Aortas koarktācijas klīniskie, ehokardiogrāfiskie un biomehāniskie aspekti agrīna vecuma bērniem Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Promocijas darbā analizēta iedzimtas sirdskaites – aortas koarktācijas – prevalence, saslimstību un mirstību ietekmējošie faktori jaundzimušajiem un zīdaiņiem Latvijā no 2000. līdz 2010. gadam. Analizēta ehokardiogrāfiskā atrade pirmsoperācijas periodā un novērojot pacientus dinamikā vidēji ilgā termiņā 70,7 ± 33 mēnešus (minimums 20, maksimums 131 mēnesi). Izmeklējuma rezultāti pētījuma beigās salīdzināti ar atradi vecumam atbilstošā kontroles grupā. Pētījuma biomehāniskajā sadaļā veikti biomehāniski eksperimenti, kuros pētītas natīvas zīdaiņa aortas biomehāniskās īpašības, kā arī ķirurģiski koriģētas zīdaiņa aortas biomehāniskās īpašības in vitro, lietojot tādas ķirurģiskas korekcijas metodes kā anastomoze gals-galā, pagarināta anastomoze gals-galā, ielāps ar kreisās zematslēgas artērijas lēveru. Aortas koarktācijas prevalence jaundzimušajiem Latvijā no 2000. līdz 2010. gadam bija 3,4 ± 1,3 no 10 000 dzīvi dzimušajiem. Izolēta aortas koarktācija tika diagnosticēta vēlīni biežāk salīdzinājumā ar koarktāciju kombinācijā ar pavadošu intrakardiālu patoloģiju (p = 0,029), kas iespaidoja pacienta stāvokli preoperatīvi un radīja nepieciešamību pēc intensīvas terapijas, taču neiespaidoja agrīnu postoperatīvu mirstību. Dzīvildze pacientiem ar izolētu aortas koarktāciju būtiski pārsniedza dzīvildzi pacientiem ar koarktāciju un pavadošu intrakardiālu patoloģiju (p = 0,001). Letālo gadījumu grupā biežāk diagnoze bija noteikta jau antenatāli, tas saistīts ar pavadošu intrakardiālu patoloģiju (p = 0,01), biežāk novērots hipoplastisks aortas loks (p = 0,0001). Aortas rekoarktācijas attīstība nebija atkarīga no lietotās ķirurģiskās metodikas (p = 0,67), un to novēroja 25% pacientu. Rekoarktācijas brīdī pacientiem novēroja kreisā ventrikula hipertrofiju un būtiski samazinātu PWD doplerogrāfiskās sistoliskās/diastoliskās plūsmas attiecību vēdera aortā (p = 0,0001), kas dinamikā normalizējās pēc rekoarktācijas zonas angioplastijas. Biomehānisko eksperimentu rezultāti parādīja, ka jaundzimušā un zīdaiņa aortai piemīt nelineāra sakarība starp spriegumu un deformāciju. Aortas sieniņas elastības modulis palielinājās, pieaugot iekšējam spiedienam. Ielāpa ar kreisās zematslēgas artērijas lēveru un pagarinātas anastomozes gals-galā gadījumā aortas sieniņas biomehāniskās īpašības bija tuvākas natīvai aortai, taču anastomozes gals-galā gadījumā sieniņas stingums praktiski neizmainījās, pieaugot iekšējam spiedienam. Aortas koarktācija uzskatāma par komplicētu kardiovaskulāru sindromu ar nepieciešamību novēroties visu mūžu, jo iespējama multiplu komplikāciju attīstība ilgtermiņā (aortas rekoarktācija, arteriāla hipertensija, aortas aneirismas veidošanās). No biomehānisko īpašību viedokļa natīvai aortai vistuvākā ir anastomoze ar kreisās zematslēgas artērijas lēveru, kam seko pagarināta anastomoze gals-galā, anastomozes gals-galā gadījumā aortas sieniņa ir visstingākā. Ķirurģiska ārstēšana ir pamatmetode aortas koarktācijas korekcijai jaundzimušajiem un zīdaiņiem, par izvēles metodi pieņemot pagarinātu anastomozi gals-galā, bet ielāps ar zematslēgas artērijas lēveru joprojām ir izmantojama metode gadījumos, kad citādi aortas loka rekonstrukcija nav iespējama, neradot būtiskus kreisās augšējās ekstremitātes funkcionālus traucējumus vidēji ilgā novērojumu periodā. Promocijas darbs sarakstīts latviešu valodā, tas sastāv no šādām daļām: ievads, darba aktualitāte un novitāte, darba mērķis un uzdevumi, literatūras apskats, materiāli un metodes, rezultāti, diskusija, secinājumi, vēres un pielikumi. Analītiski ilustratīvais un statistiskais materiāls atainots 27 attēlos un 22 tabulās. Izmantotās literatūras saraksts ietver 169 autoru publikācijas.