Bezrecepšu medikamentu, vitamīnu un uztura bagātinātāju lietošana Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Latvijā ik gadu pieaug dažādu ārstēšanas un veselības profilakses līdzekļu patēriņš. Palielinoties bezrecepšu līdzekļu (bezrecepšu medikamentu, vitamīnu un uztura bagātinātāju) pieejamībai, indivīdu apziņā tie aizvien vairāk kļūst līdzīgi patēriņa precēm, radot maldīgu priekšstatu, ka šo līdzekļu lietošana ir pilnīgi droša. Lietojot bezrecepšu līdzekļus, konsultācija ar mediķi bieži nenotiek un šo līdzekļu lietošanu ietekmē citi informācijas avoti, t. sk. arī dažādi sociāli faktori. Pasaules Veselības organizācija (turpmāk – PVO) pētnieki norāda uz nepieciešamību noteikt un apzināties katra reģiona raksturīgās medikamentu un citu līdzekļu lietošanas tendences un ar to lietošanu saistītās problēmas – šādi reģionu raksturojoši dati var kalpot kā turpmāko ārstēšanas līdzekļu racionālas lietošanas programmu izstrādes pamats. Līdzīgi kā citviet pasaulē, veselības aprūpes politikā Latvijā tiek uzsvērta nepieciešamība sekmēt racionālu zāļu un citu ārstēšanas līdzekļu lietošanu. Jēdziens „racionāla lietošana” ir daudzdimensionāls: ārstēšanas līdzekļu lietotāja racionalitāte ietver indivīda sociāli konstruētus priekšstatus par šo līdzekļu efektivitāti, kā arī rīcības sociālu un ekonomisku pamatojumu. Promocijas darba teorētisko daļu veido ārstēšanas līdzekļu lietotāja rīcības analīze, izmantojot dažādas pētījuma perspektīvas. Tās ir teorijas par aģenta (pētījuma kontekstā – indivīda) un struktūras mijiedarbību, kā arī teorijas, kas attiecināmas uz indivīda un sistēmas savstarpējo ietekmi. Aģenta un struktūras mijiedarbības ilustrēšanai izmantotas galvenokārt sociologu P. Burdjē un E. Gidensa teorijas, ar veselību saistītā dzīvesveida teorija, kuras autors ir medicīnas sociologs V. Kokerhems, kā arī tradicionāli patērētāju segmentēšanai paredzētā psihogrāfijas teorija. Indivīda un sistēmas mijiedarbības un atšķirīgo racionalitātes izpausmju sadursmes raksturošanai darbā izmantota J. Habermāsa komunikatīvās rīcības teorija. Empīrisko datu ieguvei un interpretācijai izmantoti teorētiskajā izpētē noteiktie ar ārstēšanas līdzekļu lietošanu saistītie faktori un tos raksturojoši indikatori. Ar kvantitatīva pētījuma palīdzību raksturota indivīda specifiskā slimības un veselības uzvedības forma – bezrecepšu līdzekļu lietošana, kā arī faktori, kas uzskatāmi par lietošanu ietekmējošiem vai ar to saistītiem, par vienu no svarīgākajiem norādot tieši ārstēšanas līdzekļu lietotāja racionalitātes raksturīgās izpausmes – indivīdu priekšstatus par ārstēšanas līdzekļu efektivitāti, īpašībām, lietošanas nepieciešamību un nozīmi.