Optiskā neiromielīta klīniskās norises un ārstēšanas raksturojums. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Promocijas darbs ir veltīts aktuālai, tomēr līdz šim nepietiekami izpētītai slimībai – optiskajam neiromielītam (NMO) jeb Devika slimībai. NMO ir iekaisīga un demielinizējoša centrālās nervu sistēmas slimība, kas klīniski izpaužas galvenokārt ar recidivējošu redzes nervu un muguras smadzeņu bojājumu. Tomēr, neskatoties uz diagnostisko metožu uzlabošanos, slimība joprojām ir nepietiekami atpazīta un nereti sākotnēji kļūdaini uzskatīta par multiplo sklerozi (MS). To apgrūtina fakts, ka daudzas klīniskās, laboratoriskās un radioloģiskās pazīmes abām slimībām ir līdzīgas. Savlaicīgi neārstēta vai ārstēta ar medikamentiem, kas paredzēti MS ārstēšanai, Devika slimība ir ar augstu invaliditātes un mirstības risku (Palace, Leite et al. 2010, Barnett, Prineas et al. 2012, Jacob, Hutchinson et al. 2012, Kleiter, Hellwig et al. 2012, Min, Kim et al. 2012, Izaki, Narukawa et al. 2013, Jurynczyk, Zaleski et al. 2013, Lee, Laemmer et al. 2014, Dubey, Kieseier et al. 2015). Randomizēti, placebo kontrolēti pētījumi slimības smagās norises un augstā invaliditātes riska dēļ būtu neētiski, tādēļ ārstēšanas izvēle balstās uz atsevišķu gadījumu aprakstiem un klīnicistu iepriekšējo pieredzi (Jacob, McKeon et al. 2013, Mealy, Wingerchuk et al. 2014). Daudzas NMO klīniskās un norises īpatnības joprojām nav apzinātas. Pietiekami nav apzinātas arī NMO terapijā pielietojamo medikamentu priekšrocības un riski pacientiem ar dažādu klīnisko norisi. Šī darba mērķis ir izpētīt un raksturot NMO/NMOS klīniskās norises īpatnības un ārstēšanas efektivitāti, kā arī Latvijas MS reģistrā ievadāmos datus, ar nolūku uzlabot NMO/NMOS pacientu diagnostiku, ārstēšanu un slimības iznākumu. Apkopojot promocijas darbā iegūtos rezultātus, raksturotas iepriekš mazāk pazīstamas NMO klīniskās pazīmes, kas varētu ietekmēt savlaicīgu NMO diagnostiku un līdz ar to agrīnu terapijas uzsākšanu. Pētījuma rezultātā pirmo reizi izpētīta NMO sezonalitāte rietumu populācijā un noskaidrots, ka augstāka NMO/NMOS paasinājumu aktivitāte, pretēji MS, reģistrēta oktobrī un novembrī, bet zemāka – jūnijā un jūlijā (Koziol and Feng 2004, Fonseca, Costa et al. 2009, Handel, Disanto et al. 2011, Damasceno, Von Glehn et al. 2012). Pirmo reizi noskaidrots, ka piektdaļai NMO/NMOS slimnieku pirmie simptomi attīstās progresējoši – 4 un vairāk nedēļu laikā, un apstiprināts, ka sekundāri progresējoša slimības norise attīstās līdz 4% slimnieku (Wingerchuk, Pittock et al. (2007). Pirmo reizi izpētīts neiropātiskās niezes (NN) biežums un īpatnības, un noskaidrots, ka NN un toniskas spazmas ir raksturojoši NMO/NMOS simptomi, kas var izpausties kā paasinājuma pirmā pazīme. Pētījuma rezultātā izpētīts MOG-IgG pozitīvu pacientu fenotips un, pretēji iepriekš uzskatītajam, secināts, ka MOG-IgG antivielas sastop gan monofāzisku, gan recidivējošu NMO slimnieku serumā (Kitley, Woodhall et al. 2012, Kitley, Waters et al. 2014). Vienlaicīgi pētījuma rezultāti parādīja, ka azatioprīns, līdzīgi kā ziņots iepriekš (Mandler, Ahmed et al. 1998, Bichuetti, Lobato de Oliveira et al. 2010, Costanzi, Matiello et al. 2011), samazina slimības aktivitāti līdz pat 89% slimnieku (pilnīga klīniska remisija 61%), tomēr tā efektivitāte ir ievērojami zemāka slimniekiem ar izteiktāku slimības aktivitāti pirms ārstēšanas etapā (pilnīga klīniska remisija 44%). Noskaidrots, ka blakusefekti ir biežākais azatioprīna pārtraukšanas iemesls. Pirmo reizi izpētīts un, pētījuma rezultātā noskaidrots, ka intravenozi imūnglobulīni ir efektīvi NMO/NMOS paasinājumu agrīnā terapijā. Savukārt, izanalizējot Latvijas MS reģistrā ievadāmo datu kvalitāti un kvantitāti, jāsecina, ka tie nav pietiekami, lai retrospektīvi atklātu NMO/NMOS gadījumus. Darba noslēgumā sniegtas rekomendācijas gan Latvijas MS reģistra uzlabošanā, gan klīniski praktiskas rekomendācijas NMO/NMOS slimnieku diagnostikas un ārstēšanas uzlabošanai.