Management of War Injuries to the Foot and Ankle

Abstract

Pamatinformācija: Kara laikā gūtās pēdu un potīšu traumas, jo īpaši aizvien biežāk sastopamās sprādzienbīstamās un šautās brūces, ir nozīmīgs izaicinājums militārajā medicīnā, jo ir mainījusies kaujas taktika un ieroči. Šo ievainojumu efektīvai ārstēšanai nepieciešama multidisciplināra pieeja, kas ietver traumatoloģijas ķirurģijas, ortopēdijas, rehabilitācijas un garīgās veselības speciālistus.

Metodes: Tika veikta visaptveroša literatūras meklēšana, izmantojot PubMed, Scopus, MEDLINE, EMBASE un Google Scholar, lai apzinātu 21. gadsimtā publicētus recenzētus pētījumus, klīniskos pētījumus un gadījumu izpēti. Meklēšanā galvenā uzmanība tika pievērsta rakstiem, kuros aprakstīta pēdu un potīšu traumu sākotnējā ārstēšana, patofizioloģija un ķirurģiska ārstēšana militāros konfliktos, un tika noteikti izslēgšanas kritēriji, lai izslēgtu ar karu nesaistītas traumas.

Rezultāti: Analīze atklāj ievērojamu pētījumu apjomu par sprādzienbīstamiem ievainojumiem, kas atspoguļo to izplatību mūsdienu konfliktos. Tajā pašā laikā literatūra par pēdu un potīšu šautām brūcēm ir mazāk izplatīta. Nozīmīgs secinājums ir tas, ka nav vienotas klasifikācijas sistēmas abu veidu ievainojumiem, kas apgrūtina ārstēšanas protokolu standartizāciju. Pārskatā uzsvērts, cik svarīga ir sākotnējā novērtēšana, bojājumu kontroles ķirurģija, kā arī sāpju un uztura pārvaldības niansēta nozīme pacientu atveseļošanās procesā. Uzlabotas ķirurģiskās metodes un daudzpakāpju aprūpes sistēma militārajā medicīnā ir atzītas par efektīvu ārstēšanas stratēģiju izšķirošām sastāvdaļām.

Secinājumi: Kara laikā gūto pēdu un potīšu traumu ārstēšanai nepieciešama integrēta, multidisciplināra pieeja, kas ir pielāgojama mūsdienu kara traumu sarežģītībai. Literatūras atšķirības starp sprādzienbīstamām un šautām brūcēm norāda uz nepieciešamību turpināt pētījumus šautu brūču ārstēšanā. Turklāt visaptverošas klasifikācijas sistēmas izstrāde varētu uzlabot ārstēšanas un rezultātu standartizāciju. Turpmākajos pētījumos būtu jācenšas novērst nepilnības militārajā medicīnā un traumatoloģiskajā aprūpē, kas ietekmēs gan militārās, gan civilās veselības aprūpes sistēmas.

Background: Wartime foot and ankle injuries, particularly the increased incidence of blast and gunshot wounds, represent a significant challenge in current military medicine due to the evolution of combat tactics and weaponry. These injuries require a multidisciplinary approach for effective management, including trauma surgery, orthopedics, rehabilitation, and mental health specialists.

Methods: A comprehensive literature search was conducted using PubMed, Scopus, MEDLINE, EMBASE, and Google Scholar to identify peer-reviewed research, clinical trials, and case studies published in the 21st century. The search focused on articles describing the initial management, pathophysiology, and surgical treatment of foot and ankle injuries in military conflicts, with exclusion criteria set to exclude non-war-related injuries.

Results: The analysis reveals a notable concentration of studies on blast injuries, reflecting their prevalence in modern conflicts. At the same time, the literature on gunshot wounds to the foot and ankle is less abundant. A significant finding is the lack of a uniform classification system for both kinds of injuries, which makes it difficult to standardize treatment protocols. The review emphasizes the importance of initial assessment, damage-control surgery, and the nuanced roles of pain and nutritional management in patient recovery. Advanced surgical techniques and the tiered system of care within military medicine are identified as critical components of effective treatment strategies.

Conclusion: Managing wartime foot and ankle injuries requires an integrated, multidisciplinary approach that remains adaptable to the complexities of modern warfare injuries. The disparity in the literature between blast and gunshot wounds indicates a need for further research in the management of gunshot wounds. In addition, developing a comprehensive classification system could improve the standardization of treatment and outcomes. Future research should aim to fill gaps in military medicine and trauma care, with implications for both military and civilian healthcare systems.