Priekšējās retroperitoneālās pieejas priekšrocības iegurņa kaulu lūzumu osteosintēzē. Promocijas darbs

Abstract

Attītoties tehnoloģijām un pieaugot augstas enerģijas traumatizācijai, proporcionāli pieaug arī iegurņa kaulu lūzumu gadījumu skaits. Lielākā daļa iegurņu lūzumu, aptuveni 75%, tiek uzskatīti par ļoti smagām un dzīvībai bīstamām balsta – kustību aparāta traumām. Iegurņa kaulu lūzumi politraumas pacientiem konstatējami 18% gadījumos. Vaļēji iegurņa kaulu lūzumi ir 1% no visiem iegurņa kaulu lūzumiem, savukārt letalitāte pēc dažādu autoru datiem vaļēju iegurņa kaulu lūzumu gadījumā ir ~ 50%. Iegurņa kaulu lūzumi, it sevišķi intraartikulārie, nereti (~ 10%) noved pie invaliditātes sakarā ar gūžas locītavas posttraumātiskas osteoartrozes veidošanos. Neskatoties uz praksē labi aprobēto ilioingvinālās piejas izmantošanu iegurņa kaulu ķirurģiskajā ārstēšanā, pēdējo gadu publikācijās par iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu operatīvo ārstēšanu tiek meklētas jaunas operatīvas terapijas pieejas un to modifikācijas, piemēram, izmantojot ekstraperitoneālu pieeju ar vēdera apakšējo viduslīnijas griezienu. Šo operatīvās ārstēšanas pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu gadījumos samērā plaši izmanto ASV un Somijā. Latvijā šo pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu ārstēšanā ieviesa raksta autors 2008. gadā RAKUS klīnikas “Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā (katedras un zinātniskā darba vadītājs profesors A. Jumtiņš, klīnikas vadītājs Dr. med. G. Lācis). Darbā analizēti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti laika posmā no 2008. gada oktobrim līdz 2012. gada maijam, izmantojot priekšējo ekstraperitoneālo pieeju. Kontroles grupā analizēti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti ar konvenciālo ilioingvinālo pieeju. Darbā izvirzītā hipotēze – priekšējā ekstraperitoneālā pieeja, salīdzinot ar ilioingvinālo pieeju, sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ļauj panākt īsāku operācijas laiku, mazāku intraoperatīvo asins zudumu, mazāku perioperatīvo hemotransfūzijas apjomu, labākus iegurņa kaulu fragmentu pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un vēlīnos pēcoperācijas funk-cionālos rezultātus. Pētījuma mērķis – izpētīt priekšējās retroperitoneālās un ilioingvinālās ķirurģisko pieeju operācijas un pēcoperācijas periodu klīnisko un radioloģisko parametru, kā arī pēcoperācijas funkcionālo rezultātu atšķirības pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaula lūzumiem un, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, izstrādāt praktiskas rekomendācijas ieviešanai praktiskajā traumatoloģijā. Pētījums veikts četru gadu laikā. Vidēji vienā gadā veiktas ~ 12 iegurņa kaulu operācijas pacientiem ar politraumu. No 48 ar priekšējo retroperitoneālo pieeju operētajiem pacientiem analizēti un darbā iekļauti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti. Kontrolgrupā iekļauti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti. Pirms un pēcoperāciju radioloģisko mērījumu veikšanai izmantota digitāla ortopēdiska programma CENTRICITY PACS-IW 3.7.3.9. Pacientu funkcionālajam izvērtējumam lietota Majeed skala. Secinājumi. Analizējot ķirurģiskos rādītājus (operācijas ilgums, asins zudums operācijas laikā, hemotransfūzijas apjoms), ķirurģiskās korekcijas pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un pēcoperācijas vēlīnos funkcionālos rezultātus pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaulu lūzumiem, priekšējās retroperitoneālās pieejas gadījumā tie ir statistiski ticami labāki nekā ilioingvinālās pieejas situācijā. Priekšējā retroperitoneālā pieeja sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ir droša un nodrošina kvalitatīvu iegurņa kaulu fragmentu osteosintēzi.