Linsēklu un čia sēklu uzturvielu biopieejamība

Abstract

Par linsēklām un čia sēklām, kā par funkcionālu uzturu, dažāda veida pētījumi uzsākti tikai šajā gadsimtā. Pirms tam linsēklas vairāk pētītas, kā dzīvnieku barības sastāvdaļa, kā gļotvielu, šķiedrvielu un tehniskās eļļas avots, savukārt par čia sēklām uzzinājām tikai pēc iestāšanās ES, kad sākās plašs preču imports no dažādām pasaules valstīm. Nenoliedzami, pētījumi apliecina linsēklu un čia sēklu augsto uzturvērtību un pozitīvo ietekmi uz veselību, taču ir maz pētījumu par sēklu sagatavošanas veida ietekmi uz uzturvielu izmaiņām to sagremošanas laikā. Darbā veikta aptauja par patērētāju attieksmi pret linsēklām un čia sēklām, to iecienītākajiem sēklu iegādes un sagatavošanas veidiem. Iegūtie patērētāju aptaujas rezultāti parādīja, ka lielākā daļa respondentu uzturā lieto veselas vai iepriekš uzbriedinātas sēklas. Tas bija pamats dažādi sagatavotu sēklu testēšanai in vitro. Pētījuma mērķis bija novērtēt potenciālo uzturvielu biopieejamību veselās, maltās, aukstā un karstā ūdenī briedinātās sēklās, izmantojot kuņģa-zarnu trakta simulācijas iekārtu. Lai izpildītu izvirzīto mērķi, pētījums tika veikts vairākos etapos. Sagatavotie sēklu paraugi tika pakļauti in vitro sagremošanai līdz intestinālai fāzei, kur organismā notiek uzturvielu uzsūkšanās. Iegūtie paraugi analizēti, lai noteiktu uzturvielu izmaiņas pēc sagremošanas un to potenciālo biopieejamību organismā. Paraugiem tika noteikts tauku, olbaltumvielu saturs, kopējo fenolu un šķiedrvielu saturs. Pētījuma rezultāti parādīja, ka potenciālā tauku, olbaltumvielu un fenola savienojumu biopieejamība intestinālajā zarnu fāzē visaugstākā bija smalcinātās sēklās. Kopējais šķiedrvielu daudzums saturs linsēklās un čia sēklās bija līdzīgs.

Rezultāti parādīja, ka sēklu briedināšana aukstā vai karstā ūdenī uzturvielu biopieejamību neuzlaboja, un veselām sēklām, kuņģa-zarnu trakta intestinālajā fāzē tā bija ļoti zema. Iegūtie rezultāti izmantojami, kā pamats turpmākiem, padziļinātiem pētījumiem par uzturvielu pārvērtībām kuņģa-zarnu traktā un to potenciālo biopieejamību organismā.

Various types of studies on linseed and chia seeds as a functional diet were initiated only in this century. Prior to that, linseed were studied more as an ingredient in animal feed, as a source of mucus, fibers and technical oil, while we learned about chia seeds only after joining the EU, when large imports of goods began from various countries of the world. Undoubtedly, studies confirm the high nutritional value and health benefits of linseed and chia seeds, but there are few studies on the effect of seeds preparation on nutrient changes during digestion. In study was conducted a survey on consumer attitudes towards linseeds and chia seeds, their most popular ways of purchasing and preparing of the seeds. The results of the consumer survey showed that the majority of respondents eat whole or pre-swollen seeds. This was the basis for in vitro testing of variously prepared seeds. The aim of the study was to evaluate the potential bioavailability of nutrients in whole, ground, cold and hot water matured seeds using a gastrointestinal simulation device. In order to achieve the aim, the study was conducted in several stages. The prepared seeds samples were subjected to in vitro digestion to the intestinal phase, where nutrients are absorbed by the body. The obtained samples were analyzed to determine the changes in nutrients after digestion and their potential bioavailability in the body. Fat, proteins, total phenol and fibers content were determined for the samples. The results of the study showed that the potential bioavailability of fat and proteins in the intestinal phase was highest in crushed seeds, but the highest amount of phenols was found in whole chia seeds. The total fibers content in linseed and chia seeds was similar.

The results showed that seeds maturation in cold or hot water did not improve the bioavailability of nutrients, and for whole seeds, it was very low in the intestinal phase of the gastrointestinal tract. The obtained results can be used as a basis for further, in-depth studies on nutrient changes in the gastrointestinal tract and their potential bioavailability in the body.