Spēle

Abstract

Vija Sīle’s paper “Play” is a study of a phenomenon of play and its role in human creativity.

Vija Sīle rakstā “Spēle” turpina aplūkot cilvēku kā kultūrradošu būtni. Spēle ir eksistenciāla vajadzība un vienlaikus viens no socializācijas līdzekļiem, ar kura palīdzību cilvēks apgūst kultūru veidojošās nozīmes. Rakstā aplūkota klasiskā J. Heizingas teorija, kurā cilvēks raksturots kā Homo ludens – būtne, kas pašrealizējas ar spēles palīdzību. Spēles pazīmes ir brīva darbība, atrautība no ikdienas dzīves, telpiskā izolētība. Savukārt R. Kaijuā teorija papildina šo uzskaitījumu ar to, ka spēle ir ar neprognozējamu rezultātu, tā neko neražo, ir pakļauta savai īpašajai spēles realitātei un ir fiktīva salīdzinājumā ar ikdienas dzīvi. Psihologa E. Berna spēles teorija aplūko spēli kā sociālā kontakta formu – noteiktas lomas realizāciju. Spēle ir nepārtrauktu, papildinošu, slēptu transakciju sērija ar prognozējamu rezultātu. Savukārt Ē. Gofmanis lieto dramaturģisko pieeju – viņa teorijā spēle tiek skatīta caur “izrādes” metaforu – uzvedību nosaka aktiera atrašanās uz skatuves, aiz skatuves utt. Nobeigumā V. Sīle secina, ka spēle ir specifisks realitātes un iedomātā sajaukums, tādēļ daudzos gadījumos ir grūti nošķirt spēles situāciju no ne-spēles situācijas. Var teikt, ka dzīves māksla vienlaikus ir arī māksla spēlēt.