Kritisku sirdskaišu diagnostika un iznākumi no antenatālā līdz neonatālajam periodam Latvijā 2018-2022.gadā

Abstract

Kritiskas iedzimtas sirdskaites (KIS) ir patoloģijas, kuras jau bērna pirmajā dzīves gadā prasa ķirurģisku iejaukšanos. Aptuveni katram ceturtajam jaundzimušajam ar iedzimtu sirdskaiti pierāda kritisku formu un, ja tā paliek neārstēta, tad var rezultēties ar kardiogēnu šoku un sekojošu nāvi. Skrīninga augļa ultrasonogrāfija ir pirmā vizuālās diagnostikas metode, kas ļauj aizdomāties par iespējamo KIS diagnozi. Tomēr, ja grūtniecības laikā sirdskaite paliek nediagnosticēta, tad nākamā iespēja atklāt KIS ir jaundzimušā klīniskā izmeklēšana un pulsa oksimetrijas skrīnings, ko veic 24 stundas pēc dzimšanas, kas agrīni palīdz noteikt patoloģiju, nosakot perifērā skābekļa saturāciju asinīs. Laicīgi atklātiem un atbilstoši ārstētiem jaundzimušajiem ir lielākas iespējas uz labvēlīgāko prognozi un ilgtermiņa iznākumiem.

Critical congenital heart diseases (CCHD) are pathologies that require surgical intervention in the first year of a child's life. About one in four newborns with congenital heart defect is diagnosed with a critical form, which, if left untreated, can lead to cardiogenic shock and subsequent death. Fetal ultrasound is the first visual diagnostic method that indicates a possible CCHD diagnosis. If the cardiac abnormality remains undetected during pregnancy, the next option for diagnosing the disease is clinical assessment of a newborn and pulse oximetry screening, which is performed 24 hours after birth and helps to detect the CCHD early by measuring peripheral oxygen saturation in the blood. Newborns detected on time and treated appropriately have a better chance of a favourable prognosis and long-term outcomes.