Persistējoša hiperparatireoze slimniekiem pēc nieru transplantācijas

Abstract

Pētījuma nosaukums: Persistējoša hiperparatireoze slimniekiem pēc nieres transplantācijas. Materiāli un metodes: Retrospektīvs šķērsgriezuma pētījums par persistējošu hiperparatireozi pacientiem ar hronisku nieru slimību, kas ārstēti ar vienu no nieru aizstājterapijas veidiem - nieres transplantāciju. Pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā. Pētījumā tika analizēti 311 nieres transplantācijas pacienti, kas saņēmuši transplantātu laika posmā no 2012. Līdz 2022. gadam. Dati iegūti no medicīniskās dokumentācijas - ambulatorām un stacionārām kartēm. Datu analīze veikta ar IBM SPSS Statistics 24.0. Statistikas aprēķinos tika izmantota Shapiro-Wilk, Chi-Square, Mcnemar un Mann-Whitney U testi. GFĀ tika aprēķināts, izmantojot CDK-EPI formulu. Rezultāti: Nieres transplantāta recipienti bija vecumā no 24 līdz 90 gadiem (vidējais vecums 55 ± 14.4 gadi), no kuriem 140 (45%) bija sievietes un 171 (55%) vīrieši. Hiperparatireoze pirms nieres transplantācijas bija 220 (70.5%) pacientiem, bet pēc nieres transplantācijas 273 (88.1%), no tiem 67 (21.4%) hiperparatireoze bija pilnībā koriģēta ar medikamentiem. Medikamentozajā terapijā 8 (2.6%) pacienti saņēma Cinacalcet, bet 258 (82.3%) Calcitriolu. Paratireoīdektomija veikta 16 (5.1%) pacientu un tiem nav konstatēta hiperparatireoze pēc nieres transplantācijas. Pēc nieres transplantācijas 251 (91.9%) bija sekundāra hiperparatireoze, bet 22 (8.1%) terciāra hiperparatireoze. Kā nozīmīgs riska faktors hiperparatireozei pēc nieres transplantācijas bija jau esoša hiperparatireoze pirms nieres transplantācijas (p<0.01). Dialīzes veidam un ilgumam nebija saistības ar hiperparatireozes attīstības risku pēc nieres transplantācijas (p=0.493). Hiperparatireoze bija nozīmīgs riska faktors transplantāta funkcijas samazināšanai, pacientiem ar hiperparatireozi pēc nieres transplantācijas aprēķinātais GFĀ ir 52±17.9 ml/min/1.73m2, bet pacientiem bez hiperparatireozes, tas ir 76±18.5 ml/min/1.73m2 (p<0.01). Kā arī hiperparatireoze pēc nieres transplantācijas ir nozīmīgs riska faktors osteoporozes attīstībai (p<0.01). Secinājumi: Tiek novērota augsta hiperparatireozes prevalence (88.1%) pēc nieres transplantācijas. Nozīmīgs riska faktors hiperparatireozes attīstībai pēc nieres transplantācijas ir jau esoša hiperparatireoze pirms veiktās nieres transplantācijas. Dialīzes veids un ilgums pirms nieres transplantācijas nebija saistīts ar hiperparatireozes attīstību pēc nieres transplantācijas. Hiperparatireoze ietekmē transplantāta funkciju, samazinot glomerulārās filtrācijas ātrumu. Hiperparatireoze pēc nieres transplantācijas ir statistiski nozīmīgs riska faktors osteoporozes attīstībai.

Aim of the study: To collect and analyze data on persistent hyperparathyroidism in patients after kidney transplantation. Materials and Methods: A retrospective cross-sectional study on persistent hyperparathyroidism in patients with chronic kidney disease treated with one of the modalities of renal replacement therapy - kidney transplantation. The study was conducted at Pauls Stradiņš Clinical University Hospital. The study analyzed 311 kidney transplant patients who received transplants between 2012 and 2022. Data were obtained from medical records - outpatient and inpatient charts. Data analysis was performed using IBM SPSS Statistics 24.0. Statistical calculations used Shapiro-Wilk, Chi-Square, Mcnemar, and Mann-Whitney U tests. GFR was calculated using the CKD-EPI formula. Results: Kidney transplant recipients ranged in age from 24 to 90 years (mean age 55 ± 14.4 years), of whom 140 (45%) were female and 171 (55%) were male. Hyperparathyroidism before kidney transplantation was present in 220 (70.5%) patients, while after kidney transplantation, it was present in 273 (88.1%) recipients, of whom 67 (21.4%) hyperparathyroidism was fully corrected with medication, 8 (2.6%) patients received Cinacalcet and 258 (82.3%) patients received Calcitriol. Parathyroidectomy was performed in 16 (5.1%) patients, and they did not have hyperparathyroidism after kidney transplantation. Among patients with hyperparathyroidism after kidney transplantation, 251 (91.9%) had secondary hyperparathyroidism, while 22 (8.1%) had tertiary hyperparathyroidism. A significant risk factor for hyperparathyroidism after kidney transplantation is pre-existing hyperparathyroidism before kidney transplantation (p<0.01). There is no association between dialysis type and duration and the risk of developing hyperparathyroidism after kidney transplantation (p=0.493).Hyperparathyroidism is a significant risk factor for decreased graft function; patients with hyperparathyroidism after kidney transplantation have a GFR of 52±17.9 ml/min/1.73m2, while patients without hyperparathyroidism have a GFR of 76±18.5 ml/min/1.73m2 (p<0.01). Additionally, hyperparathyroidism after kidney transplantation is a significant risk factor for the development of osteoporosis (p<0.01). Conclusions: There is a high prevalence of hyperparathyroidism (88.1%) in patients with chronic kidney disease after kidney transplantation. A significant risk factor for the development of hyperparathyroidism after kidney transplantation is pre-existing hyperparathyroidism before the kidney transplantation. Dialysis type and duration before kidney transplantation were not associated with the development of hyperparathyroidism after kidney transplantation. Hyperparathyroidism affects graft function by reducing glomerular filtration rate. Hyperparathyroidism after kidney transplantation is associated with an increased risk of developing osteoporosis.