Literatūras apraksts: Postoperatīva virsnieru mazspēja

Abstract

Postoperatīva virsnieru mazspēja (VM) var būt relatīva (atgriezeniska) vai neatgriezeniska, atkarībā no veidojuma dabas (izmēra un sekrēcijas apjoma), operācijas vai manipulāciju apjoma un hipotalāma – hipofīzes – virsnieru (HHV) ass bojājuma. Visiem pacientiem perioperatīvi pirms un pēc virsnieru un hipofīzes operācijām jāveic izmeklējumi, lai laikus diagnosticētu HHV ass bojājumu, noteiktu postoperatīvu virsnieru mazspēju un nepieciešamības gadījumā uzsāktu terapiju ar hidrokortizonu. Atjaunošanās ātrums ir cieši saistīts ar kortizola hipersekrēcijas apjomu pirms operācijas – jo lielāks, ko spēcīgāk nomākta ass un ilgāka atjaunošanās (Di Dalmazi et al., 2014). (Staby et al., 2021) pētījumā tiek norādīti trīs riska faktori permanentai virsnieru mazspējas attīstībai: zems bazālā kortizola līmenis 48 stundu laikā pēc operācijas, lielāks audzēja izmērs un iepriekšēja hipofīzes operācija. Ja transsfenoidālu hipofīzes operāciju veic prasmīgs ķirurgs, tas ir būtisks prognostiski labvēlīgs faktors hipofīzes funkcijai pēcoperatīvā periodā, kas veicina endokrīnās sistēmas atveseļošanos nevis citu asu mazspējas attīstību. Pētījumu dati par virsnieru funkcijas atjaunošanos pēcoperācijas periodā ir atšķirīgi, un to var ietekmēt slimības veids (hiperkortizolēmijas iemesls). Kā tika demonstrēts (Berr et al., 2015) pētījumā, piecu gadu laikā vislabākā atjaunošanās varbūtība ir pacientiem ar ektopisku Kušinga sindromu, bet vislēnākā – virsnieru Kušinga sindroma gadījumā. Esošie dati liecina, ka postoperatīvas virsnieru mazspējas ilgums var būt no dažiem mēnešiem līdz pat 12 gadiem (Klose et al., 2004), (Berr et al., 2015), (Heinrich et al., 2019). Nav viennozīmīgu datu par tālāku rīcību pēc virsnieru vai hipofīzes operācijām – avotos atšķiras postoperatīvas virsnieru mazspējas epidemioloģiskie dati (sastopamība), atšķiras postoperatīvas virsnieru mazspējas izvērtēšana un diagnostikas metodes/testi, kā arī norādes par ārstēšanas ilgumu ar glikokortikoīdu terapiju. Ārstiem noteikti jāpievērš uzmanība perioperatīvajai HHV ass funkcijas kontrolei un saglabāšanas iespējām. Tāpat nākotnē nepieciešami plašāki pētījumi un vadlīniju izstrāde.

Postoperative adrenal insufficiency (AI) can be relative (reversible) or irreversible, depending on the size of the tumour and amount of the secretion, the extent of the operation and manipulations, as well as the impairment of the hypothalamic-pituitary-adrenal (HPA) axis.

All patients require perioperative testing before and after the adrenal and pituitary surgery, to timely diagnose HPA axis pathology, detect the postoperative AI and start adequate substitution therapy with hydrocortisone. The recovery rate is associated with the amount of the cortisol secretion before the operation – the larger, the more severe suppression of the adrenal function is seen and a longer recovery time is necessary (Di Dalmazi et al., 2014).

In the study by (Staby et al., 2021) three risk factors for the permanent AI is indicated: low basal cortisol 48 h after the operation, large tumour size, and previous pituitary operation. If operation is performed by a skilled surgeon, it is an important positive prognostic factor for better endocrine postoperative outcomes and HPA recovery.

The studies about the postoperative HPA recovery are variable, and the main influencing factor is the reason of hypercortisolism. In the study by (Berr et al., 2015), five-year recovery time is the shortest for ectopic Cushing syndrome but the longest one – for the adrenal Cushing syndrome. The current data indicate that the AI recovery can last from a few months up to 12 years (Klose et al., 2004), (Berr et al., 2015), (Heinrich et al., 2019).

Worldwide study data varies on the prevalence of the postoperative AI, evaluation and diagnostic testing and methods, as well as the duration of the glucocorticoid therapy. More awareness of the perioperative testing and preventing of the HPA axis is needed, as well as more evidence-based trials and guidelines for such patients.