Psoriāzes sistemātiska ārstēšana Latvijā: ārstu aptauja

Abstract

Ievads. Psoriāze ir hroniska papuloskvamoza imūnmediēta ādas slimība. Tiek lēsts, ka Latvijā ar psoriāzi slimo aptuveni 2-4% iedzīvotāju (Parisi et al, 2020). Ir vairāki psoriāzes klīniskie varianti, kas atšķirās pēc klīniskās ainas un smaguma pakāpes. Pastāv vairākas psoriāzes ārstēšanas iespējas, tostarp lokāli lietojami medikamenti, fototerapija un sistēmiskie medikamenti. Sistēmiskā terapija iekļauj metotreksātu, acitretīnu, ciklosporīnu A un bioloģiskos aģentus, kas indicēti vidēji smagas līdz smagas psoriāzes ārstēšanā. Mērķis. Pētījuma mērķis ir izpētīt sistēmisko medikamentu pielietošanas tendences un izvēli Latvijā sertificētu dermatologu un dermatoloģijas rezidentu vidū. Materiāli un metodes. Pētījumā piedalījās 31 respondents, no kuriem 22 (71%) bija sertificēti ārsti – dermatologi un 9 (29%) ārsti rezidenti dermatoloģijas specialitātē. Pētījumā tika izvērtēti un salīdzināti faktori, kas ietekmē un ierobežo konvenciālās un bioloģiskās sistēmiskās terapijas izvēli starp abām respondentu grupām. Datu ievākšana, izmantojot iepriekš izstrādātu sistematizētu aptaujas anketu. Ne-parametriskās statistikas metodes tika pielietotas, lai salīdzinātu datus starp abām grupām. P vērtība zem 0,05 tika uzskatīta par statistiski nozīmīgu. Rezultāti. Statistiski nozīmīga atšķirība (p=0,039) sistēmiskās terapijas nozīmēšanas biežumā tika novērota starp abām respondentu grupām, kur sertificēti dermatologi sistēmisko terapiju nozīmē 25,59% vidēji smagas un smagas psoriāzes gadījumos, savukārt dermatoloģijas rezidenti tikai 5,8% psoriāzes pacientu. No biežāk izrakstītajiem konvencionālās sistēmiskās terapijas medikamentiem, statistiski nozīmīga atšķirība (p=0,012) novērota tikai metotreksāta nozīmēšanā – sertificēti dermatologi to nozīmē biežāk, salīdzinot ar ārstiem rezidentiem dermatoloģijas specialitātē. Vērtējot bioloģiskās sistēmiskās terapijas nozīmēšanas biežumu, statistiski nozīmīga atšķirība starp abām respondentu grupām netika atrasta. Dermatologus no biežākas sistēmisko medikamentu izrakstīšanas attur nepieciešamība pēc konsīlija, darbs ārstniecības iestādē, kurai ir noslēgts līgums ar NVD, kā arī personīgās pieredzes un zināšanu trūkums. Secinājumi. Sistēmisku terapiju pacientiem ar vidēji smagu un smagu psoriāzi biežāk nozīmē sertificēti dermatologi. Pirmās izvēles konvenciālais sistēmiskais medikaments Latvijas dermatologu un dermatoloģijas rezidentu vidū ir metotreksāts. Bioloģiskie medikamenti joprojām tiek izrakstīti salīdzinoši reti, TNF-alfa inhibītori ir biežāk nozīmētie medikamenti, vadoties galvenokārt pēc NVD medikamentu kompensācijas nosacījumiem.

Objectives. Psoriasis is chronic papulosquamous, immune mediated skin. In Latvia, it is estimated that around 2-4% of the population suffers from psoriasis (Parisi et al, 2020). There are several subtypes of psoriasis, each with its own characteristics and severity. There are several treatment options for psoriasis, including topical medications, phototherapy and systemic medications. Systemic therapy, which includes methotrexate, acitretin, cyclosporine A and biologic agents, is indicated for moderate to severe psoriasis treatment. Aim. The aim of research is to investigate the choice of systemic treatment of psoriasis in Latvia, prescribed by certified dermatologists and dermatology residents. Material and methods. 31 respondents participated in the study, of which 22 (71%) were certified doctors - dermatologists and 9 (29%) were doctors - residents in the specialty of dermatology. The study evaluated and compared factors affecting and limiting the choice of conventional and biological systemic therapy between both groups of respondents. Data collection using a previously developed systematized survey questionnaire. Non-parametric statistics were used to compare data amongst study groups. P value below 0.05 was considered statistically significant. Results. A statistically significant difference (p=0.039) in the frequency of prescribing systemic therapy was observed between both groups, where certified dermatologists prescribe systemic therapy in 25.59% of cases of moderate and severe psoriasis, while resident dermatologists only in 5.8% of psoriasis patients. Among the more frequently prescribed drugs of conventional systemic therapy, a statistically significant difference (p=0.012) was observed only in the use of methotrexate – certified dermatologists prescribe it more often compared to resident doctors in the specialty of dermatology. When evaluating the frequency of prescription of biological systemic therapy, no statistically significant difference was found between the two groups of respondents. Dermatologists are deterred from more frequent prescribing of systemic biological medications by the need for a council, working in a medical institution that has a contract with NVD, as well as lack of personal experience and knowledge. Conclusions. Systemic therapy for patients with moderate and severe psoriasis is more often prescribed by certified dermatologists. The conventional systemic medication of first choice among dermatologists and dermatology residents in Latvia is methotrexate. Biological drugs are still prescribed relatively rarely, TNF-alpha inhibitors are the most frequently prescribed, mainly guided by NVD medication reimbursement requirements.