Skolotāju kompetence skolas vecuma bērnu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma atpazīšanā

Abstract

Cilvēka psihiskā veselība var ietekmēt cilvēka dzīves kvalitāti, veidotās attiecības un sasniegumus jebkurā vecumā. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ietekmē vidēji 5,2% bērnu visā pasaulē (Polanczyk, 2007). Laicīgi neatklāts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms var veicināt dažādu citu traucējumu attīstību, ietekmēt skolēnu attiecības ar vienaudžiem un pazemināt sasniegumus mācībās. Skolotājiem ir būtiska loma problēmas atpazīšanā un skolotāja turpmākā rīcība nosaka, cik efektīvu palīdzību var saņemt bērns ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Pētījuma mērķis bija izpētīt un novērtēt skolotāju kompetenci atpazīt UDHS skolas vecuma bērnos. Pētījuma teorētiskās daļas veidošanā tika izmantoti Bārklija (Barkley, 1990, 2019) pētījumi par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, Viljamsona (Williamson et al., 2008) pētījums par skolotāju izglītību un izglītības sistēmām kopumā, Sciuto (Sciutto et al., 2000, 2016) pētījumi par skolotāju zināšanām par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, kā arī pētāmais temats tika apskatīts no kapitālu teorijas perspektīvas. Pētījuma datu vākšanas metodes bija aptauja, padziļinātā intervija un datu aprakstošā statistika. Aptaujā piedalījās 102 respondenti – skolotāji no Rīgas, Jelgavas, Tukuma un Daugavpils. Aptauja sastāvēja no zināšanu testa, kas tika adaptēts no KADDS (Sciutto et al., 2000), un vispārējiem jautājumiem par skolotāju darba pieredzi, izglītību, vecumu un rīcību konkrētā situācijā. Tika intervēts nozares eksperts – ārsts-bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Pētījuma rezultāti norādīja uz to, ka skolotājiem piemīt kompetence atpazīt uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu skolas vecuma bērnos, tomēr tika arī akcentēta nepieciešamība veicināt un ieviest likumdošanā nostiprinātu pamatojumu izglītības, medicīnas un sociālā darba nozares sadarbībai, konkrēti informācijas nodošanai starp institūcijām, lai veicinātu kvalitatīvu palīdzību.

Person’s mental health can affect the quality of life, developed relationships and achievements at any age. Attention-deficit and hyperactivity syndrome affect an average of 5.2% of children worldwide (Polanczyk, 2007). Undetected attention deficit and hyperactivity syndrome can contribute to the development of various other disorders, affect pupil relationships with peers and lower learning achievements. Teachers play a key role in recognizing the problem and the teacher's follow-up determines how effectively a child with attention-deficit and hyperactivity syndrome can receive help. The aim of the research was to study and evaluate the competence of teachers to recognize attention-deficit and hyperactivity syndrome in school-aged children. The theoretical basis of this research is Barkley (Barkley, 1990, 2019) studies on attention deficit and hyperactivity syndrome, Williamson (Williamson et al., 2008) study on teacher education and education systems in general, Sciuto (Sciutto et al., 2000, 2016) studies on teacher knowledge of attention deficit and hyperactivity syndrome, as well as the subject of this research was also examined from the perspective of the capital theory. The methods of collecting data from the study were a survey, in-depth interview and descriptive statistics of the data. The survey involved 102 participants – teachers from Riga, Jelgava, Tukums and Daugavpils. The survey consisted of a test of knowledge adapted from Knowledge of Attention Deficit Disorders Scale (KADDS, Sciutto et al., 2000) and general questions about teacher work experience, education, age and behaviour in a particular situation. An expert in the sector – doctor-child psychiatrist Nikita Bezborodovs – was interviewed. The results of the study indicated that teachers have the competence to recognise the attention-deficit and hyperactivity syndrome in school-aged children, but also highlighted the need to promote and introduce a legislative reinforced justification for cooperation in the education, medical and social work sector, particularly the transfer of information between institutions in order to promote qualitative assistance.