Funkcionālo rezultātu izvērtējums spieķakaula distālā gala lūzumos pēc slēgtas repozīcijas un ģipša pārsēja imobilizācijas salīdzinājumā ar vaļēju repozīciju un iekšēju fiksāciju plāksni

Abstract

Distālā spieķakaula gala lūzumi (SDL) ir vieni no visbiežākajiem lūzumiem novecojošā pieaugušo populācijā sastādot ap 18-20% no visiem lūzumiem. Pieaugot vecumam to incidence palielinās. Konservatīvas vai ķirurģiskas ārstēšanas mērķis spieķakaula lūzumu gadījumā ir pacienta normālas funkcijas atgriešana, kas nodrošinātu adekvātu atgriešanos ikdienas aktivitātēs. Lai izvērtētu pacienta spēju veikt kādu konkrētu aktivitāti vai to kopumu nepieciešams izmantot funkcionālo rezultātu mērījumus. Vēl joprojām rodas diskusijas par optimālāko ārstēšanas modeli katram pacientam individuāli. Minimāli invazīvas vai neķirurģiskas metodes ir bijušas kā ilgstošs stūrakmens spieķakaula distālā gala lūzumu ārstēšanā. Tās bieži vien neuzrāda sliktākus pacientu ziņotos funkcionālos rezultātus (PROM), īpaši gados vecākiem pacientiem. Domstarpības par SDL ārstēšanu turpina pastāvēt un galējas atbildes par vislabāko, optimālāko ārstēšanas metodi nav. Vecums, pacientu līdzestība, augstākas funkcionālās kapacitātes vajadzība, blakus saslimšanas ir faktori, kas šo izvēli sarežģī un rada jautājumus par labākas metodes izvēli un pielietojumu katram pacientam individuāli. Pētījumā tika iekļauts 61 pacients, no tiem 48 bija sievietes un 13 bija vīrieši. Pacienti tika sadalīti 2 pētāmajās grupās. Vidēja termiņa funkcionālie rezultāti tika izvērtēti izmantojot UEFI un QuickDash anketas aizpildot tās telefoniski. Abas pētāmās grupas uzrādīja līdzīgus rezultātus un statistiski ticama atšķirība netika novērota. Vecuma un dominantās rokas ietekme uz funkcionālajiem rezultātiem tika apskatīta. Tika analizētas pacientu rentgenogrammas un lūzumi klasificēti pēc AO/OTA klasifikācijas.

Distal radius fractures (DRF) are one of the most common fractures in the aging adult population, comprising approximately 18-20% of all fractures. As age increases, the incidence of these fractures also rises. The goal of conservative or operative treatment in DRF cases is to restore the patient's normal function and achieve adequate return to daily activities. To evaluate and compare the effectiveness of various treatment methods and interventions, it is necessary to use functional outcome measures to assess the patient's ability to perform specific activities. Despite the increasing prevalence of surgical treatment for DRF cases, controversy continues regarding the best treatment model for each patient individually. Various studies have demonstrated good functional outcomes and a low risk of complications in cases treated surgically with volar locking plate, which could informally be considered the "gold standard." However, minimally invasive or non-surgical methods have been a longstanding cornerstone in DRF treatment. Treatment often does not show worse patient-reported functional outcomes (PROM), especially in older patients. Controversies regarding the treatment of DRF continue to exist. Age, patient compliance, the need for higher functional capacity, comorbidities, and, of course, PROM are factors that complicate this choice. The aim of this study is to determine the possible medium-term differences in functional outcomes depending on the treatment method used - surgical or conservative - at Riga 2nd Hospital during the period from 2020 to 2023. The study included 61 patients, of whom 48 were women and 13 were men. Patients were divided into two study groups. Medium-term functional outcomes were assessed using UEFI and QuickDash questionnaires filled out via telephone. Both study groups showed similar results, and no statistically significant difference was observed. The influence of age and hand dominance on functional outcomes was examined. Patients' X-rays were analyzed, and fractures were classified according to the AO/OTA classification. The study results resemble current data found in the literature.