Privātums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās

Abstract

Maģistra darba temats ir “Privātums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās”. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot būtiskākos privātuma pārkāpumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izstrādāt priekšlikumus sociālās aprūpes institūciju darba uzlabošanā, lai netiktu pārmērīgi ierobežots klienta privātums. Pētījums ir izstrādāts balstoties uz literatūru par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām, likumiem un dažādiem citiem avotiem. Pētījuma jautājumi ir: 1. Kāds ir privātuma saturs sociālās aprūpes pakalpojumā? 2. Pie kādiem nosacījumiem, nodrošinot sociālos pakalpojumus, publiskās intereses var dominēt pār klienta privātumu? 3. Kāds ir privātuma ievērošanas “minimālais standarts”, kas būtu jānodrošina sociālās aprūpes pakalpojuma ietvaros? 4. Kā līdzsvarot klienta privātumu un sociālās aprūpes institūcijas tiesības noteikt prasības sociālā pakalpojuma organizēšanas interesēs? Tika īstenota viena no kvalitatīvās pētniecības metodēm – intervija, ar kuru palīdzību bija iespējams noskaidrot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas klientu viedokli par privātumu šajās institūcijās. Tika izvēlēti kopā pieci šo institūciju klienti no divām dažādām sociālās aprūpes institūcijām. Tika secināts, ka veicot sociālo aprūpi gandrīz vienmēr tiks ietekmēts klienta privātums. Kā zināms, lai personu saņemtu sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, persona vēršas pašvaldības sociālajā dienestā ar iesniegumu par sev vēlamā pakalpojuma saņemšanu. Jau brīdī, kad persona ir iesniegusi iesniegumu par to, ka tā vēlas saņemt sociālos pakalpojumus, tās privātums jau nelielā mērā tiek ierobežots, jo klients jau dod zināmu piekrišanu iejaukties savā privātajā dzīvē. Darbā tiek izpētītas kādas ir biežākās situācijas, kad klienti sajūt privātuma ierobežošanu šajās institūcijās.

The topic of the master’s thesis is “Privacy in long-term social care and social rehabilitation insistutions”. The aim of this study was to find out the most significant violations of privacy in long-term social care and social rehabilitation institutions and to develop proposals for improving the work of social care institutions so that client’s privacy is not unduly restricted. The study is based on the literature about long-term social care and social rehabilitation institutions, laws and other sources. The research questions are: 1. What is the content of privacy in a social care service? 2. Under what conditions the public interest can prevail over the client’s privacy when providing social services? 3. What is the “minimum standart” of privacy that should be provided in a social care service? 4. How to balance the client’s privacy and the right of the social care institution to set requirements in the interests of organizing the social service? One of the qualitative research methods was carried out – with an interview it was possible to find out the opinion of long-term social care and social rehabilitation clients about privacy in institutions where they live. A total of five clients were selected from two different social care institutions. It was concluded that social care will almost always affect the client’s privacy. As it is known, in order to receive social care services and social assistance, a person applies to the municipal social service with an application for receiving the desired service. At the moment when a person has submitted an application that he or she would like to receive social services, person’s privacy is already slightly restricted, because the client already gives some consent to interfere in his or her private life. The study examines the most common situations when clients feel the restriction of privacy in social care institutions.