignitātes pakāpju attīstību. Darba mērķis bija izpētīt nieru audzēju attīstības saistību ar nefrosklerotiskiem procesiem nierēs un salīdzināt šīs grupas prognostiskos rādītājus ar nieru audzējiem bez nefrosklerozes. Pētījumā tika noteikti trīs darba uzdevumi. Lai tos veiktu, apkopoju plašu nieru audzēju grupu, kā arī pētāmo grupu ar dažādām nieru saslimšanām. Izmantoju plašu imūnhistoķīmisko izmeklējumu klāstu ar šūnu cikla marķieriem un prognostiskajiem marķieriem. Iegūtos datus statistiski apstrādāju. Visbiežāk manā pētījumā sastopamais nieru audzēju morfoloģiskais veids bija nieru gaišo šūnu karcinoma (67,8% no diagnosticētajiem audzējiem). Nieru onkocitāra adenoma konstatēta 9,9% gadījumu, papillāras nieru šūnu karcinomas – 7,2% un hromofobās nieru šūnu karcinomas bija 7,5% gadījumu. Pētot nieru audus blakus iepriekš minētajiem audzējiem (304 gadījumi), tika konstatētas papildus papillāras nieru adenomas (67 gadījumos jeb 22%), nieru gaišo šūnu karcinoma (21 gadījums jeb 6,3%), onkocitāras adenomas (10 gadījumos jeb 3,3%). Šiem audzējiem piegulošajos blakus audos bija izteiktas nefrosklerotiskas izmaiņas, arī kanāliņu cistiskas izmaiņas. Paralēli pētot nieru grupu ar dažādas pakāpes un ģenēzes nefrosklerozi, konstatēju, ka visbiežāk sastopamais audzējs bija papillāras nieru adenomas un nieru gaišo šūnu karcinomas. Salīdzinot ar kontroles grupu tika konstatēts, ka audzēju sastopamība ir 53 reizes lielāka nefrosklerotiski izmainītā nieru grupā un, pieaugot nefrosklerozes smaguma pakāpēm un to plašumam, šo audzēju sastopamība pieaug. Tāpat konstatēju, ka nierēs ar audzējiem un nefrosklerozi jaunu audzēju biežāko histoloģisko veidu sastopamība būtiski atšķiras no populācijā nejauši sastopamo histoloģisko veidu biežuma. Tas liek domāt par audzēju palaidējfaktoru atšķirīgo ietekmi uz dažādu histoloģisko audzēju veidu rašanās mehānismiem, kā arī par iespējamo to ietekmi uz prognostiskajiem faktoriem. Salīdzinot imūnohistoķīmisko prognostisko faktoru ekspresiju trīs dažādu histoloģisko veidu audzēju grupās, prognostisko faktoru ekspresijas atšķirības novēroju audzējos ar augstu malignitātes pakāpi un stadiju. Audzēju grupās ar nefrosklerozi un bez tās konstatēju p16 proteīna atšķirīgu ekspresiju. Pastiprināta p16 ekspresija nieru audzējos ar blakusaudu nefrosklerozi norāda uz zemāku audzēja agresivitāti. Novēroju arī imūnhistoķīmiskas reakcijas izmaiņas nefrosklerotiski izmainītās nierēs ārpus audzējiem, kas liek domāt par fona izmaiņu nozīmi audzēju veidošanās procesā. Palielināts risks veidoties nieru audzējiem ir jebkuras ģenēzes nefrosklerotiski izmainītos audos, un tas strauji pieaug, palielinoties nefrosklerozes pakāpei. Fona saslimšanas būtiski ietekmē nieru audzēju veidošanos.